Brīžam šķita, ka iet uz pasaules galu. Viss Ķīnā ražotā sīkā draņķa dēļ. Egila Līcīša feļetons 3
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizejošais 2020. gads bijis ar sliktu kredītvēsturi un vājiem statistikas rādītājiem. Tāds, kurš atstāj nedzīstošas rētas un grūti ārstējamas traumas.
Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teicās zinām pāris paziņu, kuri vēlētos, lai skaitlis 2020 vispār tiek svītrots no gadu skaitīšanas vēstures, un, nudien, puspasaule ar nepacietību gaida, kad aizvērsies pēdējā šī šausmīgā gada 31. decembra dienas kalendāra lapiņa un sākas jauna dzīve.
Pie visa vainīgs Ķīnas ražojuma vīruss, jupis zina, pašizsējies vai laboratorijā izveidots.
Brīžam šķita, ka sīkā draņķa dēļ iet uz pasaules galu. Likās, visi iesim bojā, un Zeme atkal peldēs pa izplatījumu kā neapdzīvota planēta nākamos nez cik miljonus gadu. Pandēmija retināja cilvēku dzimumu kā parku, sevišķi nešķirojot, izraujot no mūsu vidus vecos kokus, ķeroties klāt dižozoliem un arī dzīvelīgām un zaļūksnām atvasēm.
Negaidītu nāvju aizvadītajā gadā bija par daudz. Tas nav normalitātei raksturīgi, ka par gada ievērojamākiem cilvēkiem popzvaigžņu un sporta slavenību vietā kļūst ārsti – virusologi, epidemiologi, infektologi un tad vēl, ziemai uznākot, par savu popularitāti gluži lieki parūpējās cilvēki, kas interesējas par astronomiju.
Planētu stāvokļa pētnieki vēstīja, ka uz vienas ass pēc 600 gadiem satuvinājušies Saturns ar Jupiteru, tas izklausījās bīstami ne tikai lunātiķiem un sazvērestības teoriju piekritējiem.
Savukārt observatorijās pie teleskopiem sēdošie zinātnieki paziņoja par pirmo uztverto radiosignālu, kas liecina par saprātīgu būtņu eksistenci citviet Visumā. Arī tuvāka iepazīšanās ar tālu, nezināmu planētu apdzīvotājiem nesolīja spožākas perspektīvas par apdraudējumu mūsu civilizācijai – ja ne iznīcību.
Pievienojiet šīm vēl grūti sataustāmajām nepatikšanām reālo apokalipsi, kas mūsu valstī sākās gada nogalē ar cilvēcību zaudējušo politiķu un viņu pavēļu izpildītāju klerku lēmumiem sakarā ar tirdzniecības ierobežojumiem!
Kad veikalos liedza pārdot dzīvībai nepieciešamās preces, sākot ar degvīnīti, turpinot ar vitāli vajadzīgām lietām – matu sprādzēm, kamīnmalku, kancelejas piederumiem, beidzot ar cepšanai paredzētiem līdzekļiem – ietinamo foliju un klājampapīru.
Valdība cirta pliķi patērētājsabiedrībai tieši sejā, liedzot pirkt pat līmi!
Tā kā zeķes zem eglītes kā Ziemassvētku velti legāli varēs palikt vien pēc 11. janvāra, tad par to priecājās niecīga zaļi iekrāsoto iedzīvotāju daļa, kuri sita plaukstiņas, ka pārtraukta nebeidzamā apdāvināšanās izšķērdība un noticis pamatīgs izmantojamo dabas resursu ietaupījums.
Zaļi domājošiem štrunts par aizliegumu ciemoties ģimenēm, kad taču latvieši raduši ziemīšos ālēties un dūšīgi mest pa lampu, štrunts par bērnu pelēkajām, nodzisušajām actiņām, kad tie saņēma ziņu – šogad vecītis neatbrauks! – un ka Jaungada sagaidīšanas ballītes slēgtas, uguņošana, jautrība ielās un laukumos atcelta.
2020. patiesi bijis ērkšķains, nostaigātais ceļš aizvadītajā gadā – akmeņains. Nepiepildījās pērnā vecā gada vakarā izteiktie laba vēlējumi.
Jau 3. janvārī sākās eskalācija, kad pēc Donalda Trampa pavēles ar raķeti uz viņpasauli aizraidīja irāņu ģenerāli, un pasaule sastinga konflikta gaidās. Nākamā eksplozija sekoja martā, kad nogranda pērkons no skaidrām debesīm, un Zemes iemītniekiem nācās apgūt turpmāk bieži atkārtojamos vārdus – distancējamies un dezinficējamies, savukārt jaunā audze iepazinās ar priekšrocībām, ko sniedz attālinātas mācīšanās metode.
Ap to laiku par lielākajiem dārgumiem un bagātību kļuva speķis, griķi, putraimi un tualetes papīra grēdas, par ko cilvēki bija ar mieru maksāt pasakainu cenu.
Gadsimta sāpi radīja Eirovīzijas dziesmu konkursa un pasaules hokeja čempionāta atcelšana.
Bija novērojama plaša viedokļu polarizēšanās, konservatīvie ar liberālajiem plēsās uz velna paraušanu. Feministes un kultūrmarksisti, cik spara, grāva veco morāli un vērtības, kas turēja kopā latviešu tautu, un kas būtu domājis, ka gada antipātijas balvu nopelnīs Satversmes tiesa par lēmumu, ka sieviete var būt tēvs un ka valstij jāaizsargā visas ģimenes, ieskaitot vecmeita + mopsis.
Posta epopejā, neziņā, uz cik ilgu laiku ievilksies kovida saslimstības epidēmija, gaišais cilvēks, jauneklīgais premjerministrs Kariņš, mēnešiem ejot uz priekšu, četru sienu noslēgtībā dzīvodams un pasauli pa logu skatīdams, sāka izskatīties pēc nomocīta septiņdesmitgadīga sirmgalvja.
Arī jaunākie valdības locekļi bija grūtumos un jukumos pulveri izšāvuši, šķita ieštepselējami rozetēs, uzlādējami ar enerģiju. Mēs visi – jau no 1. janvāra gaidām pārmaiņas un atbrīvošanu no pārdzīvotajām ciešanām.
