Lauki, zirgi un teātris 9
Otras Tontegodu māsas Līzes zarā divi no trim bērniem (māsas Ritma un Ārija) jau veļos. Toties Kristapam varena sieva Rita, braša meita Inga un znots Ģirts (abi iepazinušies ballē, Snēpeles muižā), un mazmeita Igeta – reta vārda īpašniece, pašapzinīga, smuka, sprauna un rosīga būtne.
Rita, dzimusi liepājniece, ir krietni jaunāka par Kristapu. Atceras – kad viņai bijuši pieci gadiņi, kopā ar vecākiem pārcēlušies uz Pliķiem, viņš jau krievos gājis. Vai toreiz skuķēnam prātā nācis, ka puisis ar vecmodīgo vārdu reiz būs viņas vīrs? Bet, rau, pabeigusi Kazdangas tehnikumu, izskolojusies par agronomi; šamais strādājis par iecirkņa mehāniķi; tik ilgi darba darīšanās vadājis ar mašīnu, līdz aizvedis uz Kuldīgas zagsu…
Šā zara Tontegodes ir lauksaimnieki – gan paši, gan meita Inga pilnībā izbaudījuši visus neatkarīgo zemnieku jaukumus – saimniecību ar 70 slaucamiem lopiem turējuši no 1992. līdz 2011. gadam, kad nolēmuši – viss, pietiek bendēt veselību un nervus, darīs ko citu. Un nu ņemas, lai Ķoniņciemā iekoptu kultūrvēsturisku, sendienām atbilstošu vietu, kur notikt ikgadējiem ķoniņu pasākumiem. Jau otro gadu Ūsiņdiena Ķoniņciemā pulcē vairāk nekā divsimt apmeklētāju. Šodien lielais sapnis ir par visu kuršu ķoniņu kopā sanācienu 2020. gadā.
Kristapa un Ritas meita Inga, tāpat kā visas dzimtas sievas, prot un spēj visu – kopj māju, vāra un šmorē, cep kūkas, tramda ciparus, kopā ar vīru spēlē teātri (“ērmojas un ķēmojas”), četrdesmit gados izdomājusi RPIVA izmācīties par matemātikas skolotāju, un nu šīs zināšanas nodod meitai Igetai, kura pēc komerczinību apgūšanas prāto par kultūras menedžmenta studijām Kultūras akadēmijā. Būs pašiem sava “Dižavotu” pārvaldniece!
“Redz, Tontegodes cēlušies no Pliķu ciema, bet nu sanāk, ka vienīgie, kas Turlavā palikuši, esam mēs!” prāto Kristaps, atviegloti nopūšoties – labi, ka Rīgā vēl esot trīs brālēni ar dēliem, Tontegodu uzvārda nesējiem. “Tā viņš ir – visi Tontegodes, tuvāki vai tālāki, ir mūsu radi!”
