Juris Lorencs: ASV prezidents daudziem joprojām ir mīkla, vienlaikus Amerikā “viss notiek” 2
Es labi atceros šo dienu. Lēno, triumfālo Donalda Trampa iznākšanu atbalstītāju priekšā, pirmos vārdus: “Nupat kā saņēmu zvanu no valsts sekretāres Klintones, viņa apsveica mūs.” Neiespējamais bija noticis. Un daudzi Amerikā, pasaulē, arī Latvijā sev jautāja – ko tālāk? Premjers Māris Kučinskis gan mierināja Latviju – lai kas būtu šīs valsts prezidents, ASV ir un paliks mūsu stratēģiskais partneris.
Šovasar intervijā “Latvijas Avīzei” Ingrīda Meierovica citstarp pateica interesantus vārdus: “Tramps joprojām ir mīkla, pasaules politiķi nesaprot, kā ar viņu sarunāties. Nebijis bezprecedenta gadījums.” Lai gan kopš Trampa, uzņēmēja, ievēlēšanas pagājušā gada 8. novembrī aprit tieši viens gads, Tramps, prezidents, joprojām ir mīkla daudziem amerikāņiem – sākot ar vienkāršajiem atbalstītājiem konservatīvajos ASV štatos un beidzot ar viņa padomniekiem un Baltā nama darbiniekiem, kuri mainās gluži vai kaleidoskopiskā ātrumā.
Deviņus mēnešus pēc stāšanās amatā Trampa reitings ir viszemākais starp visiem ASV prezidentiem pēdējo septiņdesmit gadu laikā, tātad – kopš šādas socioloģiskās aptaujas vispār tiek veiktas. ASV un pasaules (un it īpaši jau Eiropas) mediji vai ik dienas ziņo par kādu Trampa sabiedrisko attiecību neveiksmi, pat katastrofu – te viņš kaut ko ne tādu pateicis, te ne tā ierakstījis “tviterī”. Vērojams milzīgs kārdinājums kritizēt, izsmiet, kariķēt. Tam visam pāri karājas Dāmokla zobens – aizdomas par iespējamo Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanu procesā. Arī šeit jauni atklājumi uzpeld bezmaz vai katru dienu, līdzīgi kā dažas Holivudas aktrises un Eiropas politiķes pēkšņi gandrīz vienlaikus sākušas atcerēties, ka “kādreiz tas tur divdomīgi izteicies, ne tā izturējies, it kā pieskāries, kaut ko jocīgu piedāvājis”. Tāpat mēs vēl nezinām, kādas sekas uz Trampa administrāciju atstās nupat atklātībā nonākušie “Paradīzes dokumenti”. Amerika pastiprina ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, no kurām pirmām kārtām cieš vienkāršie cilvēki abās valstīs. Tomēr tas nekavē Trampa kabineta tirdzniecības ministram Vilburam Rosam “taisīt šeftes” ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina znotu Kirilu Šamalovu. Visdrīzāk no juridiskās puses te viss ir kārtībā. Kā apgalvo pats Ross, formāli viņš nav neko pārkāpis. Tomēr īpaši smuki tas neizskatās.
Vienlaikus Amerikā “viss notiek” – ekonomika aug, rodas jaunas darba vietas, Silikona ieleja ir pasaules augsto tehnoloģiju avangardā, privātas kompānijas sūta kosmosā raķetes. Bažas, ka ASV varētu “aizmirst” par Eiropas drošību, bijušas veltas. Turklāt tieši Tramps ir pirmais ASV prezidents, kurš tik kategoriski pieprasa visām NATO valstīm beidzot piešķirt aizsardzībai apsolītos divus procentus no nacionālā kopprodukta. Tad kāpēc Tramps joprojām ir “sliktais”?
Viens no izskaidrojumiem šai parādībai – Vašingtonā notiekošās politiskās cīņas kā vēl nekad ir pārnestas uz mediju vidi. Laiks, kad politiķi ne tikai priekšvēlēšanu kampaņā, bet arī ikdienā apbraukāja valsti, lai uzstātos iedzīvotāju priekšā, kad aktīvākie pat klauvēja pie dzīvokļu durvīm, ir aizgājis. “Homo sapiens” savā evolūcijā iegājis “mediju cilvēka” fāzē. Tie mūs ielenc no visām pusēm – sākot ar tradicionālo drukāto presi, radio, televīziju un beidzot ar internetu, sociālajiem tīkliem un reklāmas plakātiem, nereti radot virtuālu, uzburtu realitāti. Starp šiem nemitīgi pūstajiem virtuālās realitātes “burbuļiem” ir arī Krievijas loma ASV prezidenta vēlēšanu procesā.
Es personīgi neticu, ka Trampu Baltajā namā “iesēdināja” Krievija. To pieļaujot, mēs apšaubām ne tikai ASV prezidenta autoritāti, bet pat viņa leģitimitāti. Un vai tiešām Amerika, kurā koncentrējušās pasaules modernākās datortehnoloģijas, talantīgākie mediju speciālisti un varenākie izlūkdienesti, nespēja tikt galā ar Krieviju? Neizklausās visai ticami.
Bet vai nav tā – ja mēs kādu cilvēku dzirdam nemitīgi žēlojamies par dzīvi, ka viņam kāds dara pāri, ka ar viņu manipulē, izmanto, tad vienā brīdī tas jau var kļūt apnicīgi. Un mēs sākam domāt – paklau, varbūt vismaz daļa vainas ir arī tevī pašā? Tāpat ir arī politikā. Kā liecina socioloģiskās aptaujas, tad vienkāršos amerikāņus daudz vairāk par nemitīgi pieminētajiem “krievu hakeriem” šodien uztrauc veselības aizsardzība, darbs, terorisms, migrācija, globālā sasilšana. Vienīgi žēl, ka viss patlaban notiekošais nekalpo Amerikas vienotībai, nedara to stiprāku. Un to gan vēlas Krievija.
