Gads, kad tīrumā jāķer katrs moments. “Lejas Ruķu” pieredze šīs sezonas rekordiekūlumos 0
“Man ir vidēji maza saimniecība,” teic Strenču novada Plāņu pagasta zemnieku saimniecības Lejas Ruķi saimnieks Jānis Siliņš, kas apsaimniekotajos 450 hektāros lauksaimniecībā izmantojamās zemes audzē graudus, rapšus un pupas un šajā lauksaimniecībai tik neparastajā un sarežģītajā gadā vairākām graudu kultūrām kūla rekordražas.
– Kā Lejas Ruķos tikāt galā ar šāgada rudens izaicinājumiem?
– Daudziem saimniekiem graudi nenogatavojās. Mums ‘Edvins’ vietām nebija gatavs, tomēr kūlām. Vajadzēja atbrīvot rapšiem lauku. Paveicās, ka no lielām lietavām bijām pasargāti. Labību sagāza veldrē, labi, ka kombaini negrima. Ja grimtu, tad vēl patlaban, 20. oktobrī, būtu nepaveikti lauku darbi. Šajā sezonā dabā viss notiek pāris nedēļu vēlāk nekā parasti. Kulšana sanāca vēla, ziemāju sēja bija vēla, tostarp ziemas rapšiem, kas raisa vien piesardzīgu optimismu. Ja būtu bijušas papuves, būtu labāk. Mēs esam zaļais pagasts, tāpēc zaļināšanas pasākumi uz mums neattiecas. Rapšus sējām 23. augustā, lai gan vajadzēja līdz 10. augustam to izdarīt. Gads bija, kāds bija, neko darīt nevarēja.
– Ko un cik audzējat, cik šosezon izdevās nokult?
– Ziemas kvieši bija iesēti 84,5 ha platībā, rudzi 88,4 ha, vasaras kvieši 66,71 ha platībā, pupas – 26,81 ha, ziemas rapši – 61,77 ha platībā un vasaras mieži 71 ha platībā. Nākamajā gadā rapšu būs mazāk. Risks ir liels, ja ir kailsals, tad pavasarī būs kreņķis. Rapši dod lielus naudas ienākumus ar nosacījumu, ja tie pārziemo. Šajā gadā rudziem kūlām 7,96 t/ha un vasaras miežiem 5,82 t/ha (ražas klētssvarā) – tās saimniecībā ir rekordlielas ražas. Gandrīz visus ziemas kviešus izaudzējām atbilstoši pārtikas kvalitātei, ražība bija 4,83 t/ha, ziemas rapši ‘DK Secure’ apsala, tāpēc kūlām 3,33 t/ha. Visa vasaras kviešu – audzējam ‘Kristapu’ un ‘Uffo’ – raža bija atbilstoša lopbarības kvalitātei, kūlām 6,2 t/ha. Lopbarības pupām ražība bija 4,47 t/ha. Šajā gadā pupas arī labi izauga, vien negaiss nedaudz papostīja, salauza. Jāņem vērā, ka atrodamies Vidzemē. Kopraža bija vairāk nekā 2000 tonnu – tas ir labs rādītājs.
Mums ir divi lietoti Claas kombaini – viens 1994., otrs 2000. gada izlaiduma. Šogad ķērām mirkļus kulšanai. Divi kombaini ir priekšrocība. Mitru labību kuļ lēnāk nekā sausu. Mums ir divas piekabes ar 16 t un 18 t nestspēju, ar tām traktori kūlumu ved uz 28 km tālo Valmieru kooperatīvam VAKS. Mums visi lauki, pavisam 56, atrodas vienā pagastā. Ir pat lauki ar mazāk nekā 1 ha platību. Pie katra kombaina ir piesaistīts mazais traktors, tas graudus ved līdz mūsu glabātavai. Tur tos pārkrauj, saber piekabēs un ar Valtru un John Deere ved uz Valmieru. Ja ar tām pašām kravām būtu no lauka jābrauc uz Valmieru, kombains nevarētu darboties bez pārtraukuma. To nedrīkst pieļaut. Man pārkraušana iznāk dārgāka, tomēr darbs neapstājas. Šis gads bija spilgts piemērs, ka jāķer katrs moments. Kad sākām, mitrums graudiem bija 16–18%, vēlāk tuvu 27%. Žāvēšanas izdevumi šajā gadā bija būtiski. Pēc savu lauku nokulšanas varējām kulšanas darbos palīdzēt arī kaimiņiem.
– Ar ko skaidrojat saimniecībā sasniegto rudzu rekordražu?
