Gadumija pārvēršas traģēdijā: Arvīds vecā gada pēdējās minūtes pavadīja nežēlīgi sacirsts ar malkas cirvi 7
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemgales rajona tiesa Dobelē pagājušajā nedēļā notiesāja vīrieti ar 15 gadiem cietumā par invalīda nogalināšanu.
Trīs vīri nolēma sagaidīt kopā Jauno gadu. Iedzēra, parunāja. Viens no viņiem – pirmās grupas invalīds bez kājām un roku pirkstiem – vecā gada pēdējās minūtes sagaidīja, nežēlīgi sacirsts ar malkas cirvi, un jaunajā gadā nodzīvoja vien nedaudz minūšu, ja vien vispār to sagaidīja.
Otrs – Valērijs – kļuva par liecinieku, bet trešais – Ivans Bujaks – par apsūdzēto. Kas tad notika 2019./2020. gada mijā Dobeles novada Bērzes pagastā kādās lauku mājās?
1945. gadā dzimušais Arvīds bija atraitnis un zaudējis kājas, pārvietojās ratiņkrēslā. Dzīvoja viens, bet rūpes jau 20 gadus par viņu bija uzņēmusies mirušās sievas brāļadēla Valērija ģimene.
Valērijs liecināja, ka Vecgada pievakarē gājis uz veikalu, saticis Arvīda netālo kaimiņu Bujaku, kurš uzprasījies ciemos. Ap plkst. 19 virtuvē pie galda sākuši dzert paštaisītu degvīnu. Ap plkst. 22 aizgājis gulēt uz istabu. Skanējusi mūzika.
Īsi pirms pusnakts ienācis virtuvē un ieraudzījis Arvīdu guļam asiņu peļķē.
Pirms tam nekādu konfliktu nav bijis. Zvanījis sievai Irinai uz pilsētu, Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un policijai. Mediķi plkst. 0.40 bijuši notikuma vietā un konstatējuši Arvīda nāvi.
Irina tiesā liecināja, ka pēc vīra zvana sazvanījusi dēlu un braukuši uz Bērzi. “Tur ieradāmies vienlaikus ar “ātrajiem”. Ārsti paskatījās un teica, ka tur vairs neko nevarot darīt. Atbrauca policisti un zem krēsla atrada asiņainu cirvi – to pašu, ko mēs bijām nopirkuši.”
Irina arī esot bijusi nepatīkami pārsteigta, ieraugot, ka pie Arvīda ciemojies Bujaks: “Es neļāvu svešiem pie Arvīda vazāties, kuri diņģēja naudu dzeramajiem.”
Viņa pie Arvīda braukusi bezmaz katru dienu, kad nav varējusi – tad vīrs, kurš arī ir invalīds. Arvīds pats sev gatavojis ēst, daudzmaz sevi apkopis, plīti kurinājis, kaut gan viņam nav bijis pirkstu. Tomēr praktiska palīdzība bijusi nepieciešama pastāvīgi. Alkoholu lietojis minimāli.
Bujaks jau notikuma vietā policistiem atzinis vainu slepkavībā, ko dzirdēja arī mediķi. Pēc tam gan Bujaks to noliedza, taisnojoties, ka bijis lielā alkohola reibumā – 3,6 promiles, neko neatceroties. Alkoholu Bujaks lietojis katru dienu kopš Ziemassvētkiem. Agrāk ārstējies no alkohola atkarības.
Prokurore Ieviņa Inauska uzskatīja, ka Bujaka vaina ir pierādīta, un prasīja tiesu noteikt viņam 12 gadu cietumsodu. Savu pārliecību, ka tieši Bujaks vismaz 14 reizes cirtis Arvīdam pa galvu un ķermeņa augšdaļu prokurore pamatoja arī ar to, ka apsūdzētājs nevarot paskaidrot, kā uz viņa apaviem un drēbēm nokļuvušas Arvīda asinis.
Turklāt eksperti secinājuši, ka asinis uz Bujaka drēbēm varējušas nokļūt, viņam ar cirvi cērtot Arvīdam pa galvu. Uz cirvja kāta atrasts Bujaka DNS.
Vienlaikus prokurore norādīja, ka nav ticamas Bujaka liecības, ka DNS uz cirvja kāta nokļuvis, kad Arvīds palūdzis viņam sacirst kādu pagali vai arī Valērijs viņam ielicis rokās cirvi, kad viņš gulējis.
Iepriekš Irina liecināja, ka Arvīds nevienam neesot ļāvis skaldīt malku un tā pie plīts vienmēr bijusi saskaldīta. Arī Bujaka teiktajam, ka Arvīdu nositis Valērijs, lai varētu pārdot māju un zemi, neesot pamata, jo viņu vidū valdījušas labas attiecības.
Pēdējā vārdā Bujaks teica, ka esot iegāzts un neesot varējis pastrādāt slepkavību, neesot bijuši nekādi motīvi to darīt.
Tiesnese Inga Putra piesprieda Bujakam 15 gadu cietumsodu, kā arī 50 eiro mantisko un 3000 eiro morālo kompensāciju Irinai, kas procesā bija cietusī.
