Maksimālais sods – 7,5 gadi 0
“Cietušo aizstāvju vidū ir ne tikai zināmu publicitāti ieguvušais Aldis Gobzems, bet arī tādi advokāti un juristi, kuru uzvārdi nav skaļi izskanējuši un kuri tīri cilvēcīgu iemeslu mudināti uzņēmušies aizstāvību traģēdijā cietušajiem tikpat kā par pusvelti,” pastāstīja R. Ločmele–Luņova. Piemēram, jurists Armands Smans, kurš pārstāv septiņus cietušos, panāca, ka noziedzīgais nodarījums tiek kvalificēts nevis pēc viena, bet gan diviem Krimināllikuma pantiem. Sākotnēji policija un prokuratūra bija paredzējusi piemērot Krimināllikuma 239. panta 2. daļu, kur noteikts, ka par būvniecības noteikumu pārkāpumu, kura dēļ iestājas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu līdz četriem gadiem (pēc traģēdijas likumu grozīja un sodu palielināja līdz astoņiem gadiem, bet, ņemot vērā tiesību aktu, apsūdzība tiek uzturēta pēc likuma pantiem, kas bija spēkā traģēdijas dienā). Savukārt tā paša likuma 123. panta 2. daļā norādīts, ka par nonāvēšanu aiz neuzmanības, kur bojā gājuši divi vai vairāk cilvēku, draud brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem. Tātad bija paredzēts piemērot “mīkstāko” pantu.
“Iznāk tā, ja nodara mazāku kaitējumu, draud bargāks sods. Lai to nepieļautu, 2013. gadā vērsos Valsts policijas Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē ar pieteikumu par Zolitūdes traģēdijas krimināllietas pārkvalificēšanas pēc diviem pantiem. Policija manu pieteikumu noraidīja, tāpēc to pārsūdzēju prokuratūrai, kura arī sūdzību noraidīja.
Šopavasar lūdzu viedokli Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājai profesorei Valentijai Liholajai. Katedra apstiprināja, ka viens pants nevar aptvert tik smagu noziegumu un ka ir pamats pārkvalificēt apsūdzību pēc diviem pantiem un tad maksimālais soda mērs būtu brīvības atņemšana līdz 7,5 gadi. Prokuratūra tam ir piekritusi un pirms lietas nodošanas tiesai grozīja apsūdzību pēc diviem pantiem,” pastāstīja jurists Smans.
Izskan prognozes, ka maksimālais sods līdz septiņiem gadiem cietumā, iespējams, varētu draudēt pieciem apsūdzētajiem – būvinženierim Ivaram Sergetam, būvekspertam Andrim Gulbim, arhitektam Andrim Kalinkam, uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītājam Staņislavam Kumpiņam un būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam, kuri papildus apsūdzēti arī par nogalināšanu aiz neuzmanības.
R. Ločmele-Luņova, lasot krimināllietas materiālus, pārliecinājusies, cik milzīgu darbu izmeklēšanā ieguldījuši prokurori. “Jumiķis prokuroram stāstījis, kā taisa jumtu. Apsūdzības uzturētājiem bija jāizzina būvniecības specifika smalkās niansēs,” secināja cietušo un bojā gājušo tuvinieku biedrības pilnvarotā pārstāve. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins arī piedalījušies biedrības sapulcēs un pacietīgi atbildējuši uz ļoti skarbiem jautājumiem, tostarp arī par Latvijas nepastāvīgo un svārstīgo kriminālsodu politiku.
R. Ločmele-Luņeva pastāstīja, ka tiesas procesa dalībnieki necer, ka šo lietu izskatīs gada laikā, ka optimisti paredz piecus gadus, reālisti – septiņus, bet pesimisti uzskata, ka process varot ievilkties līdz pat desmit gadiem. Jāņem vērā, ka kopš traģēdijas ir nomiruši trīs bojāgājušo tuvinieki, tāpēc ar spriedumu nedrīkstētu kavēties gadiem ilgi.
Uzziņa
Zolitūdes traģēdijā cietušie – 263 personas, no tām – 13 juridiskas personas (veikali, kas atradās “Maxima” telpās).
Prokuratūra ir uzrādījusi apsūdzības deviņām personām: sagruvušās ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam, veikala projekta būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, sabrukušā lielveikala projekta autoram arhitektam Andrim Kalinkam, uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītājam Staņislavam Kumpiņam, būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam, trīs Rīgas pilsētas Būvvaldes darbiniekiem, kā arī “Maxima” darbiniecei Innai Šuvajevai. Lietā turpinās pirmstiesas izmeklēšana.
Viedokļi
Rita Aksenoka, bijusī prokurore: “Pēdējā laikā jūtu, ka tiesas ietekmējas no sabiedrības viedokļa. Varbūt tas nav slikti, ja lietu izskata objektīvi. Tieši objektivitāte ir pats galvenais, kas tiek gaidīts no tiesas. Steiga te nav vietā, jo ir pamatīgi jāizvērtē pierādījumi. Varu iedomāties, cik pamatīgi ir strādājuši prokurori, jo arī man kā izmeklētājai ir bijušas divas lietas, kas saistītas ar paviršību būvniecībā. Tiesa, tās gan nebija tik apjomīgas, taču Limbažu skolas jumta sabrukšana septiņdesmitajos gados, kad bojā gāja skolēni, ir līdzīga Zolitūdes traģēdijai, tikai ar mazāku upuru skaitu. Bet 1986. gadā iebruka Ķeguma tilts. Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem bija jāiedziļinās daudzās būvniecības niansēs. Lietas izskatīšanā var rasties daudz problēmu, bet lai nu veicas – varbūt divos gados pirmajai tiesu instancei tomēr izdosies lietu pabeigt.”
Andrejs Vilks, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns: “Galvenais ir nevis sods, bet lai apsūdzētās personas apzinātos savu atbildību. Katrai personai, kas piedalījās būvniecības procesā, ir sava atbildības daļa.”
