Juris Lorencs: Mičerevskis aiziet no “ģimenes”, bet paliek “namā” 3
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā. Oblonsku namā viss sagriezās juceklī. Sieva uzzināja, ka vīram bijis sakars ar mājās dzīvojušo francūzieti – bērnu audzinātāju, un paziņoja, ka nespējot vairs dzīvot ar vīru zem viena jumta.”
Tie ir pirmie teikumi no Ļeva Tolstoja romāna “Anna Kareņina”. Tikai trīs teikumi, bet tajos ietverta liela gudrība. Matrica, ko var izmantot daudzās situācijās. It īpaši jau politikā.
Ģimene – tā ir partija, bet sieva, vīrs un franču guvernante – politiķi.
Piemēri no dzīves – patlaban notiekošais “Attīstībai/Par” un “Progresīvo” apvienotajā Rīgas domes frakcijā, kā arī partijā “KPV LV”.
Rīgas domnieks Māris Mičerevskis paziņo par savas bijušās partijas, iespējams, nelikumīgu finansēšanu un aiziet no “Latvijas attīstībai” (ģimenes). Tomēr domes deputātu frakcijā (savā namā) viņš paliek.
To savukārt vairs nevar izturēt trīs citi šīs politiskās ģimenes locekļi, kuri izstājas no frakcijas. Ja sairums turpināsies pašreizējā tempā, tad jau pēc gada Rīgas dome būs vēl raibāka nekā iepriekšējā galvaspilsētas pašvaldība savās pēdējās dienās.
Cits stāsts – partija “KPV LV”. Partijas un Saeimas frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs izslēgts no partijas. Viens no iemesliem – it kā esot pārāk tālu aizgājis “Jaunās Vienotības” (Tolstojs teiktu – franču guvernantes) virzienā. Zakatistovs paziņojis, ka pamet frakciju, bet turpinās atbalstīt valdību. Patiešām, viss sagriezies Saeimas namā!
Es gan nesteigtos norakstīt “KPV LV”, kas tagad ir ar nosaukumu “Par cilvēcīgu Latviju”. 13. Saeimas vēlēšanās tā saņēma otro lielāko balsu skaitu aiz “Saskaņas”.
Diemžēl jākonstatē, ka deputātu staigāšana, partiju un frakciju iziršana pieder pie Latvijas politiskās ikdienas. Un tad nav brīnums, ka dzirdam un lasām – politiķiem, amatpersonām neesot autoritātes.
Īpaši asi tas kļūst redzams krīzes situācijā, kāda ir Covid-19 pandēmija. Un cilvēki sāk ieklausīties ielas tribūnos. Vai arī interneta influenceros, kas tie paši tribūni vien ir.
Kā panākt, lai politikā iekļūtu mazāk gadījuma rakstura cilvēku?
Nebūšu oriģināls, ja izteikšu jau neskaitāmas reizes atkārtotu domu – mainot Latvijas vēlēšanu sistēmu. Piemēram, pārejot uz kārtību, kāda pašreiz darbojas Lietuvā. Ar tautas vēlētu prezidentu. Ar Saeimas deputātiem, kuri izjūt lielāku atbildību vēlētāju priekšā.
No 141 Lietuvas Seima deputāta 70 tiek ievēlēti pēc partiju listēm, bet 71 – vienmandāta apgabalos. Lietuva nav izteikti prezidentāla republika. Taču pats fakts, ka valsts augstāko amatpersonu tiešās vēlēšanās ir ievēlējusi tauta, nenoliedzami piešķir tai lielāku autoritāti.
Es jau zinu, ko teiks šādas idejas oponenti – pastāv risks, ka ārēju spēku manipulācijas dēļ tikšot ievēlēts Latvijai naidīgs prezidents. Vai arī amatā nokļūšot Viņš, nu jūs jau zināt, Kurš, nu tas ar to lielo reitingu. Atrunāties jau var vienmēr. Bet laiks iet.
Kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši trīsdesmit gadi, bet mēs joprojām dzirdam, ka tauta “nav nobriedusi”.
Respektīvi – cilvēki ir dumji, tikai pateikts citos vārdos. Gribētu gan atgādināt, ka Augstāko padomi, kas 1990. gada 4. maijā pieņēma Neatkarības deklarāciju, ievēlēja tikai un vienīgi no vienmandāta apgabaliem.
Šodien daudz tiek apspriests jaunais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Izskan bažas, vai gados jaunais politiķis spēs kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar pagastvečiem, vai viņam pietiks autoritātes.
Bet jautājuma būtība jau nav gados. Šāds jautājums diezin vai parādītos, ja ministra amata kandidāts būtu Saeimas deputāts, kurš ticis ievēlēts no vienmandāta apgabala.
Tāda, kas iedzīvotāju skaita un teritorijas ziņā salīdzināms ar prāvu Latvijas novadu. Teiksim, bijušā rajona robežās. Katrā ziņā arī iekšēji ministrs būtu drošāks un pārliecinošāks.
Kā Lietuvai veicies aizvadītajos trīsdesmit gados kopš neatkarības atgūšanas?
Ja mēs pieejam formāli, tikai no sausu skaitļu viedokļa, tad vismaz saimnieciskā ziņā labāk nekā Latvijai un pat Igaunijai.
Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda novērtējumu iekšzemes kopprodukts, rēķināts pēc pirktspējas paritātes uz vienu cilvēku, Lietuvā 2020. gadā būs 38 600 tā saucamo starptautisko ASV dolāru, Igaunijā – 37 000, Latvijā – tikai 30 600.
Tātad 1,26 reizes mazāk nekā Lietuvai. Kāpēc tā noticis? Varbūt atbilde slēpjas vēlēšanu sistēmā, kas spējusi radīt gudrākus, atbildīgākus, izlēmīgākus politiķus? Es zinu, daudzi tam nepiekritīs…
“Noliegt faktu – tā vēl nav atbilde.” Vēl viena bieži citēta Ļeva Tolstoja atziņa no “Annas Kareņinas”.
