Pārspēj debiju. Sandra Ratniece vērtē Ingas Pizānes otro dzejas krājumu 0
Pagājušā gada izskaņā tika izdoti vairāki dzejas krājumi, kurus dzejnieki var saukt par savu otro grāmatu, to vidū arī Ingas Pizānes teksts “Siena, ko nosiltināt” (debijas krājums “Tu neesi sniegs” iznāca 2016. gadā).
Pārspēj debiju
Nebūšu oriģināla, esmu jau paudusi šo domu (arī citi), ka otrs krājums ir daudz nozīmīgāks par pirmo, jo tikai otrajā tā īsti var redzēt dzejnieka radošo rokrakstu, noturību un arī plusus un mīnusus, un apstiprinās arī fakts, ka ne vienmēr pirmais krājums var būt veiksmīgs, kā tas ir Ingas gadījumā.
“Siena, ko nosiltināt” nenoliedzami ir nobriedušākas dzejnieces krājums, nav rasola sajūtas,
kā lasot pirmo – tas ir stilistiski pārdomātāks, vienmērīgāks. Iespējams, dzejas krājuma kompozicionālo pilnskanību palīdzējis veidot arī redaktors Ronalds Briedis, un tas autora / redaktora kopsadarbībā ir izdevies.
Tēmu, tēlu, ilustrāciju saspēle
Līdzīgi, kā tas ir debijas krājumā, arī šajā dzejniecei būtiska ir acumirkļa fiksācija – starp citu, tie ir diezgan precīzi situāciju fiksējumi, nevis vispārinājumi, piemēram: “lūk, es eju pa pilsētu – [..] Man priekšā ir viss garais vakars, / lai nokļūtu tur, kur es vēlos, // tāpēc es eju lēni un visos krustojumos sagaidu zaļās gaismas” (28. lpp.)
Autorei patīk arī citiem stāstīt par ieraudzīto un atklāto (kaut vai neuzbāzīgi un korekti pateikt, piemēram, ka latviski pareizi būtu lietot vārdu “laikus”, nevis “laicīgi”: “Mēs atbraucām laicīgi. / Laikus. Man labāk patīk teikt laikus.” (15. lpp.)), neko necenšoties pārsātināt.
Ingas dzeja ir vienkārša, acīmredzot, tāds ir dzejnieces radošais rokraksts.
Viņas daiļradei noteikti ir / būs oponenti, kuriem nepieciešami dzejas dziļie aku grodi, bet dzejniecei ir un noteikti būs sava auditorija, kurai nepieciešams šāds saprotams un skaidrs, un, kas nav mazsvarīgi, gaišs un harmonisks teksts.
Dzejniece īpaši nemeklē jaunus poētiskos tēlus,
acīmredzot viņas sirds pieder mākoņiem, sniegam (arī šajā krājumā), mīlestībai, gaismai, ceriņiem u. tml., soli pa solim izejot cauri gadalaiku ritumam.
Jāpiebilst, ka stabils poētiskais tēls Ingas Pizānes daiļradē ir laiks (nereti tā reprezentants ir pulkstenis), kas diemžēl neienes svaigu elpu latviešu dzejas telpā un balansē uz riska robežas kļūt par klišeju (piemēram, “viņš novilka pulksteni, / kurā bija nomiris laiks. (48. lpp.)).
Autore izjūtas tver urbānajā un laikmetīgajā vidē: ielās, viesnīcā, kafejnīcā, tiešsaistes sociālajos tīklos u. tml., kas, protams, ir zināma un izprotama vide lielai daļai dzejnieces vienaudžu, līdz ar to vieglāk identificēties, simpatizēt viņas radītajam liriskajam “es” (“Cik skumji ir / par pirmo sniegu / uzzināt tviterī!” (8. lpp.), “Atgriežoties viesnīcā, notiek tas, no kā baidījos, / mana čipkarte nedarbojas.” (18. lpp.)).
Jā, protams, krājumā ievijas arī vadmotīvs, proti, sienas, ko nosiltināt, kas ir arī metafora vienlaikus: “šī siena starp mums / nav nesamā siena.” (13. lpp.)
Krājumā spilgts ir baltās un melnās krāsas pretmetu akcents,
ko, starp citu, ļoti precīzi uztvērusi un ilustrējusi māksliniece Līga Kitchen. Uzreiz jāakcentē krājuma veiksmīgi risinātais reljefais un elegantais vizuālais noformējums! Ir ļoti patīkami to ņemt rokās un lasīt, šajā gadījumā vizuālais risinājums noteikti palīdz klāt būt tekstam, gribēt sajust to.
Klusuma interpretējumi
Šajā krājumā uzrunājošs ir klusuma akcents. Diemžēl avotu vairs neatceros, kur to izlasīju, bet līdz šai dienai palicis atmiņā, ka vācu komponists Johans Sebastiāns Bahs savulaik esot teicis, ka visskaistākā mūzika pasaulē ir klusums, un tieši šādi klusums ieskanas arī Ingas Pizānes jaunākajā krājumā.
Tieši klusuma dažādā interpretācija, klusuma akordi un izjušana ir šā krājuma pievienotā vērtība.
Lūk, daži piemēri: “un tad no plakstiņiem būvējam sienu – [..] kurai pāri pie mums / var tikt / tikai klusums vai ziema.” (12. lpp.), “Klusums ir dāsns, ja to ievēro” (25. lpp.), “jūra jau zina, / par ko es nāku / klusēt ar viņu” (26. lpp.), “kaut pastkaste klusē / kā vēstuli norijusi” (piebilde: oriģināli, līdz ar to saistoši, 27. lpp.), “Es atskārstu, ka trompete ir sākusi spēlēt klusumu” (32. lpp.), “Klusēt tik ilgi, / kamēr klusums” (44. lpp.), “Klusums ir vaļā. / Klusums ir pieņemošs, īpaši rudenī” (54. lpp.) u. c. Tas piesaista, tas valdzina, tas uzrunā.
Sadzirdēt pilsētas troksnī krāsainu klusumu ir jāprot, un tieši klusuma daudzbalsība, atšķirībā no laika daudz dzirdētām atbalsīm, kā arī mākoņu, sniega, ceriņu nemitīgās klātbūtnes, Ingas dzejā ir oriģinālā skanējumā, un acīmredzot to var uzskatīt par dzejnieces radošā rokraksta šķautni un iemeslu tam, lai es gaidītu dzejnieces, kurai piemīt klusuma skaņu precīza dzirde, trešo krājumu.
