Viens valodā iekļaujas, cits ne. Gada vārdiem un nevārdiem – dažādi likteņi 0
Pagājušajā nedēļā Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Latviešu valodas attīstības kopa un Latvijas Rakstnieku savienība paziņoja 2019. gada vārdu un nevārdu, par kuriem attiecīgi kļuva “notumse” un “episki”. Taču, vai šie vārdi ilgstoši saglabāsies latviešu sarunvalodā, rādīs tikai laiks.
Papētot, kas noticis ar ik gadu izraudzītajiem gada vārdiem, redzams, ka to liktenis ir dažāds:
daļa godināto gada vārdu iegājušies ikdienas sarunvalodā, bet citi tajā nav iekļāvušies. Tāpat arī daļa nevārdu, neraugoties uz neglaimojošo titulu, kļuvuši par neatņemamu latviešu valodas sastāvdaļu, kamēr citi pazuduši no sarunvalodas.
Gada vārds – kā loterija
Piemēram, pats pirmais 2003. gadā izraudzītais gada vārds “zīmols” nav pilnībā izskaudis “brendu”, tomēr skan, iespējams, pat biežāk par ārzemju līdzīgās nozīmes vārdu.
“Glābējsilīte”, kas bija 2009. gada vārds, vairs netiek saukta par “babybox”.
Tāpat 2016. gadā atzītais gada vārds “jaunuzņēmums” faktiski izskaudis “stārtapus”.
Tikmēr “draugoties” un “ēnstrādnieks”, kuri par gada vārdiem tika atzīti attiecīgi 2006. un 2007. gadā, netiek plaši lietoti.
“Draugoties” bija aktuāls, kad populārākais sociālais tīkls bija “draugiem.lv”. Kad sabiedrība aktīvāk sāka lietot citus sociālos tīklus, šis vārds aktualitāti zaudēja.
Par 2015. gada vārdu “atkraste” daudziem joprojām, visticamāk, nav skaidrības, kas tas ir. Tas apzīmē jūras piekrastes zonu gan krastā, gan jūrā un, kā norāda ilggadēja “vārdu”/”nevārdu” žūrijas locekle, literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane, terminoloģijā tas tomēr ir iegājies.
Vārda noderību ne vienmēr var mērīt ar sarunvalodas mērauklu; vajadzīgi arī retāk izmantojami termini.
“Termins no vārda atšķiras ar to, kam tam parasti ir viena vienīga nozīme, kamēr pilnasinīgam vārdam nozīmes ir vairākas,” teic I. Kolmane.
Runājot par vārdiem, kas ir aktuāli īsu laika sprīdi, viņa saka: “Valoda ir ļoti cieši saistīta ar to, ko mēs gribam teikt un kas ir tas, ko mums vajag pateikt. Tas ir iemesls, kāpēc valoda vēsturiski mainās. Pazūdot kādām vēsturiskām reālijām, zūd arī vārdi, kas to apzīmē. Savukārt jauni vārdi rodas, parādoties jaunām lietām, ko vajag kaut kā nosaukt.”
I. Kolmane atzīst: izvēloties gada vārdu, žūrija nedomā par to, cik ilgi tas varētu būt aktuāls. “Tā ir vairāk loterija, vai vārds iedzīvosies vai ne.
Varam tikai mēģināt minēt, kuru vārdu valoda paņems pretī un kuru ne.
Mēs piedāvājam vārdus, kas varētu būt nepieciešami un labskanīgi, bet nevaram kontrolēt, vai tos runās,” viņa saka. “Vārds dzīvo, kamēr to lieto; ja lieto, tas ieiet sarunvalodā.
Tāpat kā muskulis: ja to trenē, tad strādā un ir dzīvs, ja nelieto, atmirst. Uz potenciālo gada vārdu raugāmies viena gada kontekstā, nepretendējam pareģot, kāda būs tā nākotne.”
Ceļ gaismā senu vārdu
Valodniece Vineta Poriņa, kura arī šogad bija žūrijā, piebilst, ka par gada vārdu tiek izraudzīts vārds, kas konkrētajā gadā ieguvis popularitāti vai jaunu skanējumu, vai arī ja tas ir nepieciešams kā termins tulkošanā un terminoloģijā.
