Franks Gordons: Gadumijā Putinam bija ko uztraukties 0
Beidzoties 21. gadsimta otrajai dekādei, Viskrievijas “nācijas līderis” Vladimirs Putins bija ārkārtīgi rosīgs – uzruna pēc uzrunas, un visos šajos vārdu izvirdumos virmoja nervozitāte un aizkaitinājums.
19. decembrī Maskavā notika Putina kārtējā, 15. preses konference. Garu garajā tekstā uzmanību pievērsa daži dusmīgi teikumi: Putins – otrreiz vairāku gadu laikā – “izrēķinājās” ar Ļeņinu, kurš esot “sapostījis” “tūkstošgadīgo Krievijas valsti” – unitāro, centralizēto, nedalāmo, izgudrojis PSRS, sastāvošu no “savienotajām republikām”, kurām, kā zināms, tīri formāli bija tiesības izstāties…
Tas nu pēc 79 gadiem novedis pie Padomju Savienības sabrukuma. Mūsdienās “Ļeņina kļūda” nevar atkārtoties: Tatarstāna vai Jakutija, piemēram, ir Krievijas “federācijas subjekti”, kuri pat formāli nevar atdalīties.
Jau nākamajā dienā, 20. decembrī, Putins – šoreiz Pēterburgā – bija steidzami sasaucis pēcpadomju jaunvalstu (PSRS “mantinieču”) prezidentus uz “neoficiālu tikšanos”, lai Aleksandrs Lukašenko, Ilhams Alijevs un pārējie no viņa mutes uzzinātu, kas tad īsti bija noticis pirms 80 gadiem.
Raugi, Putins bija bezgalīgi sašutis, ka Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par to, “cik svarīgi Eiropas nākotnei ir saglabāt vēsturisko atmiņu”. Rezolūcijā teikts, ka Molotova–Ribentropa pakts “sadalīja Eiropu un neatkarīgu valstu teritorijas starp diviem totalitārajiem režīmiem, kas pavēra ceļu Otrā pasaules kara sākumam”.
Šī EP rezolūcija burtiski satracināja Vladimiru Vladimiroviču, var teikt – līdz baltkvēlei. Viņš saviem “pēcpadomju” klausītājiem nolasīja garu lekciju, Otrā pasaules kara izraisīšanā vainojot Rietumu “samierinātājus” un nabaga Poliju.
Pēc gandrīz vai akadēmiska formāta “lekcijas” Putins aicināja savus viesus iepazīties ar rūpīgi sagatavotu izstādi, kuras stendos skatāmi nesen atslepenoti dokumenti, kas rādot, cik netaisna ir Eiropas Parlamenta rezolūcija. Putina svētās dusmas var saprast, ņemot vērā visu to impērisko dižošanos, ar kuru tiek gatavota Lielās Uzvaras 75 gadu jubileja 9. maijā.
Putina noskaņojums nebija manāmi uzlabojies 25. decembrī, kad Kremlī uz sēdi sanāca viņa administrācijai pakļautā Stratēģiskās attīstības un nacionālo projektu padome. Uzrunājot šīs padomes locekļus, Putins bija spiests konstatēt, ka daudzējādā ziņā “aizejošais gads zaudēts”.
Eksports neesot pietiekami stimulēts, un vairākās “nacionālo projektu” nozarēs 2019. gadam paredzētais plāns izpildīts tikai par 27,3 procentiem. Ļoti zīmīgas ir Putina žēlabas par to, ka nav pietiekamā daudzumā iepirkta dažāda aparatūra un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka Krievijas ekonomika, īpaši IT jomā, joprojām ir atkarīga no iepirkumiem ārvalstīs, kaut vai Dienvidkorejā.
“Krievijas tieksme “pakļaut” Baltkrieviju varot pārvērsties karā ar NATO, uzskata Aleksandrs Lukašenko” – tādu virsrakstu portāls “newsru.com” lika intervijai, ko Baltkrievijas prezidents Lukašenko Minskā deva raidstacijas “Eho Moskvi” galvenajam redaktoram Aleksejam Venediktovam. Intervijā prezidents Lukašenko uzsvēra: Krievijas un Baltkrievijas attiecības ar katru gadu pasliktinās, un tas var novest Maskavu līdz karam ar Ziemeļatlantijas aliansi:
“Ja Krievija mēģinās pārkāpt mūsu suverenitāti, jūs zināt, kā reaģēs pasaules kopība, viņi tiks ievilkti karā. Rietumi un NATO jau to (iespējamo Baltkrievijas suverenitātes pārkāpšanu) neizturēs, tāpēc ka viņi to vērtēs kā pret viņiem vērstu draudu. Un kaut kādā ziņā viņiem būs taisnība.”
Lukašenko, tiesa, piebilda, ka Baltkrievija joprojām ir Krievijas priekšpostenis, un, ja Rietumi apdraudēs Baltkrieviju, tad tas būtu tiešs drauds Krievijas suverenitātei, un Putins taču nepieļaus, “ja mēs ļausim tankiem doties uz Maskavu”. Bet šie Lukašenko vārdi neatsver to, ko viņš teica intervijas sākumā.
Putina satraukumu vēl vairo Krievijas Federācijas komunistiskās partijas 75 gadus vecais priekšsēdis Genādijs Zjuganovs, kurš, 21. decembrī Maskavā uzrunājot komunistus un kreiso organizāciju aktīvistus konferencē ar garo nosaukumu “Krievija – 2024: kreisais pavērsiens vai nacionāla katastrofa”, teica:
“Janvārī – februārī mums jārīko varens forums un jāapstiprina programma, jāizvēlas nacionālo interešu un tautas uzticības valdība. Septembrī, es neizslēdzu, var notikt arī prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas.”
Tikai tā vēl trūka, lai Putinam sabojātu garastāvokli gadumijā.
