CILVĒKSTĀSTS. “Gadās, ka kādam bērnam pats nopērku biļeti, jo ceļa malā neatstāšu” – saruna ar satiksmes autobusa šoferi Arturu par mūsdienu pasažieriem un šoferiem
20
Arturs Kukuls ir satiksmes autobusa šoferis, kurš regulāri mēro ceļu maršrutā Ērgļi-Rīga. Man allaž šķitis, ka žurnālistiem ir jādraudzējas ar šoferiem, jo šoferi redz un zina tik daudz. Ne tikai tāpēc, ka visu laiku ir ceļā un pamana dažādas lietas, bet arī tāpēc, ka daudz sarunājas ar dažādiem cilvēkiem. Ko par pasažieriem un citiem satiksmes dalībniekiem ir novērojis Arturs? Par šiem un citiem jautājumiem parunājāmies vienā no viņa brīvdienām.
Tev lielākoties sanāk braukt vienā maršrutā. Vai tas nav apnicīgi?
Jā, es braucu Rīga-Ērgļi-Rīga, bet pa dienas vidu arī Rīga-Ķekava-Rīga. Bet es pēc dabas vispār esmu konservatīvs, tāpēc braukšana vienā maršrutā man pat patīk. Es zinu katru līkumu, zinu, kur slidenā laikā jābrauc uzmanīgāk, zinu, kur var braukt droši. Tā es varu braukt mierīgi un bez satraukuma, jo pārzinu šos ceļus, līdz ar to veiksmīgi varu veikt savu galveno uzdevumu – no punkta uz punktu braukt tā, lai autobuss paliek vienā gabalā un pasažieri – pie labas veselības. Šoferi jau vispār, ja dodas jaunā maršrutā, pirmo reizi to izbrauc, sēžot kādam citam blakus, jo ir nianses. Piemēram, dažas pieturas ir vietās, kurās tās nemaz nevar pamanīt.
Kas ir cilvēki, kas brauc autobusos?
Bieži brauc pensionāri un invalīdi, jo viņiem transports ir bez maksas. Katru dienu kādu vecu arī uz vai no darba. Vispār pasažieru skaitu ļoti ietekmē sezonalitāte – vasarā brauc vairāk. Daudzi cilvēki brauc nelielus maršrutus, citi – no Ērgļiem uz Rīgu, jo tur strādā. Esmu daudzus jau iepazinis, zinu, kur viņi strādā. Skaidrs, ka turīgie ar autobusu lielākoties nebrauc.
Vai cilvēki pa ceļam sarunājas? Ko vēl viņi dara?
Ļoti daudzi “sēž” telefonos, maz sarunājas. Reti gadās, kad autobusā satiekas paziņas un tad var dzirdēt čalas. Citādi pārsvarā ir klusums, bieži kāds guļ. Bet man par to ir sava versija. Kad sabiedrībai kopumā iet labi, kad ekonomika attīstās, visi paliek draudzīgāki un atvērtāki, arī uz ceļiem uzvedas labāk, bet, ja ir kāds satraukums vai krīze, cilvēki arī viens pret otru paliek mazāk iejūtīgi. Mūs visus ietekmē apkārtējā vide.
Vai tev ir kādi īpašie piedzīvojumu stāsti, darot šo darbu?
Jā, bijuši dažādi notikumi. Nereti tādi gadās, ja autobusā brauc kāds iereibis pasažieris. Vienmēr jau sākumā pajautāju, vai spēs izturēt līdz galam, jo man ir mācība. Reiz viens šāds pasažieris iemiga un nekādi nebija pamodināms savā pieturā. Ārā bija auksts, man bija žēl viņu vienkārši mest ārā. Nācās zvanīt policijai, tā man vismaz bija mierīgs prāts, ka šis cilvēks būs siltumā. Bet kur man citādi viņu likt?
Man pašai ir gadījies, ka mani bērni netiek autobusā, jo līdzi ir bankas karte, bet nav skaidras naudas. Arī no citiem vecākiem dzirdēts, ka kāds bērns kaut kur tiek atstāts. Kā tu rīkojies, ja kaut kur braukt grib bērns, kuram nav naudas?
Jā, tā gadās. Bieži pietrūkst kāds cents. Es nekad bērnu neatstāšu ceļa malā. Lai brauc tāpat! Ja iekāps kontrole, es paskaidrošu. Ir gadījies, ka pats nopērku kādam biļeti. Bērnam ir jātiek mājās. Par pieaugušajiem es neuztraucos, viņiem par sevi jāspēj parūpēties pašiem.
Man arī bijuši gadījumi, kad nestrādā karšu lasītājs. Es nezinu, vai mana pieeja ir pareiza, bet es tāpat pasažieri neatstāju. Ne es, ne pasažieris taču neesam vainīgi, ja terminālis nedarbojas, tad kāpēc kādu par to ir jāsoda?
Tāpat arī tagad mums ir stingrāk noteikts, kurās pieturās apstājamies. To cenšos ievērot, bet arī šeit man bērni ir izņēmums – viņus es izlaižu arī tad, ja oficiālā pieturvieta konkrētajā vietā vairs nepastāv.
Jautājums par pieturvietu skaita samazināšanu tiešām pēdējā laikā ir aktuāls. Vai pasažieri neceļ traci, ka pēkšņi viņus vairs ierastajā vietā neizlaiž vai nepaņem?
