Gadiem ilgi pēc leģendārās policista Lonija “tikšanās” ar NLO incidenta vietā turpināja notikt savdabīgi atgadījumi 0
Vilmārs Butens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Par leģendāro gadījumu ar NLO avarēšanu ASV pilsētas Rozvelas apkaimē 1947. gadā mūsdienās būs dzirdējuši praktiski visi, kuri puslīdz interesējas par anomālām parādībām. Bet, izrādās, šim gadījumam aptuveni tajā pašā vietā bijuši arī ne mazāk savdabīgi turpinājumi. Piemēram, neparastais incidents pie Sokorro.
Gluži kā reaktīvais helikopters
1964. gada 24. aprīlī ASV pavalsts Ņūmeksikas pilsētas Sokorro policijas seržants Lonijs Zamora apņēmīgi sekoja satiksmes noteikumu pārkāpējiem, kuri traucās pa autostrādi. Taču vienā brīdī viņš netālu no ceļa ieraudzīja dīvainu uzliesmojumu, ko pavadīja vēl jo dīvaināka skaņa, kas bija pielīdzināma kaut kam pa vidu starp svilpoņu un rēkoņu.
Nogriezies uz sānceļa, kas ved virzienā uz mežu, policists acumirklī ieraudzīja kaut ko ļoti dīvainu: apkārtējo pakalnu fonā manevrēja dīvains lidaparāts, kuru no visām pusēm ieskāva oranži zilganas liesmu mēlītes. Attālums bija liels, tāpēc bija grūti noteikt izmērus, taču bija skaidrs, ka lidaparāts, kas bija līdzīgs lielai lāsei ar šasijas līnijām tā lejasdaļā, uz bezdūmu liesmas šaurā konusa lēnām laižas zemē. Tā pagāja aptuveni viena minūte, taču “reaktīvais helikopters”, kā pie sevis to acumirklī nodēvēja Zamora, nenosēdās, bet gan it kā paslēpās aiz tuvējā pakalna.
Policists ar savu mašīnu nogriezās vēl sīkākā sānceliņā un, šķērsojis nelielo pakalnu, apstājās tā pretējā nogāzē. Tagad viņa priekšā atklājās jau pavisam pārsteidzoša aina. Dažu simtu metru attālumā dīvainais lidaparāts lēnām sēdās uz zemes.
Kad tas ar balstiekārtām pieskārās zemes virsmai, nejaukā svilpoņa pārgāja zemas frekvences dūkoņā un tad it kā norima, lai gan pilnībā neizbeidzās. Kamēr Zamora izrausās laukā no savas mašīnas, viņš diemžēl bija palaidis garām mirkli, kad līdzās lidaparātam jau bija uzradies kustīgu humanoīdu figūru pāris sudrabainos tērpos.
Nākamajā momentā no dīvainā lidaparāta apakšas negaidīti uzradās viegls baltu dūmu mākonītis un atkal atskanēja dunoša skaņa, kas atgādināja jaudīga dīzeļa darbošanos. Tad no lidaparāta apakšējās daļas ar spēju joni izlauzās zilu liesmu stabs, un Zamoram šķita, ka tā izskatās gluži kā gigantiska metināmā aparāta liesma.
“Dīzeļa dunoņa” pamazām pārgāja draudīgā rēkoņā, un policists, acumirklī atcerējies armijā apgūtās iemaņas, strauji nogūlās zemē, aizsedzot ar rokām galvu. Troksnis turpinājās, un rēkoņa pamazām pārgāja tādā kā čerkstošā griezoņā. Tomēr sadūšojies pacelt galvu, Zamora ieraudzīja, ka “helikopters” pacēlies gaisā dažus metrus virs zemes un lidinās taisnā līnijā.
