“Publikai patiešām vajadzīgi mūziķi, un otrādi.” Armands Znotiņš vērtē Lielās mūzikas balvas procesu 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Lielā mūzikas balva 2019” tika pasniegta pagājušā gada 25. februārī publikas piepildītā Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē.
Tālākā notikumu gaita zināma visiem, un pirmām kārtām to apliecina “Lielās mūzikas balvai 2020” kategorijā “Par radošu, drosmīgu un inovatīvu māksliniecisko darbību Covid-19 krīzes apstākļos” nominētais koncerts “Mālera Piektā un RIX”.
Pēc pāris mēnešiem atgriezās kultūras pasākumi klātienē, uz rudens pusi mūzikas vidē atkal iestājās digitālais laikmets, un tā nu pastāvīgi mainīgā realitātē sagaidīta pēdējā Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija 2021. gada 13. martā ar klausītājiem neklātienē.
Pamatots iemesls, lai atkal apzinātu likumsakarības, uz kurām norāda balvas nominantu un laureātu izlase, un mēģinātu ielūkoties nākotnē.
Pirmā atziņa – vairāk vai mazāk rezignēta. Tāpat kā teātra pasaulē tiešsaistē īstenotās izrādes uzskatāmas galvenokārt par eksperimentālu blakuslīniju, kas nekādi neaizstāj reālo psiholoģisko saikni starp teātra māksliniekiem un publiku, arī digitālo koncertzāļu prakse neatceļ nepieciešamību pēc koncertiem klātienē.
Otrā atziņa jau skan optimistiskāk. Aizvadītā gada koncertu norises parādījušas, ka publikai patiešām vajadzīgi mūziķi un otrādi, un šāda sinerģija tad arī nodrošinājusi muzikālās dzīves turpinājumu visdažādākajos variantos.
No vienas puses, Lielajai mūzikas balvai nominēto solistu saraksts – pianisti Reinis Zariņš, Agnese Egliņa, Raimonds Pauls, vijolnieki Daņiils Bulajevs, Kristīne Balanas, Magdalēna Geka, ērģelniece Iveta Apkalna un vēl citi – atklāj solomākslinieku radošo izpausmju daudzveidību un intensitāti.
No otras puses, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vai Liepājas simfoniskā orķestra darbība ir piemērs tam, ka arī veselas muzikālās vienības neierastos apstākļos spēj turpināt nopietnas profesionālās gaitas un piesaistīt auditoriju.
Galu galā – turpat arī koris “Kamēr…”, kura jubilejas gadā īstenotā brīvdabas programma “Kamēr… upē” ieguva balvu kā “radoša, drosmīga un inovatīva”, un kora galvenais diriģents Aivis Greters kā gada jaunais mākslinieks. Šī kora daudzie apbalvojumi to izvirzījuši Dziesmu svētku kustības virsotnē, taču nav noslēpjams, ka 2020. gads aktualizējis arī vairākus kritiskas dabas jautājumus.
Ja vidēja lieluma Latvijas pilsētās nekādi nevar atrast astoņus tenorus, lai uzturētu kaut cik funkcionējoša amatieru kora darbību, kāda garantija, ka pēc pandēmijas beigām pēkšņi viss mainīsies?
Ja ārpus galvaspilsētas mūzikas vidusskolu simfoniskie orķestri eksistē galvenokārt uz papīra, nespējot neko nospēlēt bez algotu papildspēku līdzdalības, vai tā ir tikai pandēmijas problēma?
Lielās mūzikas balvas statueti par gada jaundarbu – Sesto stīgu kvartetu – Pēterim Vaskam pasniedza Aivars Broks, un viņš izteica, pēc paša vārdiem, “provokatīvu jautājumu” – varbūt šo prestižo balvu vajadzētu saņemt arī gada skolotājam?
Aivaram Brokam var oponēt ar to, ka mūzikas skolotājiem ir Cimzes balva; un līdzīgu iemeslu dēļ arī muzikologi Lielo mūzikas balvu saņem tikai izņēmuma kārtā, jo viņiem, tāpat kā visiem pārējiem zinātniekiem, aktuāla ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa.
Šīgada neklātienes koncerts no Operas nama drīzāk gan pievērsa uzmanību ar diviem Latvijas Radio bigbenda numuriem, kur Jāņa Rubika komponēto Aspazijas dzejoli “Mans miers ir beigts” dziedāja Beāte Zviedre, bet Raimonda Paula opusā “Pavasarīga noskaņa” solo spēlēja pats autors.
Radio bigbendā spēlē daudzi lieliski mūziķi, katrs no viņiem atsevišķi un viss ansamblis kopumā regulāri nonācis žūrijas redzeslokā, taču šai ziņā Latvijas džeza mākslinieki nepārprotami atrodas neizdevīgās pozīcijās. Varbūt tieši šeit būtu pienācis laiks kaut ko mainīt?
Ja nu aizgājušo gadu desmitu un paaudžu žūrijai iespējams kaut ko pārmest, tad pirmām kārtām to, ka Lielo mūzikas balvu nekad tā arī nesaņēma Jānis Kalniņš, kurš Kanādā nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam, un Roberts Zuika, kura mūžs noslēdzās ASV 102 gadu vecumā.
Diezgan droši, ka šāda ignorance bija arī tādēļ, ka šos klasiķus ar Latvijas mūzikas vidi nevienoja nekādas korporatīvas saites, un viņi, protams, ignorēja arī prasību pēc politiska rakstura glaimiem.
Bez šaubām, pat vislabvēlīgākajos apstākļos arī Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu būs lemts saņemt tikai daļai no tiem, kas šo pagodinājumu tiešām pelnījuši, tādēļ īpašs prieks, ka šogad to ieguva divi meistari – Imants Kalniņš un Aleksandrs Viļumanis.
Diemžēl 13. marta vakarā neviens no viņiem uz Operas skatuves nekāpa, un Imantu Kalniņu te atkal iespējams saukt par latviešu Godāru ne tikai komponista radīto kinomūzikas vērtību dēļ – kā zināms, izcilais franču režisors ir norobežojies no sabiedrības jau gadu desmitiem ilgi, un arī Amerikas Kinoakadēmijas goda balva viņam nešķita uzmanības vērta.
Salīdzinājums ar teātri un kino vienā ziņā latviešu mūzikai tomēr nācis par labu – atšķirībā no “Spēlmaņu nakts” vai “Lielā Kristapa” balvas pasniegšanā te daudz retāk piedzīvotas situācijas, kad uz skatuves uznāk cilvēks, kas jebkādas radošās spējas zaudējis jau pirms daudziem gadiem un tagad mokoši lēnā tempā sāk stāstīt patētiskas un banālas blēņas.
Un tad man jāuzdod iepriekšminētie “provokatīvie jautājumi” – vai patiešām tā kādreiz notiks arī ar Alisi Danovsku, Mariju Linarti vai Valteru Sīli? Arī ar Kārli Krūmiņu, Antu Aizupi, Tomu Treini? Vienu gan varu atklāti pateikt – jā, koncertu pietrūkst, bet teātra vēl vairāk.
