Gaidas Ābeles “Ancīšos” jūtama īpaša Zemes enerģija 0
Ap Jāņiem ir enerģijas pacēluma laiks. Tā mutuļo cilvēkos un arī augos, tāpēc ir jābrien pļavā, jāiet dārzā un jānes daba mājās. To rosina arī botāniķe, bioloģijas zinātņu doktore un dabas aizsardzības darbiniece Gaida Ābele, kura mīt Siguldas novada Allažu pagasta “Ancīšos” – vietā, kas esot apveltīta ar īpaši spēcīgu Zemes enerģiju.
Lemj augstāks spēks
Daba un teātris Gaidu Ābeli jaunībā esot interesējis vienlīdz spēcīgi. Vasaras vadot pie vecmāmiņas Viesītes pusē, iepazinusi gan lauku darbus, gan pētījusi augus un dzīvo radību, esot pat spēlējusies ar māliem, no tiem būvējot pilis.
– Atceros, kā no augiem spiedu sulu un lēju trauciņos, kā gotiņām sačubināju mīkstu guļvietiņu, – stāsta sirmā kundze.
Kad mācījusies Rīgas 2. vidusskolā, kas atrodas blakus Nacionālajam teātrim, pēc stundām bieži vien devusies uz turieni pie mammas – aktrises un režisores Elvīras Elksnes, kas vēlāk pievērsusies pašdarbības teātrim. Meitene esot iesaistījusies mātes vadītājos kolektīvos, bet studiju gados spēlējusi Latvijas universitātes studentu teātrī. Kaut arī prāts vairāk tiecies uz daiļo mākslu pusi, Gaida paklausīja mātei, kas ieteikusi pievērsties kam stabilākam, un iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Pēc tās beigšanas palika strādāt augstskolā par pasniedzēju, šim darbam veltot 38 gadus, vēlāk kļuva par bioloģijas zinātņu doktori.
– Piekrītu uzskatam, ka cilvēka ceļu lemj augstāks spēks, – vērtējoši saka sirmā zinātniece.
Rodoties izdevībai nopirkt mājas Allažu pagastā, no Rīgas kopā ar vīru pārcēlusies uz dzīvi laukos. – Tā bija ļoti prātīga rīcība, jo nu varu ēst pašas audzētus, veselīgus dārzeņus, varu izkustēties svaigā gaisā, priecāties par skaisto dabu apkārt, – lauku vides priekšrocības uzskaita “Ancīšu” saimniece.
Pirmos gadus Allažos ģimene dzīvojusi diezgan noslēgti, komunicējuši tikai ar tuvākajiem kaimiņiem. Lai galīgi neiesūnotu, Gaida sākusi interesēties, kas notiek pagastā, jo saskarsme ar cilvēkiem vajadzīga. Aizgājusi uz dāmu klubiņu. Tur pagasta vadošie darbinieki viņu pamanījuši, novērtējuši un piedāvājuši iesaistīties projektos par ievērojamākajiem vietējiem apskates, vides un dabas objektiem.
– Piedalījos lielā starptautiskā ekoprojektā, kurā iesaistījās piecas Eiropas valstis. Dabūju daudz mācīties, jo vajadzēja apgūt datorprasmes un papildināt angļu valodas zināšanas, lai varētu uz Briseli sūtīt atskaites par šī projekta gaitu, – atklāj enerģiskā sieviete, piemetinot, ka pagastā nostrādājusi desmit gadus par bioloģiskās daudzveidības konsultanti. Tagad viņa ir iecienīta, zinoša un pieprasīta gide, kas interesentus iepazīstina ar Allažu dabas takām.
Netālu no “Ancīšu” mājām atrodas Mežmuižas avoti ar izcili labu ūdeni. Tie caur 335 miljonus gadu seniem dolomīta slāņiem iztek zemes virspusē un dod veldzi daudziem veselīga dzīvesveida piekritējiem. Jau 1977. gadā izveidots Mežmuižas avotu dabas liegums, kura platība – 27 hektāri, bet tagad ar likumu noteikts, ka šis unikālais dabas veidojums ir Eiropas nozīmes aizsargājamā teritorija.
Šī gadsimta sākumā pagasta padome izveidoja Allažu dabas takas, kur viens no ievērojamākajiem apskates objektiem ir šis septiņu avotu apkopojums un ūdenskritums, kas veidojas, ūdens tērcītēm tekot lejup pa akmeņaino nogāzi uz dzirnavu dīķi. Tā kā Mežmuižas avotiem ir ļoti stāvs kritums, senāk šeit bijušas ūdensdzirnavas, kuras no šūnakmens cēlis tēlnieka Teodora Zaļkalna tēvabrālis.
Ar Saules enerģiju
“Ancīšu” saimniece stāsta, ka Allažu apkārtne esot bagāta ar dabas retumiem, piemēram, augot gandrīz visas Latvijā sastopamo sugu orhidejas, kā arī var aplūkot karsta kriteni.
– Ārstniecības augi jāvāc ap Jāņu laiku, kad tie ir uzņēmuši saules enerģiju, ko pēc tam var nodot cilvēkam, – skaidro botāniķe un bioloģijas zinātņu doktore Gaida Ābele. – Bet ne viss ir jāplūc vasaras saulgriežos, jo drogām izmanto gan ziedus, kas dažiem augiem, piemēram, māllēpēm atveras jau pavasarī, gan lapas, kas tām pašām māllēpēm barības vielas uzkrāj līdz rudenim. Līdzīgi ir ar avenēm, kuru lapas ārstnieciskiem nolūkiem ievāc pavasarī, ziedēšanas laikā, bet stublājus – vēlā rudenī. Kā zināms, avenes satur bioloģiski aktīvu vielu kompleksu, kas stimulē svīšanu, pazemina ķermeņa temperatūru. Aveņu lapu tēja jādzer, kad ir saaukstējies, moka bronhīts vai ir hronisks reimatisms. Daudzgadīgie augi vasarā uzņemto saules enerģiju un saražotās barības vielas rudenī novada pazemes daļās – saknēs, sakneņos un gumos.
