Gadsimtu ilgais sapnis par savu stūrīti. Ciemos pie Rideļu dzirnavu saimniekiem 0
Kopš deviņdesmito gadu sākuma OSKARS KAMBALA ar sievu INGŪNU JĀTNIECI dzīvo un saimnieko Rideļu dzirnavās Engures novadā. Divi rīdzinieki, divi mākslinieki, bet ar lauku cilvēku krampi, jo, par spīti daudzām grūtībām, nav ļāvuši aiziet postā dzimtas īpašumam. Gluži pretēji – devuši tam otru elpu.
Kā fēnikss no pelniem
Rideļu dzirnavas būvētas sen – XVII vai pat XVI gadsimtā, bet tolaik izskatījušās pavisam citādi nekā vēlākajos gados, stāsta Oskars. Tagadējo veidolu tās ieguvušas 1860. gadā, kad muižkungs licis dzirnavas uzmūrēt no akmens un ķieģeļiem.
Kaut gan būvmateriāls bijis pamatīgs, tas celtni nav pasargājis no ugunsnelaimes. Rideļu dzirnavas degušas pat divreiz. Pēc postoša ugunsgrēka Pirmā pasaules kara laikā no ēkas pāri palikušas tikai sienas. Tās, neviena neiekārotas, stāvējušas mierā līdz pat 1922. gadam, kad pussabrukušo būvi iegādājies uzņēmīgs Latgales zēns Donāts Kambala – tagadējā Rideļu dzirnavu īpašnieka vectēvs. Taču ne tikai viņam šajā dzimtā bijuši lieli mērķi un prasme tos īstenot. – Vectēva brālis Staņislavs Kambala pirmajā brīvvalsts laikā bija Latvijas Bankas direktors. Pateicoties viņa galvojumam, vectēvs varēja saņemt bankā aizdevumu, lai nopirktu Rideļu dzirnavu drupas un tās atjaunotu. Pēc diviem gadiem dzirnavas bija tādā kārtībā, ka apkārtnes saimniecības varēja nodrošināt ar rupjā maluma miltiem, bet 30. gadu sākumā jau mala smalkos bīdeļmiltus un putraimus, – ar dzimtas iepriekšējām paaudzēm iepazīstina Oskars.
Vectēva brālis Staņislavs Kambala bija arī viens no Latvijas valsts proklamētājiem 1918. gada 18. novembrī. Viņš redzams pirmajā rindā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka slavenajā fotogrāfijā, kurā iemūžināts valsts tapšanas mirklis Nacionālajā teātrī. Šīs fotogrāfijas kopija tagad glabājas ģimenes albumā.
Padomju varas gados Oskara vectēvs Donāts Kambala zaudēja rūpīgi iekopto īpašumu, kur mita ar kuplo ģimeni – sievu un astoņiem bērniem, un bija spiests pārcelties uz Kandavu, uz Līgu dzirnavām, kur strādāja par melderi līdz pat mūža galam.
1967. gadā, kad Rideļu dzirnavas jau bija nonākušas kolhoza īpašumā, tās vēlreiz piemeklēja ugunsnelaime. Pēc šā negadījuma sagruvusī mūra ēka stāvēja tukša un pamesta līdz pat Atmodai, kad Kambalu dzimta atguva senču mantojumu. Pie dzirnavu atjaunošanas ķērās viens no Donāta dēliem – Oskara tēvs Juris Kambala, kurš savulaik bija skaņuplašu rūpnīcas “Melodija” direktors, tātad cilvēks ar vadītāja un organizatora iemaņām. Pēc viņa traģiskās bojāejas autokatastrofā šo pienākumu uzņēmās Oskars. Viņš to uzskatīja par savu goda lietu. Oskaram ļoti daudz palīdzējis tēvabrālis Alnis Kambala, kādreizējais Tukuma eksperimentālās rūpnīcas direktors. Talkās piedalījušies arī daudzi dzimtas locekļi.
Jaunības degsme
Deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzi atguva senču īpašumus, reti kurš zināja, ko iesāks ar tiem, ne tik senus notikumus atceras Oskars. – Mūs vadīja patriotiski mērķi, biznesa lietas mums nebija prātā. Turklāt nebija saprašanas, kā no sociālisma pāriet uz kapitālismu. Tādas pieredzes pasaulē vienkārši nebija.
