“LA” aptaujas uzvarētājs Bļugers: NHL laukumos gaida tikai uzvaras 0
“Gads bija veiksmīgs, un izdevies krietns progress,” atzīst Nacionālās hokeja līgas komandas Pitsburgas “Penguins” uzbrucējs Teodors Bļugers, kurš “Latvijas Avīzes” veiktajā aptaujā atzīts par Latvijas labāko hokejistu 2019. gadā.
Kādas ir emocijas, kļūstot atzītam par Latvijas gada labāko hokejistu?
T. Bļugers: Nedaudz negaidīti, prieks. Mums ir daudz teicamu hokejistu, acīmredzot arī es kaut ko labu daru, ja jau mani atzinuši par labāko. Man pērnais bija labs gads, beidzot tiku NHL un arī šosezon esmu Pitsburgā. Bija arī slikti brīži, taču domāju, ka esmu daudz labāks hokejists nekā pirms gada – uzlabojusies slidošana, ātrums, spēlēju mierīgāk, bez panikas, gudrāk meklēju partnerus. Sākumā NHL ir grūti, bet pamazām pierodi pie spēles ātruma, vari nospēlēt drošāk. Turpinu strādāt, lai attīstītos, gribētu uzlabot vārtu gūšanas momentu realizāciju.
Savā otrajā spēlē NHL guvi pirmos vārtus. Vai toreiz bija sajūta “tagad vai nekad”?
Principā – jā. Dažus hokejistus izsauc uz divām trim spēlēm, un tas nozīmē, ka kāds tobrīd ir traumēts. Tev jānospēlē tā, lai paliktu atmiņā un neizkristu no sastāva, kad traumētais atgriežas. Šobrīd it kā jūtos stabili par savu vietu, taču konkurence ļoti liela – ja slikti spēlē, ir pietiekami liela izvēle, ko ņemt tavā vietā. Nevar atļauties domāt, ka esi komandā un man neko neizdarīs. Nosūtīs lejā, neskatoties uz līgumu.
NHL mājas lapā bija slavētas tavas ātruma īpašības, pieļaujot, ka esi ātrākais spēlētājs komandā.
Domāju, ka ātrākais ir mans maiņas biedrs Brendons Tenevs. Neesmu otrais, neteikšu, ka esmu baigi ātrs un ka tas ir viens no maniem spēcīgākajiem elementiem, lai gan tas ir uzlabojies.
Vai esi pilnībā iekļāvies “Penguins” komandas spēlē?
Esmu, bet tā mainās ar katru maču. Vienā esmu 19 minūtes laukumā, citā – daudz mazāk. Visi cīnās par spēles laiku, augstākām maiņām. Tagad viss kārtībā, bet jāstrādā, lai iegūtu lielāku lomu.
Kopš decembra tu baudi diezgan lielu trenera uzticību – faktiski katrā mačā vairāk par 17 minūtēm uz ledus.
Jā, nupat gan bija tikai 12 minūtes. Dažās spēlēs labi gāja, iemetu vārtus, bet cīņa ir visu laiku. Daudz spēlēju mazākumā, un kopējā maiņā ar Tenevu un Zeku Estonu-Rīzu reizēm spēlējam pret sāncenšu pirmo maiņu. Galvenais ir neļaut viņiem izvērsties, bet skaidrs, ka uzbrucējam jebkurā gadījumā gribas izdarīt kaut ko pie pretinieka vārtiem. Iepriekšējā sezonā nebija jāspēlē pret līderiem, biju tikko ienācis NHL, tagad treneris labāk zina, ko varu izdarīt, un vairāk uzticas.
NHL režīms ir grūtāks nekā AHL?
Daudz grūtāks, jo AHL spēles notiek brīvdienās, reizēm otrdienā vai trešdienā, bet NHL gandrīz katru otro dienu ir spēle, mazāk laika trenēties, un nav arī iespējas atpūsties no hokeja. Biju gatavs šādam ritmam, vasarā strādāju ar citu treneri pēc atšķirīgas programmas, ledus bija četras piecas reizes nedēļā. Ziemassvētkos iedeva piecas brīvdienas, bet šāda pauze sezonas laikā ir vēl vienīgi pirms Zvaigžņu spēles.
