Gads sankciju procedūras ēnā 0
Pagājušajā mēnesī Eiropas Savienības tiesa noteica, ka ir nekavējoties apturamas tās šovasar pieņemtā Polija likuma par Augstāko tiesu normas, saskaņā ar kurām Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecums tika pazemināts no septiņdesmit uz sešdesmit pieciem gadiem. Jaunieviestās normas deva izpildvarai iespēju palielināt Augstākās tiesas tiesnešu skaitu un tajā pašā laikā atstādināt apmēram trešdaļu Augstākās tiesas sastāva, ko daudzi uzskatīja par politiski motivētu rīcību, lai atbrīvotos no valdošajai partijai “Likums un taisnīgums” (PiS) neparocīgiem tiesnešiem, tajā skaitā no Augstākās tiesas priekšsēdētājas Malgožatas Gersdorfas, un tas izraisīja protestus.
Tomēr groza likumu
ES tiesas rīkojuma sakarā Polijas parlamentam nācās apstiprināt attiecīgā likuma grozījumus, kas atjauno agrāko stāvokli un ļauj piespiedu kārtā pensionētajiem atgriezties darbā. Valdošās partijas pārstāvji gan apgalvo, ka piekāpības solis vai pussolis sperts galvenokārt tāpēc, lai izvairītos no soda naudas, kuras apjoms varētu sasniegt desmitiem tūkstošu eiro par katru ES tiesas noteiktā termiņa pārsniegšanas dienu. Taču šī piekāpšanās nenozīmē parlamenta vairākuma un valdības uzsāktās un savukārt Eiropas Komisijas apstrīdētās Polijas tiesu sistēmas reformas beigas.
Reforma aptver ne vien Augstāko tiesu, bet arī citas tiesu instances, prokuratūru un Tieslietu padomes lomu, kura tiek ierobežota un vairāk pakļauta politiskai kontrolei. Tomēr no juridiskā viedokļa tieši pensionēšanās vai, patiesībā, piespiedu pensionēšanās jautājums bija viens no Eiropas Komisijas argumentiem, kad komisija pērn 20. decembrī, konstatējusi progresa trūkumu sarunās ar Varšavu, iedarbināja līguma par Eiropas savienību 7. pantā paredzēto sankciju procedūru (tā teorētiski var novest pie balsstiesību liegšanas Eiropas Savienības Padomē).
Komisija decembrī arī vērsās ES tiesā sakarā ar Polijas likumu par vispārējām tiesām, un šī lieta joprojām tiek izskatīta. Turklāt šā gada septembrī ES tiesā nonāca komisijas sūdzība par jau pieminēto Polijas likumu par Augstāko tiesu. Komisija nolēma vēl papildus “lūgt ES tiesu piemērot pagaidu pasākumus, atjaunojot stāvokli Polijas Augstākajā tiesā, kāds tas bija 2018. gada 3. aprīlī, kad tika pieņemti jaunie, apstrīdētie tiesību akti. Visbeidzot komisija nolēmusi lūgt ES tiesu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā, lai pēc iespējas drīzāk iegūtu galīgo spriedumu”.
Pilsoņi sūdzas par korumpētiem tiesnešiem
Jāatceras, ka Briseles un Varšavas konfrontācija ilgst kopš 2016. gada janvārī komisijas oficiāli formulētā lēmuma “sākt dialogu ar Polijas valdību, šim nolūkam izmantojot tiesiskuma mehānismu”. Jo EK uzskatīja, ka Varšavā ievadītā reforma neatbilst Polijas konstitūcijai un Eiropas pamatlīgumiem, un konkrēti līguma par Eiropas Savienību 2. pantā nosauktajiem pamatprincipiem.
Dialogs situāciju neuzlaboja. Pagājušā gada nogalē EK priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss, paziņodams par sankciju procedūras iedarbināšanu, norādīja, ka Polijā iepriekšējo divu gadu laikā pieņemti trīspadsmit likumi, kas apdraud tiesu varas neatkarību. Savukārt Polijas valdība savu nostāju izklāstīja martā publiskotajā baltajā grāmatā, kurā skaidroja reformu nepieciešamību, jo tiesas nebauda sabiedrības uzticību. Pilsoņi sūdzas par tiesu sistēmā sazēlušo korupciju, novilcinātajiem spriedumiem un par to, ka pat Augstākajā tiesā sēž personas, kas agrāk kalpoja komunistiskajam režīmam un piesprieda poļu patriotiem sešu mēnešu cietumsodus par uzsaukumu izplatīšanu režīma izsludinātā karastāvokļa periodā (1981–1983) vai par streiku rīkošanu.
