Franks Gordons: “Gadsimta darījums” – fantāzija? 0
ASV prezidents Donalds Tramps pēc savas dabas ir biznesmenis. Tāpēc viņa Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanas plāns, ko būtībā izperinājis viņa znots Džareds Kušners, nosaukts par “gadsimta darījumu” (“Deal of the century”).
Viņaprāt, šis plāns, kura “iemiesošanai” paredzēti četri gadi, esot “fantastisks”. Taču tā vien šķiet, ka runa ir par fantāziju, kurai maz izredžu īstenoties.
Plāns paredz, ka tiks anektētas visas izraēliešu apmetnes (settlements), kas “uzdīgušas” palestīniešu apdzīvotajā Rietumkrasta teritorijā, tikai pārdēvējot tās par “kopienām” (communities).
Ap 80 procentiem no Rietumkrasta paliek, var teikt, palestīniešu pārziņā, un tur nu tagadējās pašpārvaldes vietā paredzēta – gavilējiet – “Palestīnas valsts” ar valdību, parlamentu, pilntiesīgām pasēm u.tml.
Bet – tas lielais “bet” – šī valsts būs pilnīgi demilitarizēta, tai nebūs armijas, tās gaisa telpu pilnībā kontrolēs Izraēla, tāpat kā robežpunktus, tai būs aizliegts noslēgt jebkādas alianses ar citām valstīm. Saikni ar kaimiņvalsti Jordāniju nodrošinās divi tilti pār Jordānas upi.
Jeruzaleme kā bija, tā paliek “vienotā un nedalāmā” Izraēlas galvaspilsēta, bet – gavilējiet – tās ziemeļaustrumu nomalē ir ciemats Abudisa, ko varēs pasludināt par palestīniešu valsts galvaspilsētu. Ja palestīnieši grib, viņi varēs tai dot nosaukumu “Kuds” (Jeruzaleme).
Taču te nu nāk tas lielais klupšanas akmens, kas jau tagad draud “fantastisko” Trampa plānu padarīt par tukšu fantāziju: plāns paredz Gazas joslu, kur mīt pāri par diviem miljoniem palestīniešu un ko kontrolē teroristiska organizācija “Hamas”, pilnīgi atbruņot.
Kā zināms, “Hamas”, kas tur ir pie varas kopš 2007. gada, atrodas karastāvoklī ar Izraēlu un neatzīst tās eksistences tiesības. Kā nu iecerētā Palestīnas valsts var šo joslu atbruņot? Tur joprojām atrodas gatavībā neskaitāmas raķetes, tostarp tādas, kas sasniedz Telavivu.
Trampa iemīļotais jēdziens ir “darījums” un iemīļotā svira – nauda, daudz naudas. Tāpēc jau ilgi pirms šī plāna publicēšanas Bahreinas emirātā tika sasaukta starptautiska biznesmeņu un finansistu konference un “atslepenota” šī plāna “ekonomiskā daļa”: paredzēts ieguldīt 50 miljardus dolāru ne tikai Palestīnas, bet arī kaimiņzemes Jordānijas ekonomikas uzplaukumam, dzīves līmeņa pacelšanai, modernākas tehnoloģijas attīstībai.
Skan vilinoši, protams, bet vai pat mērenie palestīniešu politiķi būs gatavi pieņemt šo dāvanu, ja cena ir nevarīgs, teritoriāli nošķirts valsts surogāts?
2. martā paredzētas Izraēlas parlamenta velēšanas – trešās nepilna gada laikā. Iepazinušies ar “gadsimta darījumu”, gan Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, gan opozīcijas līderis – apvienības “Zili balts” priekšsēdis Benijs Gancs – deva savu piekrišanu.
Netanjahu – tāpēc, ka apmetnes varēs anektēt, Gancs – tāpēc, ka kaut vai biklas palestīniešu valsts izveidošana pārvelk svītru Izraēlas labējo nacionālistu vēlmei anektēt visu Rietumkrastu un valdīt pār visu zemi līdz Jordānas upei, jo tad Izraēlas abu tautu samērs būs 50:50, un tā faktiski kļūtu par divkopienu valsti.
Tas būtu mūsu 2000 gadu cerību gals, tad mums vairs nebūs pašiem savas valsts, kas izcīnīta un starptautiski atzīta 1948. gadā.
“Darījums”, pat ar 50 miljardu dolāru piekabi, diez vai pārvarēs divus nesamierināmus naratīvus, divas atšķirīgas atbildes uz jautājumu – kam pieder Svētā zeme?