Es jau sen centos pasažieriem to stāstīt un brīdināt. No 1.marta dažas pieturvietas atgrieza sarakstā, ja cilvēki bija to lūguši. Tie, kas paši nebija aktīvi, diemžēl paši ir vainīgi. Es arī esmu sācis vairs neņemt pieturās, kurās paredzēts neapstāties. Tas nav tāpēc, ka esmu nelaipns, bet tas ir tāpēc, ka man ir jāiekļaujas noteiktā laika grafikā, ar ko pasažieri rēķinās. Ja es kavēšu 20 minūtes, kāds nokavēs ārstu, kāds darbu, kāds vēl kādu svarīgu notikumu.
Cilvēki tiešām ir neapmierināti, bet jāsaprot, ka tas jau nav šoferu un pat ne transporta kompāniju lēmums, Autotransporta direkcija izvērtēja biļešu skaitu, pieprasījumu un noteica, kuras pieturvietas tiek atceltas. Un te ir vēl kāda problēma – ja es pasažieri paņemu kaut kur pa vidu starp divām pieturām, man jau nav iespējas viņam pārdot tādu biļeti, viņam nāksies maksāt tā, it kā būtu braucis no iepriekšējās pieturas.
Turpinot par pasažieriem, ko tu dari, ja kāds gadījies īpaši nepakļāvīgs, uzvedas agresīvi?
Es nekad nekliedzu, bet stingrā balsī pasaku noteikumus. Tie paredz, ka gala vārds pieder šoferim. Šis ir mans autobuss un mani noteikumi. Ja es sākšu ar kādu strīdēties un diskutēt, izvērtīsies teātris, un tam man nav ne laika, ne vēlēšanās.
Bieži ir domstarpības par suņiem. Noteikumi paredz, ka sunim, iekāpjot autobusā, ir jābūt īsā pavadā, čipotam, ar poti un uzpurni. Es nepārbaudu visu, bet palūdzu, ka uzpurnim ir jābūt, lai citi pasažieri justos droši. Tad dzirdu dažādas atrunas par to, ka maziem suņiem uzpurņus nevajagot. Nē, noteikumos nekas tāds nav paredzēts. Reiz pat neizturēju, ka kāds pasažieris uzspieda savus noteikumus un pateicu viņam: “Labi, jūsu suns var braukt bez uzpurņa, bet tad viņam ir jābūt spilgti zaļā krāsā.”
Tieši tāpat nekad neļauju braukt ar atvērtu alkohola pudeli. Ja pieķeru, sēdinu ārā, jo sabiedriskās vietās ar atvērtu pudeli atrasties nedrīkst. Autobuss ir sabiedriska vieta.
Noteikti taču ir arī labie stāsti un pozitīvie pasažieri, vai ne?
Nu, protams! Ir tante, kura mani cienā ar kruasāniem, kas pildīti ar krēmu, vienmēr pasmejoties, ka esmu tik nopietns. Es pats Ziemassvētku laikā no mājām ņēmu līdzi konfektes un cienāju pasažierus. Cilvēki smaida, mēs visi jūtamies labāk. Slidenā laikā ir bijušas dienas, kad ir tiešām grūti braukt, reizēm esmu nosvīdis no stresa. Tad ir patīkami, ka pasažieri, kāpjot ārā, izsaka īpašu paldies par drošu braukšanu. Daudzi saka paldies, un tas ir jauki.
Kad esmu pie stūres, mani uzvelk, ja redzu, ka šoferi pie stūres izmanto mobilos telefonus. Kas ir lietas, ko novēro tu un kas šķiet nepieņemamas?
Jā, par telefoniem tā ir, Rīgā esmu pamanījis, ka katrs trešais, sēžot pie stūres, paralēli skatās telefonā…
Mani uzvelk agresīva braukšana – strauja joslu maiņa, strauja bremzēšana priekšā. Rīgā vispār nevar atslābt, nemitīgi ir jāuzmanās. Sabiedriskā transporta joslu arī izmanto visi, kam nav slinkums. Pēc tam citi šoferi viņus no tās nelaiž ārā, veidojas sastrēgumi.
Nemitīgi kāds steidzas, pat sestdienās. Nu kur tā ir jāskrien?
Laikam dažiem ir asinīs vēlme nemitīgi kādu apdzīt arī tad, ja pēc 100 metriem pašam ir jānogriežas. Man gribas cilvēcīgi pavaicāt, ko viņi iesāks ar to vienu ietaupīto minūti.
Vai autobusu satiksmei ir nākotne?
Ir. Domāju, ka tuvākajos 20-30 gados autobusu nepazudīs. Iespējams, samazināsies pasažieru skaits, jo laukos cilvēku paliek mazāk, bet ar kaut ko jau būs jāpārvietojas tiem, kam nav sava auto. Ja lauku skolas turpinās likvidēt, arī autobusiem būs mazāk darba.
Latvijā trūkstot autobusu šoferu. Vai tas ir atalgojuma dēļ?
Pavērojiet autobusu šoferus! Lielākā daļa ir ar sirmām galvām. Kas vadās pasažierus nākotnē? Piekrītu, ka galvenokārt problēma ir atalgojuma dēļ. Diemžēl konfidencialitātes noteikumu dēļ nedrīkstu savu atalgojumu atklāt, taču ir skaidrs, ka jebkurš biroja darbinieks pelna vairāk par satiksmes autobusu šoferiem. Droši vien šī profesija arī neskaitās prestiža, ir jābrauc arī brīvdienās, agri jāceļas. Tā ir disciplīna, kas jāievēro, jo vienmēr jābūt labā formā. Šis darbs nav vienkāršs, bet ir patiešām atbildīgs.
