Mainos līdzi pasaulei. Saruna ar Preiļu dejotāju vadītāju Gaidu Ivanovu 7
“Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai – 2013” nominācijā “Es negāju noskumusi nevienā(i) vietiņā” suminājām izcilas sievietes deju kolektīvu, koru, folkloras kopu vadītājas, amatierteātru režisores. Arī Gaidu Ivanovu – Preiļu kultūras centra un Preiļu Valsts ģimnāzijas deju skolotāju. Viņa un viņas audzēkņi ir sagatavojuši deju uzvedumu “Satikšanās vecīša cimdiņā”. Par to arī sākam sarunu.
– Pastāstiet, kā iespējams iestudēt apjomīgu deju uzvedumu?
– Tas ir Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “”Latvijas valsts mežu” atbalstītā Latgales kultūras programma 2014″ projekts. Ziemassvētkos Preiļu kultūras namā bija redzams rezultāts, bet deju uzvedumam sākām gatavoties jau laikus – vasarā. Sarīkojām divdienu nometni Aglonā, kur satikās gan esošie un bijušie dejotāji, pieaicinājām arī laikmetīgās dejas horeogrāfi Liliju Liporu, viņa tik skaisti strādā! Nometnē piedalījās arī jaunieši, kuri vēlas kļūt par horeogrāfiem. Mācījāmies dejas, piedalījāmies dažādās sacensībās, peldējāmies ezerā. Un mēģinājām attīstīt deju uzveduma filozofiju – par prasmi sadzīvot kā pasakā “Vecīša cimdiņš”. Tas vajadzīgs, gan mācoties skolā, gan dejojot deju kopā “Gaida”.
– Kā jūs tikāt pie tik neparasta vārda?
– Laikam jau vecāki mani ilgi gaidīja. Mana vecākā māsa ir Ilga. Mani vecāki arī bija skolotāji, tāpat kā daudzi mūsu dzimtā. Tētis vadīja kori, spēlēja vijoli un akordeonu. Mamma bija skolas direktore Dravniekos, tad kā labu darbinieci viņu norīkoja uz Preiļu 1. vidusskolu.
– Tad jau jūs esat gluži vai mantiniece – strādājat tajā pašā skolā. Kāpēc papildus skolotājas darbam nodibinājāt deju kolektīvu?
– Par deju skolotāju neesmu mācījusies. Kad sāku strādāt skolā, jutu, ka kaut kā trūkst. Tā kā vienmuļi. Sāku pamazām, vispirms mācīju dejot savu klasi.
– Bet kas izgudroja, ka deju kolektīvu sauks “Gaida”?
– Pirms trīsdesmit gadiem braucām uz festivālu Lietuvā. Un kurš gan, mūsu uzstāšanos piesakot, varēs izrunāt garo – Preiļu 1. vidusskolas deju kolektīvs? Bērniem iešāvās prātā doma – Gaida tāds skanīgs vārds, pieteiksimies kā deju kolektīvs “Gaida”. Vienu reizi, kas nu tur liels! Un tā vienai reizei domātais nosaukums ir palicis līdz šai dienai.
– Tad jau jūs savus audzēkņus uzklausāt?
– Jā, kā gan citādi? Ne vienmēr var iet ar savu skolotāja taisnību. Un, ja reizēm sanāk konflikts, man jābūt gudrākajai. Dažreiz pat jāpieņem kāda mazā skolēna lēmums. Katram bērnam jāatrod individuāla pieeja. Kādreiz bija citādi – ja reiz bērns bija atnācis uz deju mēģinājumu, viņš strādāja. Ja vajag darīt, darīja. Tagad mazie bērni vairs nespēj nostrādāt divas stundas. Viņiem ātri apnīk, negrib sevi piepūlēt. Un arī tas skolotājam ir jāpieņem. Turklāt šodienas bērni jau ir krietni aizņemtāki. Vecāki viņus attīsta, tad viņiem ir tāda skola, tad atkal tāds pulciņš. Un ir arī vairāk sevis žēlošanas. Bet, ja es nevaru pasauli mainīt, mainos tai līdzi. Taču enerģija, atklātība, dzīvesprieks, mīlestība, kas nāk no bērniem, dod iedvesmu un prieku strādāt.
– Ieteikuma vēstulē rakstīts – ne tikai dejotāji ir pasaulē bijuši, bet arī audzināmās klases skolēni…
– Jā, esmu sākumskolas skolotāja, audzinu 4.b klasīti. Kādā sestdienā pirms Jaungada braucām uz Rīgu, gribēju, lai bērni redz, kāda izskatās Nacionālā opera, jo neviens tur nebija bijis. Skatījāmies baletu “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Patika, un bijām jau iepriekš sagatavojušies, lai to varētu uztvert. Bērniem jau interesē viss, arī daba. Mūsu klasīte ieguva pirmo vietu projektā “Dārznīca”, ko veido Stādu audzētāju biedrība, Botāniskais dārzs. Šajā projektā piedalās 1. – 6. klašu skolēni no visas Latvijas. Kā dārznieki un pētnieki viņi audzē augus, pieraksta dienasgrāmatās novērojumus un secinājumus. Botāniskajā dārzā bija skaists pasākums, kur par saņemto pirmo vietu dabūjām dāvanu – braucienu uz zinātkāres centru bērniem “Zili brīnumi” “Galleria Riga”. Pēc tam Esplanādē apskatījām Trušu paradīzi. Braucām ar mērķi sajust Ziemassvētku noskaņu. Tālab aizgājām arī uz Vecrīgu, Doma laukumu, kur spēlēja mūzika un rosījās Ziemassvētku vecīši.
– Jāatlicina laiks arī savai ģimenei. Cik kupla tā ir?
– Mums ir meitas Zane un Dagne un četri mazbērni.
– Vai kāds no viņiem būs dejotājs?
– Jā, astoņgadīgais Leo Briselē dejo un gatavojas braukt uz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem.
– Kādi ir jūsu vērojumi trīsdesmit gadu garumā, ko deja sniedz dejotājam? Un ko jums pašai?
– Bērni caur deju izzina pasauli, iemācās sadzīvot, iemācās atbildību, iemācās priecāties par paveikto paši un sagādāt prieku skatītājiem. Dejotāju var pamanīt citu vidū pēc stājas, pēc domāšanas veida, pēc darbaspējām.
Man gandarījumu sagādā labi padarīts darbs – ja skatītājs ir sapratis dejas filozofiju, ja dejotājs izdarījis prasīto. Taču to var paveikt tikai tad, ja dejo ar sirdi. Dažreiz man vienkārši tīk lūkoties uz saviem bērniem tautastērpos – viņi pārvēršas!