– Rudenī tie labi saceroja un bija labvēlīgi ziemošanas apstākļi. Protams, mēs netaupām uz mēslojuma rēķina. No nekā jau nekas neizaug. Saimniecībā darbojamies pēc integrētās audzēšanas sistēmas. Audzējam vien hibrīdās rudzu šķirnes, šogad – ‘Bendix’ un ‘Palazo’. Pērn sējām ‘Mephisto’ un ‘Palazo’, ražība arī bija vairāk nekā 7 t/ha, 2015. gadā – 6,9 t/ha. Hibrīdo rudzu ražu ar populāciju šķirnēm sasniegt nevar, jo ar visiem augšanas regulatoriem rudzus ir grūti noturēt kājās. Veicam augsnes analīzes, pērn diezgan daudz. Neesam vēl tikuši līdz precīzās lauksaimniecības izmantošanai. Tad paraugi būtu jāņem atšķirīgi. Mums saimniecībā ir skābas augsnes, tāpēc iespēju robežās tās kaļķojam. Kaļķošana nav lēta. Mēs kaisām 5 t/ha. Šajā rudenī arī pirkām dolomīta smiltis un kaisījām ar padomjlaiku minerālmēslu kliedētāju. Kaļķotajos laukos ir ļoti jūtams ražas kāpums. Kviešiem, miežiem un rapšiem skābās augsnes pavisam nepatīk.
– Kādu tehnoloģiju izmantojat lauku apstrādē?
– Es darbojos klasiski – aru zemi. Īpašas tehnoloģijas neizmantoju. Sējai izmantoju Amazone sējas kombināciju. Daudzi tā strādā, nekas jauns tas nav. Ar vienu traktoru pavasarī aru, safrēzēju zemi un sēju. Trūkums ir tas, ka darbs notiek mazliet lēnāk nekā ar minimālās augsnes apstrādes tehnoloģiju. Ja darbotos ar to, tad vajadzētu divus traktorus vienlaikus. Ar minimālo augsnes apstrādi darbojoties, ir jārēķinās arī ar slimībām. Ar arklu iearot augu atliekas, tās sadalās, nav virspusē, kur ir pilns ar slimību ierosinātājiem. Ja augu atliekas paliek virspusē, ir jālieto vairāk augu aizsardzības līdzekļu. Fungicīdi nav lēti.
– Kā un kam pārdodat ražu?
– Visu ražu uzreiz pārdodam VAKS. Es neatbalstu cenu fiksēšanu pavasarī. Tad – plīst vai lūst – uz ražas vākšanas laiku ir jābūt noteiktai kvalitātei un daudzumam. Šāgada cenas bija šādas: miežiem 115 eiro/t, rudziem 110 eiro/t, pēdējiem nepārtikas rudziem 100 eiro/t, pārtikas kviešiem 135 eiro/t, lopbarības kviešiem 125 eiro/t.
No šīm cenām ir jāatskaita maksa par pirmapstrādes pakalpojumiem. Protams, varu būvēt sev kalti, visu uzturēt. Vai tas būs lētāk? Atšķirība starp lopbarības kviešiem un pārtikas kviešiem ir 10 eiro/t. Pērn pārtikas graudiem ražība bija 4,31 t/ha. Var salīdzināt kopējos naudas ienākumus. Šajā sezonā izskatījās, ka viss būs ļoti labi. Diemžēl lauksaimniecība ir augsta riska nozare, neko nevar darīt. Mēs nevaram to regulēt, ir jācenšas tai piemēroties. Ar šāgada lopbarības kviešu ražu cena zaudējumus nenes. Varbūt nav gluži cerētais ienākums.
Vai Lejas Ruķi apdrošina sējumus?
– Neapdrošinām. Pirmām kārtām – nav bijušas dabas katastrofas. Kas ir katastrofa? Tas, kas šajā rudenī notika Latgalē. Mums ir kailsali bijuši, rapši 2016. gada ziemā nosala. Tie bija jāpārsēj sausumā, kūlām 1,4 t/ha, bija daudz kukaiņu. Sējumu apdrošināšanas sistēmai Latvijā vēl ir jāpilnveidojas. Apdrošinātāji arī risku uzņemas. Rapšiem ziemošana būtu ļoti svarīga. Lauksaimniecībā ražošanas cikls ir viens gads, tā ir problēma.
– Vien retajā saimniecībā patlaban nav grūtību zinošu darbinieku piesaistē. Kā pie jums?
