Laikmeti un piedzīvojumi 9
Vaicāti, kā lielie laikmetu grieži – Napoleona karš, Piektais gads, revolūcija, abi pasaules kari, izvešanas, padomju laiki – ietekmējuši dzimtas likteņus, klātesošie ilgi domā. Bijis jau visādi, taču pieaugušie ar bērniem par šīm lietām centušies lieki nerunāt. “Priekš kam tev jāzina?” Un viss.
“Cik zinu, manai otrai vecmammai, Salmgriežu tēvamātei, brālis bija sarkanais latviešu streļķis. Mans tēvs dzimis 1922. gadā, un Otrajā pasaules karā viņam iznāca pabūt gan vācu, gan krievu armijā, no abām viņš aizbēga un slēpās pie vecmāmiņas kūtī, speciāli ierīkotā govs silē. Laikam tak kāds bija redzējis… Krievi, viņu meklēdami, sili sašāva… Labi, ka tobrīd tur neviena nebija. Tēvs pēc tam aizgāja mežā,” stāsta Līga. Kad tēvs 67 gadu vecumā nomiris, viņa, skapi kārtodama, atradusi mazu burtnīciņu ar Arvīda Salmgrieža dzīves notikumu pierakstu.
Abas lielās deportācijas ne Līzes, ne Otīlijas ģimenes tieši nav skārušas – vai nu tāpēc, ka ķoniņi laika gaitā sen zaudējuši savas teiksmainās bagātības un visi bijuši darba cilvēki “no rokas mutē” (ko paņemsi no mātes ar trim maziem bērniem?), vai arī, pateicoties ciešajai kopībai, – “pašu vidū stukaču nebija”. Daži attālāki paziņas, viensētnieki, kuri, solītos amerikāņu glābējus gaidīdami, nav gribējuši iet kolhozā vai nav spējuši samaksāt soda naudas un nodevas, – tie gan aizvesti…
“Ja kāds notikums neskar tieši, tas tomēr atstāj pēdas apziņā, sajūtās un dzimtas atmiņā,” bilst Gunta. Padomju gadi bijuši dikti smagi – gan Līzei, kura no tumsas līdz tumsai vergojusi kolhozā, gan Otīlijai maizes ceptuves svelmē. “Viena lieta mums visiem kopīga – visi Tontegodes, aizprecētie un ieprecētie, ir ļoti strādīgi, mēs nevaram bez darba nosēdēt,” Līga piemin omiņu Otīliju, kurai, deviņdesmit gados taisaulē aizejot, stellēs palicis aizsākts audekls. Tādas ir gan Līga, gan Rita. Bet Guntai patīk jokoties – viņas mīļākā tautasdziesma ir šī: Slinka, slinka es meitiņa / Slinka mana māmuliņa / Dod, Dieviņi, man atrast / Vēl slinkāku vīramāti! Taču nekā – vīramāte arī nemiera gars. Labi, ka ar slapju lupatu vagā nedzen (joks, protams!).
