Gadi ir mans skatpunkts. Saruna ar Ēvaldu Viļumsonu 0
“Man ir tikai viena atziņa, pie kuras turos visu savu garo mūžu. Neatkarīgi no tā, kas esi – zemnieks, amatnieks vai SIA īpašnieks –, ja tu neko neražo, tu nevari pastāvēt,” saka diplomēts agronoms Ēvalds Viļumsons (1922). Laikā no 1956. līdz 1985. gadam viņš bija Valkas rajona Palsmanes pagasta kopsaimniecības “Oktobris” priekšsēdētājs un arī tagad seko līdzi notikumiem valstī, piedalās Agronomu biedrības darbā.
– Jums, kā stāsta, bijusi “netīra” pagātne. Kā padomju laikos varējāt tikt par kopsaimniecības vadītāju?
– “Netīrā” pagātne ir tāda, ka pusotru gadu nodienēju leģiona 19. divīzijā. Sākumā biju kara ziņotājs, vēlāk Kurzemes frontē – ziņnesis. Pēc kara pusotru gadu nosēdēju karagūstekņu nometnē. Mūs bija plānots aizsūtīt uz Vorkutas ogļu raktuvēm, tomēr, par laimi, nometināja Mitiščos, Maskavas apgabalā, kur apstākļi nebija tik briesmīgi kā Vorkutā.
Pēc atgriešanās ar kāda mana radinieka palīdzību “spravkas” (krievu val. – izziņa par atbrīvojumu no nometinājuma) vietā tiku pie pases un varēju dabūt darbu lauksaimniecības kooperatīvā. Vēlāk Smiltenē pabeidzu zootehnikas tehnikumu.
Padomju laikā uz manu pagātni skatījās caur pirkstiem, jo “Oktobrim” bija vajadzīgs vadītājs. Karā un pēckara represijās cilvēki bija izklīdināti, trūka darbaroku.
– Laikabiedri stāsta, ka pilnībā nolaistu saimniecību īsā laikā esat spējis pārvērst par vienu no stiprākajām Ziemeļvidzemē. Kā jums tas izdevās?
– Kad sāku strādāt Palsmanē, “Oktobris” bija briesmīgi nolaista trīsarpus tūkstoš hektāru saimniecība, pēdējā vietā Valkas rajonā. Zeme bija neauglīga, daudzviet aizaugusi ar krūmiem. Uz zaļa zara palīdzēja tikt putnkopība, ko attīstījām, sākot ar 1960. gadu. Fermās turējām no 30 līdz 40 tūkstošiem vistu. Otra palīgnozare, ar ko mums izdevās atsperties, bija kokapstrāde.
– Tomēr sešdesmitajos gados pēc studijām Lauksaimniecības akadēmijā, ko pabeidzāt neklātienē ar izcilību, “pagātnes grēki” jums liedza studēt aspirantūrā. Jūs esat viens no trim kopsaimniecību vadītājiem, kuri neiestājās kompartijā.
– Padomju vara man neuzticējās, un nekādus ordeņus nekad neesmu saņēmis. Atminos, manu 60 gadu jubilejas svinībās uz Palsmani atbrauca toreizējais lauksaimniecības ministrs Kazimirs Špoģis.
Pasniedza man atzinības nozīmi, kādu tolaik deva visiem pensijas vecumu sasniegušajiem. Un piebilda, ka vairāk nevarot dot manas pagātnes dēļ. Otrs iemesls noteikti bija tas, ka neiestājos kompartijā. Bet par to man bija cits labums – kamēr citi sanāksmēs sēdēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši, tikmēr es partijniekiem varēju teikt acīs visu taisnību.
– Jūs pašlaik dzīvojat Saulkrastu novada Skultes pagastā, kur esat uzcēlis māju un iekopis augļu dārzu. Kāpēc nepalikāt savā dzimtajā – Valkas – pusē?
– Manuprāt, ja mainās priekšnieki, vecajam vairs nevajag maisīties pa kājām. Paldies Dievam, ka manam “pēctecim” pietika prāta neizpostīt saimniecību. Tagad tā ir SIA “Palsa”, tur vēl strādā viens no maniem dēliem. Turklāt 1985. gadā arī pensijas laiks bija klāt, tāpēc pie amata krēsla īpaši neturējos. Pašlaik, kaut arī esmu pensijā, četrās sienās un pavisam bez darba nesēžu. Apkopju māju, nedaudz strādāju dārzā.