– Mums ir četri algoti darbinieki, tostarp viens pensijas vecuma cilvēks un viens jauneklis. Mums darbinieki nemainās, tomēr, ja vajadzētu vēl kādu pieņemt darbā, būtu grūti. Būtībā laukos redzam galējības – intensīvā lauksaimniecība nozīmē maz darbinieku, ražīgu tehniku. Ko cilvēki laukos darīs? Savulaik mežā bija nodarbināti daudzi cilvēki, patlaban darbus veic traktors. Plāņu pagastā dzīvojošie ļaudis brauc strādāt uz 16 km tālo Smilteni vai uz 28 km tālo Valmieru. Atrod dzīvokli un aizklīst. Tas, kurš mācījies, var atrast darbu. Ja nav pamatskola pabeigta, kam viņš ir vajadzīgs? Valsts solījumi apmācīt tādus cilvēkus ir tikai solījumi… Mazu graudkopības saimniecību 20–30 ha platībā mūspusē nav. Ja būtu, tad šādas hobija saimniecības īpašniekam būtu vajadzīgs arī papildu algots darbs. Tā ir realitāte.
Tāpat kā tas, ka attīstīt kaut vai veikalu šeit neizdosies tāpēc, ka nav cilvēku. Smiltene atrodas tuvu, tas ir centrs, kaut gan novada centrs ir Strenči, kur nav nevienas bankas un nevienas uzņēmējam vajadzīgās iestādes. Ja vajag kaut ko nokārtot, piemēram, rezerves daļas pirkt, jādodas uz Smilteni, Valmieru, Cēsīm vai Rīgu.
– Vai šajā plānošanas periodā jūtat lielākus ES tiešmaksājumus?
– Kad jutīsim, tad arī runāsim. Solīja… Mēs jau šeit visu nezinām, breksits arī notika. Esam kopējā dalībvalstu maka tukšotāji. Šad un tad braucu uz Vāciju, viņi to uzsver. Tomēr pavērtēsim – Amazone zīmols, mazās un vidējās jaudas John Deere, Claas tehnika – to ražo Vācijā. Viņiem mēs nodrošinām tirgu, naudas saņēmēji ir Vācijas rūpniecības uzņēmumi. Tā sauktās jaunās ES dalībvalstis nodrošina milzīgu pasūtījumu. Uz traktora pasūtījumu izpildi ir jāgaida mēnešiem ilgi. Mūsu valdībai aizvien neizdodas labi aizstāvēt iedzīvotāju intereses. Iespējams, novēloti reaģējam vai klauvējam pie nepareizām durvīm. Var būt arī citi iemesli. Grūti spriest.
– Kādus ieguvumus redzat no darbošanās kooperatīvā?
– Esmu kooperatīva VAKS biedrs kopš 2001. gada. Kooperatīvu vada Indulis Jansons, viņa sieva Zinta ir izpilddirektore un galvenā agronome. Labs tandēms. Tik tālredzīgu un profesionālu cilvēku kā Indulis varētu vēl pameklēt. Kooperatīva biedri viņu ciena. Viņš ir algots darbinieks, ja kaut kas nav saprotams, var uzzināt. Tie, kas par kaut ko sūdzas, parasti ir tie, kam pašiem nesokas un kas vainu meklē citos.
Es pērku no kooperatīva par izdevīgām cenām visu laukiem vajadzīgo – minerālmēslus, pesticīdus, graudu sēklu un citus produktus. Latvijā kooperācijai sliktu fonu deva kolhozi. Lielsaimnieki ir pašpietiekami, iespējams, viņi var iztikt bez kooperācijas. Viņi sadarbojas ar Scandagra, Baltic Agro un citiem ārzemju kapitāla uzņēmumiem. Latraps, VAKS ir mūsu pašu lauku saimnieku uzņēmumi. Esmu patriots, vēlos, lai iespējami vairāk naudas paliek Latvijā. Es arī veikalā balsoju par to – pērku, piemēram, Smiltenes piena ražoto sieru, nevis Lietuvas produktu. Ja Scandagra kaut ko pārdos par pieciem eiro lētāk, tāpēc neskriešu pie viņiem. Latvijā saimnieku ir daudz, katram doma ir atšķirīga.
Latvijā visiem graudu audzētājiem vajadzētu apvienoties vienā stiprā kooperatīvā. Mums ir jākonkurē ar zviedru un dāņu kooperatīviem. Kooperatīvam kļūstot lielākam un stiprākam, var saņemt daudz izdevīgākus piedāvājumus, nekā darbojoties atsevišķi.
– Kādu redzat Lejas Ruķu izaugsmi?
– Zinu, ka nebūs viegli. Esmu pārliecināts, ka ir iespējams ražību vēl celt. Daba lauksaimnieciskajā ražošanā viesīs korekcijas. Tomēr meklēšu izaugsmes iespējas.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
