“Jāņabērni ķepurojas, par spīti cenu tīģerlēcienam un nonākot saimnieciskā krituma spīlēs” – E. Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saulgriežos dabai un cilvēkiem ir vislielākās aktivitātes laiks, kad viss augšanas un dziņu spēks ir enerģētiski sakoncentrētākā veidā. No putna lidojuma ir varens skats, kad līgovakarā latvju zemi no jūras līdz pat krievu robežām iezīmē uguņi pie uguņiem no jāņlampām – pūdelēm augstajos pakalnos un dūmu švīkas pāri debesjumam.
Ārzemniekiem, svešniekiem, neiesvētītiem Līgosvētku maģijā, ir priekšstats, ka jāņunakts rituāls nozīmē badīgu izēšanos, ar lāgera alu vai stipru kā kumeļa spēriens nefiltrēto pielējušos vīriešus ar kroņiem galvā, krūmos salīdušus iekvēlinātus pārīšus, saullēktā pilnas pļavas pliku sieviešu, kas mazgājas rīta rasā.
Bet mēs, latvieši, zinām, ka Jāņi ir mūsu vēlmju piepildījuma laiks. 23. jūnijā, gadskārtu svinot, jānīti godinot, sadzerot tubrālības, alus kausu pie lūpam ceļ un kopīgā līgodziesmā vienojas pie ugunskura sastapušies latvietis labējais centrists ar mēreni kreiso, konservatīvais ar liberāli, ultraradikālais ar prievīšnacionālistu un pat slāvu partijai piederīgais par zīmi divu tautu nesaraujamai draudzībai velk līdzi – ļigo, ļigo! Viss sliktais samests ugunī, nodeg un izplēnē.
Patrioti svin, un tikai rūdītākie kolonisti – ieceļotāji, galīgi par latviskām vērtībām nepārliecināmie ļaunvēļi ņurd un šķobās, savas dāčas noslēgtībā griezdami zobus un grauzdami sēmuškas. Lai šos šņabja trekterus riktīgi sakož odi un piesūcas ērces!
Jāņabērni ķepurojas, par spīti cenu tīģerlēcienam un nonākot saimnieciskā krituma spīlēs.
Naudas trūkst, tomēr uz Jāņu rēķina netiek taupīts. Lai kāda inflācija plosās laukā, netiek žēlotas pamatīgas summas. Svētku galdā jābūt pārstāvētam latviešu kulinārās virtuves mantojumam ar īpašajiem produktiem: namamātes sietu ķimeņsieru, pildītām olām kā auglības simbolam, lašmaizītēm, mazsālītiem gurķīšiem, etiķī ietaisītu siļķi, kūpinājumiem, no kuriem atzīmēšanas vērta šķiet dūmdesa un cauraudzītis, un namatēvam jāgādā, lai māla kausā neatvilgst putojošais tērvetnieks vai valmiermuižnieks.
Pirms svētkiem jāpušķo istabvidus reibinošas smaržas jasmīnziediem, meijām, mētrām, kalmēm, jāsakopj apkārtne un jāizravē dobes. Zāļu dienā pirtī iešanai un vainaga pīšanai jālasa jāņuzāles – kumelītes, kliņģerītes, suņuburkšķi, āboliņš, lavanda, gaiļbiksītes un margrietiņas, jāatnes uz mājām vesela ziedoša pļava, ārstniecības, aroma un vitalitātes augu klājums.
Mūžīgais pirmsjāņu jautājums – kur svinēt? Vai piknikā ar radagabaliem vai dārza svētkos pie kaimiņiem, vai kopā ar draugiem izraudzīties apmešanās vietu jūras krastā.
Var izpausties publiskāk – kopā ar Silmaču ļaudīm sanākušo priekšā iziet uz Druvienas estrādes vai līgot ar Mirttantes saimi no limuzīna cveta beloi noči Bauskā. Labs risinājums ir jozt, iet, čāpot, vilkties, pēc tam jau tupus rāpus pārvietoties no mājas uz māju, tikt pacienātam, ēst un dzert pie visiem galdiem, kamēr garšļaukus gan.
Novēlējums līgotājiem lēkt pār ugunskuru tā, lai nav topašubrīd jāmeklē traumatologa ortopēda palīdzība. Katrā ziņā gada īsākā nakts jāsagaida un jāpavada brīvdabā un zaļumos, nevis pilsētas centrā uz asfalta.
Vismaz meteorologi patīkami pārsteidz, solot tveices vilni pēc ieilguša vēsuma perioda, kad teritorijas šķērsoja nokrišņu zonas un lielākajā daļā gāza spēcīgas lietavas. Tas būtu tiešām okei, ja pēc Jāņu dienas beidzot varētu iekārt skapī jakas un džemperus, pārejot uz vasarīgāku garderobi.
Latvijā svētki seko svētkiem. Kad no Staķa pilsētas aizmaršējis jautrais homoseksa prieces un lepnuma praida gājiens, Latvijas laukos, ciemos, mazpilsētās gaidīt gaidīta atnākusi latviskās tradīcijas Jāņu diena – ar heteroseksuālāku ievirzi.
Kāda čīkstala radiofona pļāputašu pārraidē “Brīvais mikrofons” jau zvanīja un sūdzēja, ka lielveikalā, pie kases stāvot, ausis svilušas un vaigi metušies sarkani, dzirdot nerātnās līgodziesmas.
Ak, kas nu tur bijis – orālā seksa, vīnsarkano krūšu galiņu un sievišķā klēpja nepiedienīgs slavinājums, ko neklājoties dzirdēt mazajiem cilvēkiem, kuri bodē ieiet nopirkt sūkājamos gailīšus kociņa galā un cukura vati.
Bet tā ir, ka jāņunaktī vasarraibumainas meičiņas, neprecētas Jāņamātes un vēl itin brašas atraitnes izstaro vilinošus tvīkušas rozes fluīdus no pašiem sievišķības dziļumiem, kļūst jaunākas un lokanākas. Tad pat Jāņi cienījamos gados iedzer lupstāja uzlievi vīrestības spēka stiprināšanai un dodas ar Līgu meklēt papardes ziedu. Nav jau uzreiz pēc katra seksa dāma jāved uz zagsu!
Bet, ticiet man – jauniešu tūkstoši arī Jāņu vakarā neizlaidīs no rokām aifonu, paliekot bez pozitīvo domu spēka un neieklausoties dabas ritmos, kas iespējams tikai reizi gadā, īpašās maģijas naktī.