Dzinēju troksnis atkal mainīja toņkārtu, tagad izklausoties kā petaržu sprāgšana tuvu ausij. Lidaparāta kustība pakāpeniski paātrinājās, tostarp skaņa joprojām nemitīgi mainījās – no zemajiem līdz visaugstākajiem reģistriem. Tad aparāts lēnām uzņēma augstumu un, teju vai aizskarot mazliet tālāk esošās noliktavas nama jumtu, aizskrēja debesīs dienvidaustrumu virzienā… Zamora nekavējoties pa rāciju sazinājās ar savu tiešo priekšnieku.
Notikuma vietas apskate un nopietna apsūdzība
Tajā vietā, kur Zamora bija redzējis “helikopteru”, zemē atklāja četrus dziļus taisnstūrveida nospiedumus. Vēlāk ufologi secināja, ka šie iespiedumi izvietoti pa nosacīta romba virsotnēm. Tāpat zemē varēja skaidri saskatīt arī četrus tumšus kvēpu plankumus. Tie paši ufologi vēlāk secinājuši, ka trīs NLO “izplūdes” pēdas izvietojušās tuvāk iedomājamā romba centram, savukārt viens pavisam eļļains kleksis izgājis ārpus tā rāmjiem.
Turklāt tajā laikā, kad policisti apsekoja notikuma vietu, tuvumā vēl joprojām gruzdēja kāds krūms, lai gan zeme un kvēpu pēdas tajā bija pilnībā aukstas. Toties no tiem izdalījās ass aromāts, atgādinot degvielu.
Atgriezušies iecirknī, policisti tur sastapa FIB aģentu uzvārdā Bērnss, kurš izmeklēja kādu ārkārtīgi samudžinātu federālas pakļautības lietu, tāpēc pēdējā laikā bieži uzturējās vietējā policijas iecirknī. Noklausījies Zamoras stāstījumu, Bērnss sāka apzvanīt pazīstamus aviācijas ekspertus, un jau drīz iecirknī visiem pievienojās kapteinis Holders no tuvējā pusslepenā aerokosmiskās tehnikas poligona, kas atradās Vaitsendā.
Tad visi atkal devās uz notikuma vietu. Tur Bērnss kopā ar Holderu sāka veikt dažādus mērījumus, veidoja apkārtnes plānu, zīmēja atstātās pēdas un tamlīdzīgi. Veica arī daudz fotouzņēmumu. Vēlāk viena daļa no tiem nokļuva policijas dosjē, bet citi – FIB un armijas izmeklēšanas materiālos. Rūpīga “NLO nolaišanās” vietas apskate profesionāļu izpildījumā deva vēl dažādus papildu rezultātus.
Noskaidrojās, ka vēl bez paša aparāta pēdām turpat redzami arī dīvainu apavu nospiedumi – bez papēža, gludu zoli. Turklāt Holders ievēroja, ka iespējamā NLO balstu nospiedumi nav pilnībā simetriski – viena bedrīte ir dziļāka un atrodas tomēr it kā tālāk no citām. Viņš acumirklī izteica pieņēmumu, kas iekļuva arī oficiālajā apskates protokolā, proti, ka aparāts bijis bojāts, tāpēc veicis piespiedu nosēšanos.
Visu nākamo nakti Bērnss un Holders turpināja telefoniski sazināties ar dažādiem ekspertiem un savu priekšniecību, bet jau rīta agrumā notikuma vietā sāka ierasties papildspēki no FIB un Pentagona. Un, protams, pēc sensacionālās vēsts parādīšanās plašsaziņas līdzekļos turp traucās arī žurnālistu un vienkāršu ziņkārīgo armija. Savukārt Zamoru un viņa priekšnieku seržantu Čavesu strauji izsauca uz FIB galveno mītni detalizētu liecību sniegšanai speciāli izveidotai izmeklēšanas komisijai. Un tur viņi sev par lielu pārsteigumu uzzināja, ka jau ir apsūdzēti par gatavošanās stadijā esošās misijas “Apollo” Mēness moduļa nelikumīgu atslepenošanu…
Ufologu izmeklēšana, un – joprojām nekādas skaidrības
Kad slepenības kaislības bija norimušas, tagad jau vienkārši par “ufoloģisko incidentu” dēvētā notikuma izpēti uzsāka ASV armijas speciālists un konsultants profesors Džozefs Allens Haineks (1910–1986). Viņš iztaujāja daudz cilvēku, kuri varēja būt atradušies NLO nosēšanās tuvumā, taču reāli atrada tikai vienu, kurš turklāt arī tikai mazliet pastarpinātā veidā varēja kalpot kā liecinieks.
