Gaida Rietumu atbalstu 0
Augusts un dienas līdz septembra vidum Gruzijā uzskatāmas par tādu kā slinko laiku. Vēl ir karsts, daudzi bauda aizejošās vasaras sauli, bet skolēniem un studentiem mācības sākas tikai 15. septembrī.
Tas pats attiecas uz daudziem zemniekiem, kam lielais darba cēliens sāksies vēl tikai aptuveni pēc mēneša, kad pienāks vīnogu novākšanas laiks. Zināmā mērā tas attiecināms arī uz politisko aktivitāti, lai gan tas var izrādīties mānīgs iespaids.
Tiek runāts, ka aizvien lielākas varas nostiprināšanai neformāli Gruzijā valdošais un par pelēko kardinālu dēvētais Bidzina Ivanišvili nolēmis mainīt premjerministru.
Šajā postenī viņš vēloties redzēt līdzšinējo Iekšlietu ministrijas vadītāju Giorgiju Gahariju.
Lieki teikt, ka daudziem tas nebūs pa prātam, jo tieši viņa atkāpšanos pēc brutālās izrēķināšanās ar mierīgajiem demonstrantiem Tbilisi centrā 20. jūnijā pieprasīja opozicionāri noskaņotie cilvēki. Gandrīz visi Gruzijā zina, ka 20. septembrī Gruzijas galvaspilsētā atjaunosies protesta akcijas.
Galvenais spēks tajās, visdrīzāk, kā līdz šim būs jaunatne un gados nedaudz vecākā paaudze, kas izaugusi neatkarības gados un savā politiskajā izglītībā ir krietni pāraugusi gados vecākos šīs valsts iedzīvotājus, it īpaši reģionos. Šo cilvēku ieskatā valsts proeiropeiskajam un prorietumnieciskajam kursam nav iespējama alternatīva. Tieši B. Ivanišvili īstenotais kurss pretī Krievijai ar pagalam neveiksmīgo ekonomisko stāvokli ir jaunatnes protestu pamatā.
“Problēma nav jaunieši, bet Krievijas politika”
“Kas būs? To neviens nezina, bet tā, kā pirms diviem mēnešiem policija metās virsū jauniešiem, nebija pat Saakašvili laikā. Toreiz arī tika lietots pārmērīgs spēks, tomēr nebija tādas nežēlības. Par ko iestājas jaunā paaudze? Mani nevajag pārliecināt, kā esam dzīvojuši, lai gan esmu dzimis tikai 1994. gadā. Zinu, ka deviņdesmitajos gados nebija iespējams skatīties televizoru, jo nebija elektrības. Tas bija Ševardnadzes laikā, bet viss uz labo pusi ievērojami mainījās pēc Rožu revolūcijas. Tagad gan ir sajūta, ka viss ir apstājies. Uzbrukumi bankām, televīzijas kanālam “Rustavi – 2” – tas ir ļoti nopietni.
Visi, kas spēj domāt un kaut ko saprot, nešaubīgi redz, ka tagadējais kurss nav pareizs.
Mūs, jaunatni, neviens nepārliecinās par Krievijas pievilcību. Mēs vēlamies dzīvot normālā valstī pēc Rietumu standartiem. Vispār šī vara ļoti baidās no jaunatnes, kas varbūt ir pārlieku pārdroša. Varbūt spējīga ātri, ilgi nedomājot, rīkoties,” “Latvijas Avīzei” stāstīja Tbilisi universitātes absolvents, tūrisma firmā par gidu strādājošais Levans Gogotišvili. Pēc viņa teiktā, daudzviet laukos, it īpaši vīndaru reģionā Kahetijā, daudzi kļūdaini domājot, ka problēma esot jauniešos.
