Lepnas, šerpas, strādīgas, mutīgas 9
“Manai mammai Otīlijai divdesmitajā būtu apaļš simts,” apcerīgi pasmaida Līga. Un aizvijas atmiņu pavediens par Pliķu ciema Tontegodu Kati un viņas Ādamu, kurš agri aizgājis taisaulē, atstādams sievu ar divām meitām – Līzi un Otīliju, kurām ne tikai nācies agri kļūt pieaugušām, bet pa naktīm (lai kaimiņi neredz un nesmejas!) darīt vīrus darbus – art, sēt, pļaut. Varenas sievas bijušas – pat miežu maisu kā nieku nesušas!
Līze izgājusi par sievu pie Žaņa Tontegodes, kas diemžēl izrādījies vējpistole un atstājis viņu ar trim bērniem – Kristapu, Ritmu un Āriju – un nebeidzamiem lauku darbiem. Toties jaunākā māsa Otīlija iecirtusies – nē, viņa Tontegodi neņemšot, vārds par garu! Un apprecējusi Arvīdu Salmgriezi, puisi no pašu ciema, skolasbiedru, kuru savulaik kacēdamās grūdusi visdziļākajās dubļu peļķēs… spoži nospieģelēto kurpju dēļ. Otīlijas ģimenē precēšanās uz malu iegājusies, un nu šai atzarā ir Salmgrieži, Brenči (Otīlijas meita Līga), Megņi un Sirmie (Līgas meita Gunta).
Otīlija bijusi varena sieva – dūšīga strādniece, runātāja, dancotāja un dziedātāja (sapņojusi par vokālām mācībām un Operu, bet… karš), lieliska pīrāgu un kūku cepēja, bet pāri visam – nepārspējama rokdarbniece un audēja. Arī Līga mantojusi nemierīgo iedabu – uz vietas nosēdēt nespēj, skrien kā raķete, rau, jaunībā strādājusi gan pie tēva dzelzsbetona rūpnīcā, gan ar bērniem, gan skaitļiem (izskolojusies par grāmatvedi), bet visu mūžu atdevusi kultūrai. Smejas vien: “Tolaik man nebij laika ne precēties, ne vīru pieturēt, ne bērnu godīgi pasaulē palaist (meita Gunta ķiķina), droši vien nomirt ar nebūs laika. Vai brīnums, ka nabaga bērns, vaicāts, ko darīs, kad pieaugs, neko citu kā kultūras darbu izdomāt nespēja? Mana draudzene gan viņu brīdināja: bērniņ, ne–e–evajag, maizītei ar sviestiņu gan sanāks, bet desiņa būs jāpiedomā…”
Lai nu kā, Gunta ne tikai izvēlējās studēt šo pašu jomu, bet ilgus gadus strādā Kuldīgas vēstures, tagad – Rīgas Jūgendstila muzejā; ceļo laikā un pārtop dažādos tēlos, vada pasākumus. Par tantes vēlējumu atjoko: “Esmu sapratusi – lai saglabātu formu un ietiktu tērpā, daudz nav jāēd.”
Apmēram tikpat (ne)nopietna ir viņas iepazīšanās ar vīru Anriju. 2007. gadā, ar teatralizētu uzvedumu braucot uz Brīvdabas muzeju prezentēt Daces Priedes grāmatu “Mēnesstars pār jūru”, abi… kā saskatījušies zem koka (priedes!), tā… jau astoto gadu precētu ļaužu godā. Kā sadzīvo? Tāds ar tādu, Anrijs smej – raganiņa velnu atradusi. Labi, ka mājā netrūkst mīklas rullīšu…
Anrijs Sirmais beidzis Kultūras akadēmijas aktierus, strādā Leļļu teātrī, komponē mūziku, vada pasākumus. Lai gan – abi kopā pie radošiem projektiem gandrīz netiek. Tik aizņemti!
Jā, Anrija senčos ir gan viena no senākajām Austrijas hercogu dzimtām fon Erharti (arī slavenā okeāna pārlidotāja Amēlija Erharte), kuru divi brāļi atprecējušies uz Latviju – viens kļuvis par desu meistaru, otrs par lidmašīnu konstruktoru; gan Sirmie – visa kuplā Sirmo saime cits citam rada – gan diriģents, gan pavārs, gan dzejniece Dina Bitēna-Sirmā, gan komponists Atvars Sirmais, kuri radījuši bezgala dziļo un skaisto dziesmu “Tēvzemei” (“Es savai zemītei…”). Un Anrija vectēvam savulaik piederējusi Snēpeles muiža, taču viņš, būdams azartiskas dabas, aizlaidis to kārtīs.
