Māris Antonevičs: Gads pēc “Maidana” 6
Nupat vairākos medijos tika pieminēts, ka pagājis vesels gads kopš tā dēvētā “Maidana” (vai arī “Eiromaidana”, kā to dēvēja organizatori) sākuma Kijevā. Tolaik pirmie piketi pret Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vilcināšanos parakstīt līgumu ar Eiropas Savienību pulcēja vien pāris simtus cilvēku. Tomēr izrādījās, ka tas bija sākums lielākajam pagriezienam starptautiskajā politikā kopš PSRS sabrukuma. Austrumeiropas valstīs, arī Latvijā, tas lielā mērā ietekmējis arī iekšpolitiku. Turklāt vārds “maidans” politiskajā leksikā ieguvis dažādas nozīmes – tas var nozīmēt gan pozitīvas pārmaiņas un tautas gribas izpausmi, gan draudus. Viss atkarīgs no konteksta. Piemēram, šajās dienās Krievijas mediji priecājas, ka Obama tūlīt dabūšot savu “maidanu” – ar to domāti melnādaino nemieri vairākās ASV pilsētās. Arī tā, protams, ir problēma ar dziļām saknēm un neskaidrām perspektīvām, taču, kā saka, no citas operas.
Kas attiecas uz Ukrainas notikumiem, bieži pieņemts uzskatīt, ka viss noticis spontāni un neprognozēti. Sak, būtu Janukovičs ļāvis tiem piketētājiem “nolaist tvaiku”, nevis sūtījis “Berkut” specvienību brutāli izdzenāt demonstrantus, varbūt viss būtu norimis pāris mēnešos. Taču “maidanu” vairāk varētu uzskatīt nevis par notikumu iedvesmotāju, bet par detonatoru – ierīci, kas tiek izmantota, lai aktivizētu sprāgstvielu.
Ukraiņu publicists, vairāku politisku un vēsturisku grāmatu autors Valērijs Batraks ir pārliecināts, ka notikumi sākušies nevis 2013. novembrī, bet jau 2002. gadā, kad Ukrainas politiskajās aprindās pirmo reizi izskanēja ideja par iespējamu līdzdalību NATO. Tajā brīdī Kremlī iedegās lampiņa, kas signalizēja, ka te briest nepatikšanas. Ideju par NATO tolaik ātri vien izdevās apslāpēt, vienojoties ar prezidentu Leonīdu Kučmu, un arī Ukrainas sabiedrībā tai īsti nebija atbalsta. Papildus tika veidotas attiecības ar Krievijai lojāliem Rietumu ekspertiem, kas dažādos forumos, ziņojumos un pētījumos mēdza uzsvērt, cik nepiemērota un nesagatavota Ukraina ir līdzdalībai NATO. Atziņām, protams, bija arī objektīvs pamats, taču tās var vērtēt arī kā politiski angažētas. Taču Putins saprata, ka tas ir tikai pagaidu risinājums – Ukrainā var ievēlēt citu prezidentu, sabiedrības noskaņojums un Rietumu attieksme ar laiku var mainīties. “Krievija gāja tālāk, tā sāka gatavoties karam,” uzskata V. Batraks, kurš par to esot rakstījis jau agrāk.
Viņš ir ieguvis gan militāru izglītību Rjazaņas augstākajā gaisa desantnieku skolā un vairākus gadus dienējis dažādās PSRS, bet vēlāk Ukrainas armijas daļās. V. Batraka uzstāšanos klausījos konferencē Viļņā, un savas uzrunas ievadā viņš atcerējās, ka dienējis Lietuvā 1991. gadā, kad notika traģiskie 13. janvāra notikumi. Lai gan uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim esot sūtīta Pleskavas divīzija, arī citas vienības bijušas kaujas gatavībā. “Mums, karavīriem, tolaik nebija nekādu šaubu, ka viss ir pareizi. Tas bija pamatīgas psiholoģiskās apstrādes rezultāts. Un tagad tas atkārtojas,” saka publicists. Viņaprāt, sagatavošanās ir veikta vairākos virzienos – iebiedējot tautu, diskreditējot varu, izveidojot ekspertu tīklu, uzpērkot cilvēkus, kas nav spējuši pašrealizēties, rūpīgi veidojot ienaidnieka tēlu un tā tālāk. Spilgts piemērs ir Krima, kur daudziem darbs bijis saistīts ar Krievijas karaflotes apkalpošanu, izveidotas Maskavas augstskolu filiāles, kur dominējuši Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Krieviskotā vidē arī okupācija nebija nekas īpašs.
Lūk, te arī mācība Latvijai – nepievēršot uzmanību priekšdarbiem, ar sekām cīnīties būs daudz grūtāk.