Taču Briseles uztverē šie skaidrojumi nav pietiekami un neattiecas uz varas dalījuma principa ievērošanu. Cik noprotams, arī Polijas valdošajās aprindās trūkst īstas vienprātības par reformas saturu un īstenošanas gaitu. Valsts prezidents Andžejs Duda ir izvirzījis ideju par konsultatīvu referendumu, kas aptvertu plašāku konstitūcijas normu loku, un pagājušajā vasarā viņš izmantoja amata pilnvaras, lai “atsviestu” atsevišķus tiesu sistēmu skarošus likumprojektus, par ko izpelnījās varas partijas līdera Jaroslava Kačiņska kritiku. Bet prezidenta žests nepārliecināja arī Briseli, kas arvien prasa novērst “sistēmisko tiesiskuma apdraudējumu” pēc būtības.
Aizmetnis izlīgumam?
Pagaidām grūti spriest, vai šoreiz Seima nobalsotie grozījumi sekmēs kaut kādus uzlabojumus, kuri varētu radīt sava veida aizmetni izlīgumam. Eiropa tajā ir ieinteresēta, un tas varētu mazināt spriedzi arī Polijas divu lielāko politisko nometņu nereti pārlieku saasinātajā pretstāvē, kas izpaudās arī pašvaldību vēlēšanās.
Proti, vēlēšanu otrā kārta 4. novembrī apstiprināja, ka liberālās opozīcijas bloks, ko veido “Pilsoniskā platforma” un “Nowoczesna” (varbūtējais tulkojums – “Modernā”, šobrīd vienīgā partija, kas atbalsta eiro ieviešanu), gūst virsroku lielajās pilsētās, piemēram, Krakovā un Gdaņskā, kuras tika pievienotas opozīcijas jau pirmajā kārtā politiski iekarotajām “trofejām” – Varšavai, Lodzai, Poznaņai, Vroclavai un citām. Turpretī Kačiņska vadītie konservatīvie dominēs vairākumā no reģionālajām asamblejām, kaut gan pagājušajās pašvaldību vēlēšanās 2014. gadā viņi pārliecinoši uzvarēja tikai vienā reģionā.
Tomēr, ja runā par Eiropas lielajām tēmām, Polijas konservatīvo un liberāļu domstarpības nebūt nav nepārvaramas. Īpaši jomās, kuras skar ārlietas, drošības politiku vai enerģētiku. Uzskatu sakritība vērojama, piemēram, noraidošajā attieksmē pret gāzesvada “Nord Stream–2” projektu. Gan “Likumu un taisnīgumu” pārstāvošais valsts galva Andžejs Duda un valdības ministri, gan konservatīvo aprindu pastāvīgi peltais bijušais premjers, tagadējais Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks vienlīdz principiāli pauž solidaritāti Ukrainai saistībā ar Krievijas agresijas aktiem, kā nupat Azovas jūrā notikušo. Pašreiz Eiropas nākotnes sakarā bieži apcerētās ES kopējās aizsardzības problēmas diez vai būs atrisināmas bez Varšavas iesaistīšanās, jo tās nepieciešamību nosaka ģeogrāfiskā un vairākos citos aspektos svarīgā Polijas loma un pagātnes pieredze.
11. novembrī, kad daudzu valstu un starptautisko organizāciju vadītāji Parīzē atzīmēja Pirmā pasaules kara beigu simto gadskārtu un pulcējās uz Miera forumu, Polija svinēja neatkarības atjaunošanas simtgadi. Bet Berlīnē par godu šim notikumam 15. un 16. novembrī noritēja Vācijas un Polijas attiecībām veltīta starptautiska konference, ko rīkoja “Deutsches Polen Institut” un Vācijas ārlietu ministrija. Pasākuma ievadā ministrs Heiko Māss atgādināja: “Abas valstis dažādu iemeslu dēļ no savas vēstures zina, ko nozīmē sašķeltība un kādas šausmas iedvesa dzelzs priekškars, kas sadalīja mūsu kontinentu divās daļās. Kas gan cits, ja ne mēs, vācieši un poļi, spēj pasargāt Eiropas Savienības vienotību un novērst jaunas šķelšanās?” Patiesībā – retorisks jautājums visam eiropiešu kopumam.
Viedoklis
Emanuels Makrons, Francijas prezidents: “Ungārijā un Polijā daži no līderiem spēlējas ar nepieņemamu ideju. Kad es klausos, ka līderi salīdzina Briseli ar Maskavu senajos (padomju) laikos, tas ir traki un nepieņemami. /../ Viņi melo savai tautai. /../ Kad es redzu lielus ziņojumu dēļus ar uzrakstiem “Nē Briselei” vai “Apturēt Briseli”. Ko viņi dara? Ko šie līderi dara ar šo trako noskaņojumu un melo savai tautai līdzīgi kā tie, kas sekmēja breksitu un pameta valsti uzreiz pēc savas uzvaras. Ceru, ka Polijas valdība spers nepieciešamos soļus, lai ņemtu vērā komisijas un tās partneru bažas.”
