Gaida NHL vilcienu. Jaunais mūris Elvis Merzļikins 0
Atklāts, atraktīvs un talantīgs – tāds ir Latvijas hokeja izlases vārtsargs Elvis Merzļikins, kurš pēdējos divus pavasarus pēc kārtas spīdējis pasaules čempionātā, liekot faniem skandēt – Elvi, Elvi! Bet ārzemju mediji pateicībā velk paralēles ar rokenrola karali Presliju un raksta – Elvis ir dzīvs. Ja vārtos ir tāds spēlētājs, tad dzīvas arī latviešu cerības uz kaut ko lielu.
Elvis jau trīs gadu vecumā zaudēja tēvu un rūpes par viņu un septiņus gadus vecāko brāli Renāru uzņēmās mamma. Ģimene kādu laiku dzīvoja Šveicē, tad atkal Latvijā, bet jau kopš 15 gadu vecuma Merzļikins dzīvo un spēlē “Lugano” kluba sistēmā. Augumā raženais vārtsargs ir ļoti ticīgs cilvēks, spēlēs pirms katra perioda vārtos ar nūju uzmet krustu, iepriekš intervijās izteicies, ka tobrīd parunājas ar tēvu, palūdz veiksmi un spēkus.
Pasaules čempionātā Ķelnē Merzļikins sargāja Latvijas izlases vārtus sešos no septiņiem mačiem, izcīnot trīs uzvaras. Statistiski viens no labākajiem turnīrā – 93,4 procenti atvairītu metienu un 1,98 ielaisti vārti vidēji spēlē. Elvim jākļūst fiziski spēcīgākam un jākrāj pieredze, lai piepildītu sapni spēlēt NHL, bet – prasmju līmenis ir tāds, lai nebūtu šaubu, ka tas ir sasniedzams mērķis. Kurā klubā, tas gan ir atklāts jautājums. Pirms trim gadiem Merzļikinu draftēja Kolumbusas “Blue Jackets”, kurā spēlē viens no līgas labākajiem vārtu vīriem Sergejs Bobrobvskis. Nupat klubs noslēdzis līgumu ar 20 gadus veco latviešu vārtsargu Matīsu Edmundu Kivlenieku, kurš atzīts par ASV spēcīgākās junioru līgas USHL aizvadītās sezonas vērtīgāko spēlētāju un acīmredzot cīnīsies par savu vietu “Blue Jackets” sistēmā.
Sportā mani grūti pārsteigt, taču, kad meita atsūtīja Elvja bildi ar sajūsmas pilnu parakstu – Merzļikins mūsu skolā! – biju šokā. Jo izlase no Ķelnes atgriezās trešdienas vakarā, bet jau nākamajā rītā vārtsargs bija Iļģuciema vidusskolā. “Tur mācās mana krustmeita, brāļa meita Nikola, gribēju viņu iepriecināt. Arī es pats savulaik vienu gadu, 4. klasē, tur nomācījos un bija patīkami atkal paviesoties pēc ilgiem laikiem,” skaidro Elvis Merzļikins. “Mazie ap mani aplipa, bet esmu pie tā pieradis. Kad es biju skolnieks, tad ļoti priecājos redzot kādu slavenu sportistu. Forši, ka varu sagādāt tādas emocijas. Pirmās klases es gāju 41. vidusskolā, tas ir turpat aiz Stradiņa universitātes. Pēc tam pārvācos uz Ogri, bet kopš 15 gadu vecuma esmu Šveicē.”
Tur arī bija jāmācās?
Sāku mācīties, 9. klasi pabeidzu un pēc tam uzreiz “Lugano” piedāvāja profesionālu līgumu, sākās nopietnais hokejs – spēlēju pie divām komandām, vēl bija divas izlases un skolai neatlika laika. Biju labs skolnieks, bet kā jau visi hokejisti – patika blēņas, kaitināt skolotājas. Biju traks, bet kontroldarbus un eksāmenus noliku. Ļoti nepatika ģeogrāfija un bioloģija, matemātiku sākumā ienīdu, bet vienlaikus patika, jo ir grūta, man patīk izaicināt sevi. Patika valodas – angļu, itāļu, vācu, kuru gan man nebija iespējas mācīties skolā. Tagad cenšos iemācīties spāņu valodu, gribu arī portugāļu. Draudzene zina sešas valodas.
Septītā būs latviešu?
Minimāli māk – pieklājības frāzes, dažus lamu vārdus (smejas). Viņai vairāk patīk krievu valoda un to grib iemācīties.
Cik stipri esi nobāzējies Lugāno?
Īrēju dzīvokli, bet domāju nopirkt. Komandas biedrs nodarbojas ar māju tirdzniecību, esot daudz skaistu variantu, bet to atstāšu nākotnei, pagaidām māja nav vajadzīga.