Tā jāmeklē, piemēram, tajās astoņās vīna fabrikās, kam tagad atkal slēgta pieeja Krievijas tirgū. Esot viegli ražot nekvalitatīvu preci plašajam Krievijas tirgum, bet šīm vīna darītavām vajadzētu beidzot piedāvāt īstu kvalitatīvu preci, kurai atradīsies noiets citos normālos tirgos. “Problēma nav jauniešos, tā ir Krievijas politika. Ja godīgi, mēs ar Krieviju jau karojam 250 gadus, tā tas ir bijis un būs,” teica L. Gogotišvili.
Kahetijas zemnieki ir uzmanīgi
Ierindas tūrists, kas Gruzijā ieradies uz vienu nedēļu un atrodas spilgto iespaidu un laipnās uzņemšanas varā, ja vien pārāk nepievērš uzmanību dažādiem sadzīviskiem trūkumiem, var neko daudz neuzzināt par to, kā klājas lielākajai daļai gruzīnu. Par 20. jūnija policijas agresiju, par savu politisko pārliecību ļaudis runā nelabprāt. Tas rada zināmas problēmas arī ārvalstu žurnālistiem, jo vidējā paaudze un vecāka gadagājuma cilvēki vāji runā krieviski un nemaz nepārvalda angļu valodu. Līdzīgi kā Latvijā, izglītotā jaunatnes daļa spēj saprasties angliski. Lai ar šādu situāciju tiktu galā, reportieriem jāizmanto dažādas metodes, viena no tām, apsolot nepublicēt sarunas biedra īsto vārdu.
Sarunājos ar Zurabu, taču tas nav viņa īstais vārds. Esmu apsolījis to paturēt noslēpumā.
“Man ir divi dēli, un nekad nevar zināt, kā patiesi pateiktais pat žurnālistam no Latvijas var vēlāk atspēlēties uz manu ģimeni. Teikšu godīgi – cilvēki ir ne tikai uzmanīgi, viņi vienkārši baidās,” teica fermeris Zurabs. Par viņa attieksmi pret darbu katrs lai spriež pats. 66 gadus vecajam vīram pieder trīs hektāri vīnogulāju, un šoruden viņš ieplānojis novākt no 18 līdz 22 tonnām vīnogu. Visu padarot kopā ar vienu no dēliem. Beidzamos pāris gadus vīnu jau pildot pudelēs, tagad pētot iespējas piedāvāt savu produkciju Eiropas vai Āzijas tirgos.
“Katram, kas kaut ko saprot no politikas un ekonomikas, būtu jāsaprot, cik droši ir darboties Krievijā.
Tur Putins vienu dienu vēlas atvērt durvis un to izdara, bet jau pēc neilga laika viņš pēkšņi tās aizver. Vai tā iespējams organizēt kaut kādu biznesu?” Arī šo strādīgo un gana veiksmīgo vīndari nav pārliecinājusi septiņus gadus Gruzijā valdošās partijas “Gruzijas sapnis” darbība. Tā esot uzskatāma par ārkārtīgi neveiksmīgu.
“Paraudzīsimies atpakaļ nesenajā vēsturē. Ševardnadzes laikā pensija bija tikai 14 lari un mēnešiem ilgi netika izmaksāta. Saakašvili laikā deviņos gados tā izauga līdz 150 lariem – tolaik tas bija gandrīz 95 dolāri. Tagad ar pašreizējo Gruzijas valūtas kursa katastrofālo kritumu pensija sniedzas vienīgi līdz 64 dolāriem.” Vaicāju, kā lai izskaidro vājo ekonomisko stāvokli valstī un valdošās partijas “Gruzijas sapnis” relatīvi stabilās pozīcijas. Pie tā acīmredzami ir vainojama daudzu ierindas vēlētāju primitīvā izpratne par pilsoņa iespējām ietekmēt situāciju valstī ar demokrātisko nobalsošanu.
Daļa Gruzijas vēlētāju, ilgi nedomājot, noskaita – lai pie varas būtu kas būdams, par vienkāršo tautu neviens nedomā.