Vispirms saveduši kārtībā ēkas daļu, kas paredzēta dzīvošanai. Vēl tēvam dzīvam esot, dzirnavu pagrabā ierīkojuši nelielu galdniecību, kur gatavoja logu rāmjus, durvis un mēbeles pašu vajadzībām un arī pieņēma pasūtījumus. – Kad biju beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kur apguvu koktēlniecību, piecus gadus strādāju uzņēmuma “Daiļrade” galdniecībā. Tā bija pamatīga skola! Iemācījos taisīt logus un durvis, arī mēbeles.
Taču, lai uzstādītu graudu maltuvi, nav bijis naudas. Tēvabrālis, kura vadītajā eksperimentālajā rūpnīcā ražoja kafijas pupiņu grauzdēšanas iekārtas Krievijai, ierosinājis nodarboties ar kafijas pupiņu grauzdēšanu. – Tolaik šeit strādāja teju visi apkārtnes zemessargi. Gan grauzdēja kafijas pupiņas, gan sargāja dzirnavas. Uz kafijas maisiem stāvēja automāti, jo jebkurā brīdī varēja ierasties nelabvēļi jeb reketieri, lai pieprasītu desmito tiesu. Tāda bija deviņdesmito gadu realitāte, – atceras saimnieks.
Ar kafijas pupiņu grauzdēšanu izdevies nopelnīt tik daudz naudas, lai varētu ierīkot graudu maltuvi. Pirms tam Oskars apbraukājis daudzas Latvijas dzirnavas, lai redzētu, kā tās darbojas, kādi mehānismi nepieciešami, un arī pārpirktu kaut ko no iekārtām. – Rideļos daudz kas ir no Sinoles dzirnavām. To saimniekam melderim Ķuzem bija jau pāri deviņdesmit, tāpēc nolēma mest mieru graudu malšanai. Viņš ne vien mums pārdeva daļu dzirnavu aprīkojuma, bet arī atbrauca mūs konsultēt. Paralēli tam es stundām sēdēju bibliotēkā un pētīju tehnisko literatūru.
Pirms 20 gadiem sāka darboties Rideļu dzirnavu miltu gaņģi. Tolaik esot guvuši labus ienākumus, bet tas nav turpinājies ilgi. Četrus gadus gan maluši apkārtnes zemnieku atvestos graudus, gan tos uzpirkuši, samaluši un tirgojuši augstākā labuma kviešu miltus, mannu, grūbas un putraimus, rudzu bīdeļmiltus un rupjā maluma miltus. – Augstākā labuma kviešu miltus no mums pirka Tukuma maizes kombināts, kura vairs nav, pirmās šķiras kviešu miltus ņēma pārtikas ražotnes zivju apcepšanai, bet putraimus un grūbas izmantoja zivju rūpniecībā – spuraiņu barošanai.
Kad 1998. gadā valsti piemeklēja pirmā ekonomiskā krīze un daudzas pārtikas ražotnes bankrotēja, to sāpīgi izjuta arī Rideļu dzirnavās. – Nespējām konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem. Iepriekš tie vēroja, kā mēs, mazie, strādājam, un, kad redzēja, ka esam nostabilizējušies, mūs izstūma no labības pārstrādes tirgus.
Tagad Rideļu dzirnavas ir tūrisma objekts – interesenti var aplūkot, kāds ir graudu ceļš, kamēr tie pārtop miltos. Bet Oskara Kambalas un Ingūnas Jātnieces ģimenes ieņēmumu avots ir viesu nams “Cope”, neliela galdniecība, gateris un arī 37 ha lielais Dzirnavu ezers. – Nepārtraukti ir jādomā vairāki gājieni uz priekšu, turklāt nedrīkst koncentrēties uz kaut ko vienu. Kad sapratām, ka maltuve jāver ciet, prātojām, kam citam varētu pievērsties. Ja jau ir milti, jācep pankūkas un jāver vaļā kafejnīca.
Oskars smej – ja tagad, brieduma gados, būtu zinājis, cik smagi vajadzēs strādāt un kādu atbildību uzņemties, diezin vai uzdrošinātos tādu smagumu celt. Bet 23 gadu vecumā, kad tika pārņemtas Rideļu dzirnavas, dzīves pieredzes trūkuma dēļ no daudz kā nemaz nenobīstas. Strādā tik!