Ronalds Ķēniņš savulaik Šveicē pusaudža gados esot piestrādājis, lai nopelnītu naudiņu, tāpat Uvis Balinskis Vācijā. Tev arī ir tāda pieredze?
Tante, pie kuras es dzīvoju, strādāja baseinā kā kasiere, un es tur tirgoju saldējumu. Tas nebija oficiāls darbs, bet dienā nopelnīju 60, 70 frankus un tā man bija kā kabatas nauda. Biju labs saldējumu pārdevējs, mācēju pievērst sev uzmanību – dziedāju, bļaustījos, dejoju, ķēmojos. Pats gāju pie cilvēkiem, teicu meitenēm, cik viņas skaistas un vai negrib saldējumu. Sēdos pie omītēm, masēju muguru un dāvināju saldējumu.
Tu esi atraktīvs pēc dabas.
Jā, neesmu no tiem mierīgajiem. Man nav kauns vai bailes – ja kaut kas cilvēkam jāpasaka, tad to daru skatoties acīs, ne no kā nekautrējos. Dzīvojam vienreiz, nevajag neērti justies. Vajag izbaudīt dzīvi, bet, protams, ar mēru un prātu. Tagad Elvis Merzļikins nevar pliks skriet pa ielu.
Tu arī pasaules čempionāta laikā krievu žurnālistiem atklāti pateici domas, ka tev nepatīk Krievija, vai viņi bija piepušķojuši tekstu?
Bija mazliet piepušķots. Es jau nevaru teikt, ka Krievija ir pretīga, jo, pirmkārt, tēvs bija krievs un, otrkārt, izņemot Maskavu un Ufu, nekur citur neesmu bijis. Maskava ir skaista. Esmu dzirdējis, ka Čeļabinskā ir traki, bet es tur neesmu bijis. Vienkārši teicu, ka pagaidām Krievija nav manā kartē, jo gribu tikt NHL. Protams, ja nesanāks, tad labprāt spēlētu KHL. Varbūt viņu fani kaut ko pārprata, bet vai tagad mani būtu jāsit par to, ka es negribu KHL spēlēt?
Izjuti negatīvo attieksmi no faniem?
Sāka rakstīt (sociālajos tīklos) nepatīkamas vēstules, un ne jau viens cilvēks. Es, protams, neatbildēju, bet vēlāk atvainojos, ja kaut kādā ziņā aizskāru.
Latvijas izlases galveno treneri Bobu Hārtliju slavē visi spēlētāji. Kāda tev bija sadarbība ar viņu?
Izcils treneris, ar kuru var uzvarēt. Ja nākotnē būs piedāvājums spēlēt kādā klubā pie Hārtlija, tad nedomājot piekritīšu. Tā ir lielākā vēlēšanās. Bija baumas, ka Bobs varētu trenēt “Lugano”, bet klubs parakstīja iepriekšējos treneri Gregu Airlendu. Hārtlijs māk ar cilvēkiem kontaktēties, ir lietišķs, bet, ja darīsi savu darbu, viņš tevi mīlēs. Ar viņu ir forši, varējām arī pajokot, arī Žaks Klutjē daudz ko saprot no vārtsargiem. Ļoti ceru, ka treneru korpuss izlasē nemainīsies.
Ko Hārtlijs tādu īpašu ieviesa izlasē?
Ģimenes sparu, mēs bijām kā komanda, nevis kāds par sevi. Tas ir vissvarīgākais. Apjēdzām, ka nav superzvaigznes, bet visi kopā bijām tikpat stipri kā lielvalstis. Varējām uzvarēt Zviedriju, ASV. Spēlētāji gūlās zem ripām, pagājušajā gadā tas nebija tik uzskatāmi.
Roberts Bukarts izteicās, ka pirms mača pret amerikāņiem tu esot bijis ļoti dusmīgs, jo komanda iesildoties tev pa ķiveri metusi.
Jā, es ļoti nopietni gatavojos. Ronalds iesildīja, ne no kurienes ripa trāpa pa galvu, tad vēl sešas reizes. Tādā brīdī vārtsargam liekas, ka komanda vienkārši nav gatava, nebija laba iesildīšanās, nebija īstās sajūtas un tāpēc sadusmojos. Bet džeki parādīja, ka viss kārtībā, cīnījās, gūlās zem ripām. Tā bija visu turnīru un varu atkārtot iepriekš teikto – esmu lepns par komandu un ar lielāko prieku braukšu uz izlasi. Ar tādu kolektīvu mēs varam daudz ko izdarīt, ar nepacietību gaidīšu nākamo čempionātu.
Vai tevi arī kaut kas var izsist no sliedēm?