Tas bija pašā pilsētas nomalē esošas degvielas uzpildīšanas stacijas īpašnieks uzvārdā Opelgrinders, kurš atcerējās, ka tajā dienā savā darbavietā neilgi pirms pulksten sešiem vakarā pārmijis dažus vārdus ar kādu ārkārtīgi uzbudinātu klientu. Nepazīstamais vīrietis bijis ģērbts labā uzvalkā un ar kaklasaiti un izskatījies pēc ceļojoša komivojažiera. Viņš satrauktā balsī stāstījis, ka burtiski pirms mirkļa viņu gandrīz vai notriecis no ceļa kāds dīvains helikopters, kas pamatīgi nokvēpinājis visu viņa mašīnu. Un patiešām – svešinieka mašīna bijusi klāta dīvainiem netīrumu plankumiem, kas turklāt smirdējuši tik nejauki, ka to lupatu, ar kuru braucējs bija slaucījis priekšējo vējstiklu, nācās uzreiz izmest atkritumos. Un tas tad vēl bez policista Zamora liecībām principā arī viss.
Kopš tā laika ir izteiktas dažādas versijas par notikumiem Sokorro. Piemēram, inženieris, ufologs un žurnālists Džulians Klāss (1919–2005), kuru savulaik dēvēja pat par amerikāņu ufoloģijas Šerloku Holmsu, izvirzīja NLO plazmas hipotēzi. Proti, tas objekts, kuru savām acīm novērojis policijas seržants Zamora, bijis tā dēvētais “aukstais plazmoīds”. Tāpat plazmoīdi esot bijuši šķietamie humanoīdi sudrabainajos tērpos, un šāda plazma katrā ziņā spēj zemē radīt dažādus pietiekami dziļus nospiedumus.
Taču pēc ievērojamu fiziķu izteiktās kritikas, norādot, ka Zemes atmosfērā tamlīdzīgi “plazmoīdi” nemaz nevar pastāvēt, Klāss faktiski acumirklī nāca klajā ar citu versiju. Tajā par galveno personāžu jeb tātad NLO “izrādes” rīkotāju viņš pasludināja Sokorro mēru.
Šis vīrs vienlaikus bija arī baņķieris, taču tieši tajā laikā izrādījās nonācis pamatīgās finansiālajās grūtībās, tāpēc izlēmis sarīkot kaut ko tādu, kas varētu izraisīt lielu tūristu pieplūdumu. Un šim nolūkam kopā ar draugiem no militārā poligona Vaitsendā mērs pratās sarīkot jaudīgu uzliesmojumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Klāss savus jaunos apsvērumus pierādīja ar dažādiem faktiem, piemēram: pēc “ufoloģiskā drudža” sākšanās pilsētas budžets patiešām guva nopietnu un vērā ņemamu papildinājumu no palielinātas cilvēku plūsmas…
Tostarp ne mazāk ievērojamais sava laika NLO pētnieks, amerikāņu astrofiziķis Donalds Hovards Menzels (1901–1976), izpētot visus pieejamos ar Sokorro incidentu saistītos dokumentus, arī izlēma iet šķietami visvienkāršāko ceļu. Viņš acumirklī izvirzīja pieņēmumu, ka notikumu iestudējuši pilsētiņas jaunieši, ar kuriem Zamora regulāri konfliktēja par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Šeit jāatceras, ka stāsts sākās ar to, ka Zamora traucies pa autostrādi pakaļ kārtējam tādam pārkāpējam, kas patiesībā bija jau labi zināma trakulīgu pusaudžu grupa, un tad pēkšņi ieraudzījis ceļa malā dīvaino liesmošanu.