Drogām paredzētos ārstniecības augus ieteicams vākt rīta pusē, kad nokritusi rasa, augošā mēnesī, Auna, Ūdensvīra vai Dvīņu zīmē. Gaida Ābele saka – šogad ap Jāņiem, tas ir, no 21. līdz 24. jūnijam, Mēness bija Skorpiona, Strēlnieka un Mežāža zīmē. Nekas traģisks nenotikšot, ja rasaskrēsliņus vai ko citu noplūks dienu vēlāk. Daudz būtiskāk esot tas, ka cilvēks ārstniecisko augu ievāc sev pats. To darot, viņš it kā sarunājas ar šo augu, nodod tam savu informāciju. Lai ar kumelītēm, lavandu, piparmētrām, vīgriezēm vai citiem augiem būtu nepārtrauktā kontaktā, tos vajag iesēt vai iestādīt savā dārzā.
– Esmu pārliecināta, ka šī enerģijas apmaiņa, kas notiek starp cilvēku un augu, ir svētīga. Tas notiek smalkā līmenī, ko pagaidām zinātniski nevaram pierādīt, bet sajust gan spējam.
Kad vaicāju, kuru ārstniecības augu “Ancīšu” saimniece izceltu citu vidū, viņa nosauc kumelītes. Tās derot ārīgai un iekšķīgai lietošanai: līdz, ja ir kādi iekaisumi, piemēram, sāk asarot acis, novērš aizcietējumu vai, gluži pretēji, mazina vēdergraizes, ja piemetušās ātras kājas. Kumelītes varot likt arī pirtsslotās.
Vēl Gaida Ābele izceļ raudeni un māteri, kurām ir nomierinoša iedarbība, kaķumētras jeb citronmelisi, kliņģerītes, ko var izmantot kā dezinficējošu līdzekli, rasaskrēsliņus, kas lieti noder uroģenitālās sistēmas iekaisuma gadījumā. Bioloģe uzsver – lai gūtu vēlamo efektu, no ārstniecības augiem vārītās tējas jālieto ilgāku laiku. Katram ir sava vajadzība, tāpēc viens drogu komplekts neder visiem. Tāpat jāņem vērā, ka, dodoties uz pļavu pēc ārstniecības augiem, vajadzētu paņemt līdzi kādu brošūriņu, kur tie redzami. Tā būs drošāk.
Arī pirtsslotām
“Ancīšos” gar saimniecības ēkas sienu vijas kivi radiniece aktinīdija. Gaidas kundze uzteic to, sakot – ja dienā apēdot divus, trīs auglīšus, enerģijas pietiek visai dienai. Uzturā iekļaujot arī virzu, ko daudzi uzskata tikai un vienīgi par nezāli, nezinādami, ka šis augs palīdz pret reimatismu. Maigās virzas lapiņas iegriežot salātos vai pievienojot citiem augiem, kad no tiem spiež sulu, lai pagatavotu zaļo kokteili – īstu veselības eliksīru.
– Uzskatu, ka tie augi, kas cilvēkam vairāk nepieciešami, viņam pietuvojas. Tā manā dārzā ir savairojušās kumelītes un piparmētras, netrūkst arī māteres un raudenes, – atklāj sirmā bioloģe un piebilst, ka Allažu apkārtnē esot nepiesārņota vide, tāpēc augus var droši vākt.
Ģeoloģi viņai skaidrojuši, ka starp Rīgu un Siguldu novērojama ļoti spēcīga Zemes enerģija. Šo parādību izraisot Zemes garozas uzbūves īpatnības. Tādēļ Allažos aug daudz dvīņu koku, piemēram, Kaļķugravas avotu tuvumā staltas pret debesīm tiecas divas egles – vienādas kā vienas olšūnas māsiņas, tāpat šādu koku, kas aug no vienas saknes, netrūkst pie Upurakmens.
Gaida Ābele priecājas, ka, pārceļoties uz dzīvi lauku vidē, viņai ar vīru, kā ari meita ar ģimeni, kad atbraucot ciemos, tagad esot iespēja pērties pirtī, kas vairo labsajūtu un možu garu.
– Kad pie mums bija atbraukusi profesionāla pirtniece, bažījos, vai izturēšu pēršanās rituālu, kas ilgst pāris stundu. Ne vien izturēju, bet arī vēl vairākas reizes izvārtījos sniegā un pati savām kājām atnācu līdz mājai, – nosmej sirmgalve un piebilst, ka par to jāpateicoties pirtniecei, kas pratusi īstajā brīdī pērt ar īstajām pirtsslotām un arī uz lāvas likt īstos augus.
– Bija sešas dažādas slotiņas. Atceros, ka viena no tām bija no salvijām (kad pirtī uznāk pagurums, ieelpojot salviju aromātu, atgriežas mundrums), bet pēdējā bija kadiķu pirtsslota.
Gaidas kundze atceras, ka senāk laucinieki esot taisījuši siena gružu vannas. Tagad, ejot pirtī, uz uguns var uzlikt trauku ar siena gružiem, un telpa piepildīsies ar debešķīgu aromātu. Viņa arī iesaka pēc Jāņiem ozollapu vainagus neizmest, bet gan piekārt pie gultas, lai stāv līdz nākamajiem vasaras saulgriežiem.
{gallery id=”1859″}
