Gadsimtiem par spīti. Dace Judina ciemos pie kuršu ķoniņu dzimtas Tontegodēm 9
No Ordeņa lēņu grāmatas līdz ķoniņu brīvciemu atjaunošanai, no plikšķināšanas pa salda alus peļķēm uz galda līdz sudrabkaltām mēlenēm, no sūra darba līdz sirds gavilēm, no senām zintīm līdz teātrim. Dzimta, pār kuru laikam nav varas, – kuršu ķoniņienes Tontegodu Kates pēcteču zars.
Nu, dieniņa! Tontiņi (Tontegodu mīļvārdiņš) mūs sagaida, cienīgi sasēduši ap galdu, uz kura smaržo pašcepti pīrāgi un augļu rausis (gara acīm redzam burbuļsaktas, kuplos brunčus un medalus krūkas, lai labāk veiktos dižošanās), gatavi aizvest septiņu gadsimtu senā ceļojumā.
Pašiem savas zilās asinis
Tālajā 1320. gadā kuršu ķoniņu Tontegodu dzimta no vācu ordeņa saņēma lēņu grāmatu – oficiālu apliecinājumu savam īpašajam brīvciemu iedzīvotāju statusam un privilēģijām zvejot, medīt, mantot, brīvi pārvietoties un strādāt savā labā, nevienam nepakļaujoties. Šīs īpašās tiesības gadsimtu gaitā centušies apstrīdēt gan vācu baroni, gan citvalstu valdnieku ielikteņi, taču ķoniņiem izdevies tās iztiesāt un noturēt. Dzimtas saglabāšanas nolūkā ķoniņi turējušies savrup, arī precības notikušas ķoniņciemu ietvaros, taču laiks ieviesis korekcijas – lēnis sadalījies daudzos puduros, brīvciemos un dzimta pamazām sazarojusies.
“Tontegodes ir vecākā dzimta Latvijā,” stāsta Gunta Megne-Sirmā, kuršu ķoniņienes Kates Tontegodes mazmazmeita. Dzimtas vēsture ir viņas bakalaura darba tēma, beidzot Kultūras akadēmiju; pētījumi joprojām turpinās. Par laimi, Tontegodēm ar “pagātnes izrakumiem” sokas vieglāk nekā citu dzimtu pētniekiem, jo kopš neatkarības atjaunošanas par kuršu ķoniņiem interesējušies daudzi vēsturnieki, un, pateicoties Janīnai Kursītei, 2007. gadā noticis pirmais ķoniņu saiets, kurā piedalījusies arī toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
“Tādā ziņā esam lutināti – mūsu dzimtā saglabājusies normāla pēctecība un vēsturiskais mantojums, bez pārrāvumiem un melnajiem plankumiem. Tas ļauj turēt taisnu muguru, nejautājot – kas es esmu?, bet gan – ko es ar to visu gribu iesākt? Gribētu domāt, ka mēs to arī darām,” noteic Gunta, liekot saprast, ka dižciltīgas dzimtas nav tikai anglosakšu zemēs.
“Kad man jautā, kāpēc esmu tāda – valdonīga, ar vairākiem pāriem slotu –, arvien atbildu – tāpēc, ka ķoniņu asinis tāpat kā īlenu maisā nenoslēpsi,” bilst Līga. Viņai taisnība – rāmiņš nevarētu vairāk nekā trīsdesmit gadu piepildīt Kuldīgas kultūrtelpu. Un rāmiņi neuzņemtos tādu milzu darbu – atjaunot un celt gaismā bijušo ķoniņu godību. Šādu projektu lolo Kristapa sieva Rita: “Padomju laikā, kad mūsu mammas strādāja no saules līdz saulei, par šīm lietām nebij laika domāt un nebij arī vēlams. Toties tagad ir īstais laiks pagodināt senčus.”
Mazliet baiss ir nostāsts par septiņiem ķoniņu ciemiem (četri Turlavā, Vārmē, Snēpelē un Padurē), vecajiem ozoliem un kapsētām. Ozoli sargājuši mājas, un, kad sabrukusi pēdējā māja, satrūdējis arī pēdējais ozols. Tik nu kapsētā veļi vēl sargājot savus ozolus…
“Tieši tāpēc, lai atkal celtu visu gaismā, gribam Ķoniņciemā, vienā no mūsu īpašumiem, ierīkot visu tā, kā bijis senlaikos, – ar pavardu, maizes krāsni, manteļskursteni –, un sarīkot lielo kuršu ķoniņu dzimtu saietu.” Rita priecājas – darbi rit pilnā sparā: Turlavā nodibināta biedrība “Dižavots”, notiek māju atjaunošana, jācer, ka izdosies paspēt līdz zīmīgajam divdesmitajam…