Spēlē pret Anaheimu izkāvies.
Jā, tā bija diezgan tipiska situācija – iemetām ripu zonā, partneris gāja tai līdzi, un viņu ietrieca bortā. Atrados aizmugurē, un izskatījās kā netīra situācija. Gāju aizstāvēt, mēģināju kaut ko izdarīt.
Šosezon savainoti bijuši vairāki jūsu līderi – Jevgeņijs Malkins, Sidnijs Krosbijs, Patriks Hornkvists, Džeiks Gencels. Kā tas ietekmē komandas spēli?
Protams, viņi ir vieni no labākajiem hokejistiem pasaulē, bet mēs apliecinām, ka arī bez līderiem varam uzvarēt. Mēģinām spēlēt komandas hokeju, uzmanīgi darboties savā zonā, un ir jau arī citi, kas var iemest.
Tādā komandā kā “Penguins” mazākas ambīcijas kā Stenlija kauss laikam nemaz nevar būt?
Jā, tā ir arī dažām citām komandām. Tāda sajūta, ka mūsu divīzijā neviena komanda nezaudē. Ir liela konkurence, lai vispār tiktu izslēgšanas turnīrā. Pitsburgā jau ilgu laiku ir komanda ar lielām ambīcijām, un ļoti interesanti, ka ir par ko cīnīties, nevis atrasties pēdējā vietā un zināt, ka neuzvarēsi. Fārmklubā Vilksberijā bija līdzīgi, gaidīja tikai uzvaras. Man tas patīk.
Pastāsti, kas tas bija par pārbaudījumu, kad Krosbijs un Malkins meta bumbiņu, un, ja trāpīja mērķī, tu iekriti ūdens baseinā.
Pirms katras sezonas tiek filmēts duelis – Malkins pret Krosbiju. Tas bija vēl treniņu nometnē, īsti nebija skaidrs, kurš no jaunajiem būs komandā, un, tā kā man bija vismazāk spēļu, tad paņēma šim uzdevumam. Jautrība jau bija, bet man nepatika. Ilgi viņi nemeta, minūtes desmit, ārā vēl silts, un nebija tik traki.
Kā esi iedzīvojies Pitsburgā?
Labi, ir, ko darīt, var aiziet uz restorānu. Īrēju dzīvokli, mājas pirkšana nav plānā.
“Latvijas Avīzes” aptaujā tevi slavēja arī par to, ka atbrauci uz pasaules čempionātu par spīti tam, ka biji bez līguma. Tas droši vien hokejistam ir tāds liels temats pārdomām.
Jā, var slikti beigties, bet runāju ar savu aģentu, un nedomājām, ka tas būs izšķiroši, ja arī pasaules čempionātā kaut kas notiktu. Par nākamo čempionātu vēl agri domāt, redzēsim, kā ies klubā. Ja būs iespēja, protams, braukšu uz izlasi. Mums ir laba komanda, labi spēlētāji, un gribam šo laiku izmantot – izcīnīt medaļas pasaules čempionātā, piedalīties olimpiskajās spēlēs. Šogad būs arī olimpiskās kvalifikācijas turnīrs, un ceru, ka varēšu piedalīties.
Vai iznāk satikties arī ar citiem Latvijas hokejistiem?
Pret Elvi Merzļikinu spēlējām trīs reizes, pirms vai pēc mača brītiņu aprunājāmies. Pēc spēles, kad es pārspēju Elvi, gan nerunājām, viņš nebija priecīgs. Domāju, ka pamazām iespēlēsies, komandai arī jāiemet, lai palīdzētu vārtsargam tikt pie uzvaras. Tagad Elvis ir pirmais vārtsargs un var sevi parādīt. Visi zinām, ko Rūdolfs Balcers var izdarīt, viņš simtprocentīgi ir NHL spēlētājs.
