Arī pēc nāves būtu jāapbalvo ar ordeni 3
Daudzi lasītāji bija pārsteigti, uzzinot, ka mūsu valsts nevar pateikt paldies cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi jau miruši. Itai Kozakevičai un vēl dažiem Augstākās Padomes (AP) deputātiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet nesagaidīja apbalvošanas brīdi, Triju Zvaigžņu ordenis nav piešķirts.
“Man ir mazliet kauns, ka Itai ir Polijas apbalvojums, bet ne mūsu,” saka mag. hist. Līga Irbe un savā rakstā “Valsts pateicība tikai dzīvajiem?” (“LA” 1.07.) rosina likumdevējus pieņemt grozījumus likumā par valsts apbalvojumiem, lai labotu šo kļūdu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka nākamgad Itai Kozakevičai būtu 60. dzimšanas diena, bet LR Neatkarības atjaunošanas deklarācijai svinēsim 25. gadskārtu kopš tās pieņemšanas.
“Noteikti atbalstu Līgas Irbes priekšlikumu par izmaiņām likumā! Lai tie, kuri ir pelnījuši, saņemtu apbalvojumu arī pēc aiziešanas mūžībā,” uzskata Leontīne Apšeniece. Viņa turpina: “Kas zina, kāda būtu Latvija tagad, ja tādu sirdsgudru, drosmīgu un godīgu cilvēku valstī būtu vairāk. Ita bija ļoti gaišs cilvēks. Sāpe par viņu iet cauri gadiem.”
Pārsteigumu, ka Itai Kozakevičai nav apbalvojuma, pauž Aija Baumane no Umurgas: “Tas ir aplams regulējums, ka Triju Zvaigžņu ordeni nepiešķir mirušajiem. To godam pelnījuši visi AP deputāti, kuri balsoja par 4. maija deklarāciju, un Ita Kozakeviča jau nu noteikti. Triju Zvaigžņu ordenis ir piešķirts pat tādiem cilvēkiem, par kuru nopelniem nekas nav dzirdēts.” Biruta Gereiša no Liepājas: “Ordeņi dalīti pa labi un pa kreisi, bet tiem, kas toreiz balsoja par neatkarību, tomēr vajadzēja drosmi, vīrišķību, degsmi. Mums nav daudz sieviešu politiķu, kuras spēj aizraut, kā spēja Ita.”
“Atstāt bez valsts pateicības – tas ir ļoti netaisni,” saka vidrižniece Ginta Ķeruka. Un piebilst: “Bet tāpat kā pret Itu, tagad izturas pret daudziem. Kā vārdā tas notiek? Viņas bojāeja arī vēl ir zem lielas jautājuma zīmes.” Rīdzinieks Gunārs Ziemelis uzskata, ka augstas pakāpes apbalvojums pienākas arī disidentam Gunāram Astram. Labot kļūdu, atceroties šos cilvēkus, varētu ar īpašu vienreizēju lēmumu vai likumu. Rīdzinieks Roberts Pakalns retoriski jautā: vai Gunārs Astra, Ita Kozakeviča, tāpat tie “Helsinku-86” pārstāvji, kuri pirmie iedrošinājās atklāti doties pie Brīvības pieminekļa ar sarkanbaltsarkano karogu rokās, valstij devuši mazāk nekā pazīstamais veikalnieks Raimods Gerkens, kuram ir Triju Zvaigžņu ordenis.