Šogad man apritēs deviņdesmit. Tā kā esmu tikai četrus gadus jaunāks par Latviju, varu salīdzināt, kāda tā bija toreiz un kāda ir tagad. Pats ar savām acīm redzēju, cik Latvija bija izpostīta un nabaga divdesmitajos gados un cik ātri tā atplauka un kļuva bagāta līdz 1940. gadam, kad to okupēja sarkanarmija. Un es zinu, cik bagāti bijām 1991. gadā un kādā nabadzībā esam nonākuši tagad.
– Kas, jūsuprāt, pie tā vainojams?
– Kurš gan cits kā valsts vadītāji? Kā šodien atceros Godmaņa sludināto – rūpniecību mums nevajadzēs, mēs pārtiksim no naftas tranzīta, bankām un tūrisma. Pagāja tikai daži gadi, un redzējām, kas notika. Naftas “trubu” aizgrieza ciet. Sliežu ceļš kļuva arvien dārgāks un neizdevīgāks. Tūrisms nīkuļoja. Izputēja “Banka Baltija”, “Parex”, tagad Latvijas Krājbanka, iedzenot iedzīvotājus arvien lielākā trūkumā.
1991. gadā Augstākās Padomes lauksaimniecības komisija ar Kinnu, Krūgaļaužu, Grūbi un citiem gudriniekiem priekšgalā, lemjot par kopsaimniecību likvidēšanu, pieļāva lielu kļūdu. Viņi mēģināja uzbūvēt iekārtu, kāda Latvijā bija pirms piecdesmit gadiem. Pēc tik ilga pārtraukuma tas nebija iespējams! Tagad bieži atkārto: privātīpašums ir svēts. Bet tikpat svēts ir valsts īpašums, ja reiz tāds izveidots! Taču Augstākās Padomes deputāti izrīkojās kā hunveibīni Ķīnā, kuri sagrāva visu, kas piecdesmit gados bija uzcelts.
Jebkādai lielražošanai ir lielākas priekšrocības nekā sīksaimniecībām. Pasaulē visur ražošana balstās uz lielām saimniecībām, savukārt sīksaimniecībās ir ļoti augstu attīstīta kooperācija. Bet mums Latvijā, lūk, vairs nevajag neko. Zemi – mūsu lielāko bagātību – aizlaižam postā, izpārdodam ārzemniekiem.
Pirms kara Latvijā bija pāri par trim miljoniem hektāru lauksaimnieciski izmantojamās zemes. Padomju laikā platības samazinājās par aptuveni miljonu hektāru. Bet pusotru miljonu hektāru nosusināja, tātad zemē tika ieguldīta liela nauda. Ja pašlaik viena hektāra meliorācija maksā no 5 līdz 10 tūkstošiem latu, tad nav grūti aprēķināt, cik miljardus valsts iztērēja meliorācijai. Tagad viens meliorētās zemes gals pieder Jānim, otrs Pēterim. Viens to uztur kārtībā, otrs aizlaiž postā. Rezultātā zemes vienotā meliorācijas sistēma nedarbojas un šis miljardu kapitālieguldījums tiek izkaisīts vējā. Tepat Skultes pusē man vīri stāsta, ka astoņdesmitajos gados no zemes hektāra ievākuši piecas līdz sešas tonnas graudu. Tagad tur aug alkšņi. Vai tā drīkst izniekot zemi?
Miljardu ieguldījums meliorācijā jau nav vienīgais! Parēķināsim arī ieguldījumus izvazātajās ražošanas iekārtās vai šķirnes ganāmpulkā, ko vienkārši izkāva un apēda.
– Ko, jūsuprāt, ar šo zemi vajadzēja darīt? Neatdot to bijušajiem īpašniekiem?
– Iekoptas saimniecības nevajadzēja tīšām izputināt. Bijušajiem īpašniekiem kompensācijā atdot zemes pajas – līdzīgi kā par kapitāla daļām vai kopsaimniecībā nostrādātajiem gadiem.
Man ir tikai viena atziņa, pie kuras turos visu savu garo mūžu. Neatkarīgi no tā, kas esi – zemnieks, amatnieks vai SIA īpašnieks –, ja tu neko neražo, tu nevari pastāvēt. Bet mēs izdarījām pilnīgi ačgārni – ar vienu vēzienu izputinājām visu, kas mums bija radīts un uzcelts, visu vērtīgo pievāca godmaņi, šleseri, šķēles un saujiņa citu.
Lai valsts attīstību vērstu uz labo pusi, pirmkārt, jāatzīst un jāizanalizē pagātnē pieļautās kļūdas. Diemžēl tādas analīzes joprojām nav. Otrkārt, nevar strādāt tikai vienam vai dažiem gadiem uz priekšu, jābūt darbības plānam ilgākam laikposmam, kas sevišķi nepieciešams zemniekiem. Esmu pārliecināts – mūsu nākotne ir lauksaimniecībā.