Menzels uzskatīja, ka jaunie ātrās braukšanas cienītāji par regulāri izrakstītajām soda kvītīm sarīkojuši, viņuprāt, pārlieku centīgajam policistam efektīgu atriebes inscenējumu. Iepriekš apzināti izprovocējot kārtējo pakaļdzīšanos, viņi vispirms novirzīja Zamoru vajadzīgajā virzienā, bet tad palaida no kartona un folijas izgatavotu gaisa balonu, kas pildīts ar ūdeņradi. Kādā mirklī balons pārsprādzis, iespējams, pēc visparastāko svētku salūta ietaišu iedarbināšanas, kas tad arī tik ļoti sabiedēja zemē gulošo policistu.
Iepazinis šo versiju, profesors Haineks ļoti rūpīgi izpētīja 24. aprīļa meteoroloģisko situāciju un, izveidojis īpašu vēju karti, pārliecinoši pierādīja, ka tajā dienā pulksten piecos pēcpusdienā gaisa balons nekādā veidā nevarēja aizlidot dienvidaustrumu virzienā, kā to savās liecībās par NLO norādījis Zamora, bet gan būtu traucies virzienā uz ziemeļrietumiem.
Atslepenotie dokumenti
Līdz ar to joprojām palika nenoskaidrots jautājums: kas tad patiesībā toreiz, pirms pusgadsimta, notika Sokorro nomalē?
Tostarp mūsdienu pētnieki pauž, ka vispirms tomēr jāatceras, ka tajā laikā pilnā sparā risinājās absolūti bezjēdzīgā, dramatisma un traģikomikas pārpilnā sacensība, ko dēvē par “Mēness drudzi” un kurā amerikāņi visiem spēkiem izmisīgi centās pārspēt PSRS. Virknē citu kosmosa apgūšanas pozīciju jeņķiem jau bija nācies krietni vien apkaunojoši piekāpties. Šī amerikāņu militāristiem un viņu pakļautībā esošajiem kosmosa apguvējiem gluži noteikti bija pēdējā iespēja, pēdējā un izšķirošā kauja. Likmes daudziem tur bija tik augstas, ka Mēness programmu “Apollo” īstenoja, izmisumā pieļaujot pat ļoti būtiskas tehniskās nepilnības.
Piemēram, četrus gadus pēc minētā incidenta Sokorro apkaimē startēja pirmā Mēness ekspedīcija “Apollo 8”, kas aprobežojās tikai ar vienkāršu Zemes dabiskā pavadoņa aplidošanu. Izrādās, arī neskatoties uz neskaitāmiem papildinājumiem un atjauninājumiem, Mēness modulis joprojām tā arī nebija gatavs, tāpēc pirmo lidojumu līdz Mēnesim nācās veikt, iztiekot bez nosēšanās nodalījuma. Turklāt virkne mūsdienās atslepenoto dokumentu saistībā ar šīm Mēness misijām pauž, ka 1964. gadā tieši Vaitsendas militārajā poligonā sākušies nolaižamā aparāta izmēģinājumi Zemes apstākļos.
Zināms, ka izmēģinājuma Mēness moduļa lidojumi īstenoti dažādos attālumos, dažkārt sasniedzot pat vairākus kilometrus. No atslepenotajiem šo izmēģinājumu tehniskajiem aktiem kļūstot skaidri saprotams, ka nolūkā samazināt gaisa aerodinamisko pretestību un aizsargāt iekārtas (gan no gaisa vides, gan tostarp arī no nevēlamiem nepiederošiem aplūkotājiem) Mēness moduļa platformu dažkārt pārklāja ar īpašu aizsargekrānu. Un šā papildu aizsargājošā ekrāna forma esot ārēji ļoti līdzīga tam pašam ovālajam objektam, kuru savām acīm redzējis maksimāli pārsteigtais policijas seržants Zamora…
Bet tas taču netraucē daudziem ticēt, ka arī šajā gadījumā runa ir par visīstākajiem citplanētiešiem, vai ne?
