Juris Lorencs: “Gadsimta katastrofas” jubileja. Pirms 25 gadiem beidza pastāvēt PSRS 34
Klusi un nemanot pienākusi ievērojama jubileja. Tieši pirms ceturtdaļgadsimta beidza pastāvēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. 1991. gada 8. decembrī Belovežas gāršā Baltkrievijā pulcējušies Krievijas PFSR, Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR vadītāji paziņoja par jaunas Neatkarīgo Valstu Savienības izveidi. Trīs dienas vēlāk, 12. decembrī, Krievijas parlaments denonsēja 1922. gada līgumu par PSRS izveidi. Vēlāk Krievijas prezidents Vladimirs Putins notikušo raksturos kā “lielāko 20. gadsimta katastrofu”.
Varbūt kāds vēl atceras PSRS himnas pirmo pantu? Turklāt ne visai precīzo latviešu atdzejojumu, bet gan krievu oriģinālu: “Союз нерушимый республик свободных сплотила навеки Великая Русь”. (“Brīvo republiku nesagraujamo savienību uz mūžiem vienoja lielā Krievija”.) Tas, kas bija celts “uz mūžiem”, ilga vien nieka septiņdesmit gadus. Tiesa, raugoties no vienas paaudzes viedokļa, tā patiešām bija mūžība. Toties pravietiski izrādījās vārdi par “brīvo republiksaimi”, oriģinālā “республик свободных”. Saskaņā ar PSRS Konstitūciju padomju republikas, to skaitā arī Latvijas PSR, formāli bija neatkarīgas valstis. Tikai tagad, no laika distances raugoties, mēs tā īsti spējam novērtēt šo vārdu nozīmi, uz kuru padomju gados raudzījāmies vien ar ironiju. Milzīgā valsts saira bez asinsizliešanas, padomju republikas vienkārši paplašināja savu suverenitāti, kā tas tika apstiprināts Belovežas apspriedē. Ukrainai un Baltkrievijai pat nevajadzēja stāties ANO –- tās jau tur bija.
Lai gan šodien par padomju valsts sabrukšanu sarakstīts tūkstošiem disertāciju, šķiet, tā īsti līdz galam nav atbildēts uz jautājumu: kā gan tas varēja notikt – tik viegli, tik dabiski un ātri? Jā, neefektīva ekonomika, karš Aganistānā, zemas naftas cenas, neveiksmīgā Gorbačova “pārbūve” – tas viss bija. Bet ar šo bagāžu vēl varēja vilkties gadus, ja ne gadu desmitus. Nav brīnums, ka ik pa laikam parādās sazvērestības teorijas, saskaņā ar kurām milzīgo valsti savā starpā sadalījusi partijas un VDK nomenklatūra. “Biedru kungiem” esot apnicis kaunīgi slapstīties pa specveikaliem, tie vēlējušies beidzot dzīvot tāpat kā viņiem līdzīgie pasaules varenie Rietumos.
Vienīgi skaitļi ir nepielūdzami. Papētot pašreizējo iedzīvotāju vecuma struktūru bijušajās padomju republikās, redzam, ka “sarkanā” armija šodien neglābjami būtu kļuvusi “dzeltena” – tik liels salīdzinājumā ar slāvu republikām ir jaunu vīriešu skaits bijušajā Centrālāzijā. Krievija knapi spēj savaldīt ekstrēmo islāmu pati savā teritorijā – Ziemeļkaukāzā. Vienotajā PSRS tā diezin vai būtu spējusi tikt galā ar Centrālāziju, kas būtu kļuvusi par nevajadzīgu, bīstamu balastu. Var jau būt, ka dažas viedas galvas padomju nomenklatūrā to saprata.
Atliek vien pabrīnīties, kā mēs tik ilgi varējām sadzīvot kopā vienā valstī. Pravietiska izrādījusies amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona paredzētā “civilizāciju sadursme”. PSRS precīzi sadalījusies Rietumu, pareizticīgajās un islāma civilizācijās. Valstis, caur kurām iet civilizāciju un kultūru robeža, šodien ir saraustītas gabalos – Azerbaidžāna, Ukraina.
Vienīgais Rietumu civilizācijas fragments, kam pilnībā izdevies atrauties no bijušās PSRS, ir Baltijas valstis. Lai arī bieži dzirdam, ka Igaunijā internets ātrāks vai Lietuvā ceļi gludāki, mūsu savstarpējās atšķirības ir nenozīmīgas, novērotājs no ārpuses tās vispār nemana. Protams, mēs paši tomēr redzam dažas mentalitātes savdabības. Viens piemērs – bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nesen atmaksājis valstij daļu (19 000 eiro) no piešķirtā ES struktūrfondu atbalsta tūrisma attīstībai, ko viņš ieguldīja savā lauku īpašumā. Savulaik biznesa plānus neesot ļāvusi īstenot ievēlēšana prezidenta amatā, bet tagad Ilvess nolēmis ar tūrismu vairs nenodarboties. Mediji ziņo, ka, iespējams, līdzīgā situācijā nonācis arī bijušais Latvijas prezidents Andris Bērziņš (ZZS). Bet velns, kā mēdz teikt, jau slēpjoties sīkumos.