Šie cilvēki raida visus akmeņus politiķu dārziņā, bet nemaz nedomā par pašu rīcību un atbildību. Tas pavisam skandalozi izpaudās pagājušā gada prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā. Brutālā kriminālā veidā tika uzpirkti 600 tūkstoši vēlētāju, kam šeit valdošais gruzīnu oligarhs Ivanišvili par pareizu balsojumu apsolīja dzēst parādus bankās un citās finanšu iestādēs.
Zurabs pārliecināti pastāsta, ka lauku ciematos par atbilstošu nobalsošanu tika piedāvāti tikai pieci kilogrami kartupeļu. “Ar šādiem vēlētājiem mēs nevaram tālu tikt. Ceram uz nākamā gada parlamenta vēlēšanām, kas notiks pilnībā pēc proporcionālās sistēmas, taču procentu barjeras likvidācija var radīt problēmas. Jebkurā gadījumā būs interesants gads. Arī informatīvi būs grūti, jo ir iznīcināts galvenais opozīcijas medijs – telekanāls “Rustavi – 2”. Ko pateica Ivanišvili – tiks slēgts “Rustavi – 2″ un visi uzzinās, ka Gruzijā patiesībā klājas labi, nevis tā, kā apgalvo kritiķi. Vai nav neiedomājami muļķīgi!” atvadoties uzsvēra fermeris Zurabs.
Prokrieviskais “Gruzijas sapnis”
Ja cilvēks nevēlas nepieklājīgi izteikties, viņš no laba prāta nerunās par pagājušā gada rudenī ievēlēto valsts prezidenti Salomi Zurabišvili. Jau par anekdoti kļuvusi viņas atbilde žurnālistiem, ka politiskās norises viņa nekomentēšot. Tieši tā viņa strupi noteikusi uz lūgumu izteikties par policijas brutālo uzvedību 20. jūnijā. Vietējiem ekspertiem jau pērn bija skaidrs, ka Gruzija iegūs blāvu un bezcerīgi vāju valsts galvu. Viņa pilnībā pakļaujas tam, ko no viņas sagaidījis prokrieviskā kursa īstenotājs, Krievijā pie milzu bagātības tikušais oligarhs Ivanišvili.
“Jau pērn kļuva skaidrs, ar kādiem vēstījumiem nāks klajā prezidente.
Viņa pateica to, ko ļoti gaidīja Krievija. Faktiski atkārtoja Kremļa teikto, ka 2008. gada karu iesāka Saakašvili. Pat ja viņa tā domā, tā taču nav jāsaka – tas ir neiedomājami muļķīgi un pilnīgi nediplomātiski,” “LA” stāstīja nevalstiskās organizācijas “Transparency International” izpilddirektore Eka Gigauri. Pats nesenākais prezidentes “veikums” – viņa mierīgi baudījusi atpūtu Kahetijā un ne ar vismazāko vārdu nav norādījusi uz Krievijas pretlikumīgo robežu pārbīdi, ko šeit sauc par “borderizāciju”.
Tas pilnībā iekļaujas “Gruzijas sapņa” plānos – pasaulei neatgādināt par Krievijas agresiju, neko sliktu neteikt agresoram. “Saakašvili laikā mums, atrodoties ārzemju vizītēs, bija pienākums visos līmeņos, cik vien spējam, atgādināt par okupāciju un mūsu orientieri uz Rietumiem, sevišķi NATO. Tagad nekā nav no tā – pilnīgs klusums. Valdība īsteno pilnīgi prokrievisku kursu, lai gan vārdos uzsver, ka esam uz Rietumiem orientēta valsts. Pat pilnīgs absurds – “Gruzijas sapnis” izdara spiedienu dažādos veidos uz visām proeiropeiskajām partijām, bet ne reizi nav kaut ko kritisku pateicis par prokrieviskajiem spēkiem,” teica E. Gigauri. Pēc viņas domām, ir pienācis brīdis, kad Rietumu valstīm vajadzētu ar daudz lielāku uzmanību pievērsties notikumiem Gruzijā un sniegt atbalstu demokrātijai šajā Dienvidkaukāza valstī.