Nē, man tieši patīk provokācijas, esmu par to vēl priecīgāks. Varbūt pirms diviem gadiem par to būtu kādam salauzis nūju pret galvu, bet tagad tāds neesmu.
Vai Šveicē fani tevi atbalsta tikpat stipri kā latvieši?
Manējie fani, kas nenormāli mīl – jā. Arī kluba līdzjutēji, bet viņi pārsvarā ir par šveiciešu spēlētājiem. Milzīgs paldies Latvijas faniem, atbalstīja un teica daudz labu lietu.
Pirms pirmās spēles čempionātā pret Dāniju tu esot paprasījis ārstam nomierinošo tableti. Kā bija pirms pārējām spēlēm?
Es prasīju tāpēc, ka esmu māņticīgs. Man varēja iedot arī konfekti un efekts būtu tāds pats. Man ir daudz tradīciju, kuras nemainu. Vienreiz paņēmu nomierinošo un turpināju. Bija bail neņemt – ja kaut kas aizietu greizi, ko tad es vainotu? Ko man ārsts deva, es nezinu, bet bija garšīga, varbūt kāds vitamīns.
Latvijā pēc pasaules čempionāta pabiji tikai dažas dienas. Šobrīd jau esi Lugāno?
Jā, bet svētdien (saruna notika pagājušajā nedēļā) dodos atvaļinājumā uz Maldivu salām, pusotru nedēļu atpūtīšos un tad jau sāksies treniņi. Vispirms Lugāno, tad būs divu nedēļu vārtsargu nometne Toronto. Uz Kolumbusu šogad nebraukšu, jo klubs neļauj. Sezonu pavadīšu Šveicē, tāpēc nav jēgas, viņi nelaiž braukt. Trīs vasaras biju “Blue Jackets” attīstības nometnē, gāja labi, visi bija priecīgi. Komandas pārstāvji sezonas laikā brauca skatīties uz mani, saka, ka ir apmierināti. Šobrīd neesmu runājis ar viņiem, pēc drafta redzēsim, kāda ir situācija. Būs interesanti uzzināt kluba plānus.
Pagājušajā vasarā bija runas, ka tu varētu doties uz Ziemeļameriku, tomēr uz trim gadiem pagarināji līgumu ar “Lugano”. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka Kolumbusai AHL jau ir vārtsargi. Braukt uz turieni un cīnīties par vietu AHL neredzēju jēgu. “Lugano” esmu pirmais numurs, man ir iespēja izaugt, tur tā būtu ļoti ierobežota, jo visiem vārtsargiem bija divu gadu līgumi. Tāpēc nolēmu parakstīt uz trim gadiem Šveicē, mērķis ir kļūt par čempionu un ļoti ceru, ka tas izdosies. Domāju, ka šobrīd esmu uz pareizā ceļa, bet pēc nākamās sezonas gribētu kaut ko pamainīt. Es gan nezinu, kāds plāns ir Kolumbusai un kas tur vispār notiks. Ar aģentiem runāšu pēc atvaļinājuma, šobrīd par hokeju negribas domāt.
Ar Hārtliju vai Klutjē par NHL tēmu izdevās parunāt?
Viņi teica, ka esmu gatavs, bet iekšēji tā nejūtos, gribu vēl nobriest, kļūt stabils. Došos uz Ziemeļameriku tad, kad būšu tam gatavs. Man ir vēl divi gadi, 25 gados doties uz turieni ir īstais brīdis. Vēl jādabū pieredze un to dod tikai laiks un spēļu pieredze. Pasaules čempionāts deva ļoti daudz – ASV, tik spēcīga Zviedrijas izlase. Pret amerikāņiem bija uztraukums, bet, izņemot pēdējo golu, nebija tik traki. Ja šodien vēlreiz vajadzētu spēlēt, domāju, ka nospēlētu labāk. It kā esmu gatavs (NHL), bet šobrīd esmu pieturā un gaidu savu vilcienu.
ELVIS MERZĻIKINS
Dzimis: 1994. gada 13. aprīlī
Augums: 1,91 m
Svars: 85 kg
Klubs: “Lugano” (Šveice), sistēmā no 15 gadu vecuma
Sasniegumi Šveicē: visvairāk progresējušais čempionāta spēlētājs (2013./14.), vicečempions (2016.), sezonas labākais vārtsargs (2015./16.), Špenglera kausa simboliskā izlase (2016.)
Latvijas izlasē: divi pasaules čempionāti, abos atzīts par vienu no trim labākajiem spēlētājiem komandā
NHL drafts: 2014. gadā 3. kārtā (76. numurs) Kolumbusas “Blue Jackets”
Draudzene: Luana Emanuēla Kratigera