Runājot par 2019. gada vārdu “notumse”, kas apzīmē aptumšošanos, mijkrēsli, spuldžu izslēgšanos, kā arī daudzu citu svarīgu ierīču nedarbošanos, I. Kolmane skaidro, ka šis vārds paticis žūrijai, jo tas jau ir latviešu valodā, proti, ietverts valodnieka Kārļa Mīlenbaha sastādītajā Latviešu valodas vārdnīcā.
Tajā gan vārdam ir cita nozīme – krēsla, puskrēsla, novakare.
“Ir labi, ka neaizmirstam vecos vārdus un dodam tiem jaunu, aktuālu nozīmi,” vērtē I. Kolmane. “Kāpēc gan lai neteiktu, ka elektrības pārrāvuma laikā tik un tik mājsaimniecības bija notumsušas?”
Arī literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte rosinājusi celt gaismā piemirstus vārdus, dodot tiem jaunas nozīmes. Piemēram, interneta vides dalīšanos ar ierakstiem varētu saukt par daudzināšanu. “Mūsu valodā ir neizmantoti resursi,” uzskata I. Kolmane.
Kad nevārds kļūst par vārdu
Savukārt gada nevārds, kā stāsta V. Poriņa, parasti ir spilgtākais no nejēdzīgi darinātiem vai nevajadzīgi aizgūtiem vārdiem, kas attiecīgajā gadā parādījušies vai manāmi izplatījušies, vai arī jau pazīstamiem vārdiem, kas šajā gadā plaši lietoti neiederīgā nozīmē.
Gada nevārdu dažādais liktenis tiek skaidrots ar to, ka arī iemesli, kāpēc attiecīgais vārds tā nosaukts, ir dažādi.
Piemēram, bez “eiro” piesaukšanas vairs savu ikdienu nespējam iedomāties, taču 2003. gadā tas tika atzīts par nevārdu.
Kāpēc tā? Tobrīd sabiedrībā bija spraiga diskusija, vai Eiropas Savienības naudas vienību latviski saukt par eirām vai eiro. V. Poriņa norāda: šis vārds nav latviešu valodai raksturīgs, jo nav lokāms. Lietuvieši tomēr nosaukuši šo naudas vienību tā, lai to būtu iespējams locīt.
Bieži joprojām dzirdam arī 2013. gada nevārdu “konsolidēt” un pērn izcelto “influenceri”. Savukārt 2009. gada nevārds “saīsināt”, ja to lieto attiecībā uz darbinieku skaita samazināšanu, pārāk bieži gan šādā kontekstā netiek lietots, taču izskausts arī nav.
I. Kolmane stāsta: gada nevārdam bieži tiek ieteikti vārdi, kas paši par sevi latviešu valodai nekādi nekaitē, taču tie apzīmē kādu procesu vai parādību, kas sabiedrībai nav bijusi tīkama. Piemēram, ekonomiskās krīzes laikā daudzi kā gada vārdu ieteica “krīzi”.
Pērn nevārds “episki” par tādu atzīts, jo tas ir viens no ievazātajiem “tukšvārdiem”.
“Latviešu valodā episks ir saistīts tikai ar literatūru un literatūrzinātni. Angļu valodā šim vārdam ir cita nozīme: tas ir tā kā epohāls, ļoti svarīgs un būtisks. Tad nu tagad arī Latvijā mums ir “episki lēmumi”. Tas ir modes vārds. Modes vārdi parādās un pēc laika atkal pazūd. Taču, kamēr tie ir modē, tie mēdz pielipt,” skaidro I. Kolmane.
Kur pazuda tīkšķis un stāvdrāzis?
Ik gadu žūrija saņem pat simtiem pieteikumu par potenciālajiem gada vārdiem un nevārdiem. Jo sevišķi aktīvi pieteicēji ir RLB Latviešu valodas attīstības kopas biedri. Tomēr uz gada beigām par konkursu cenšas informēt plašāku sabiedrību, lai vairāk ļaužu iesaistītos vārdu un nevārdu pieteikšanā.
I. Kolmane neslēpj, ka žūrijā mēdz būt daudz strīdu par to, kuri vārdi un nevārdi un arī gada savārstījumi un spārnotie teicieni īpaši izceļami, jo “žūrijas locekļi mēdz būt ar dažādiem principiem un ļoti principiāli”.
“Ir cilvēki, kas skatās tikai uz to, kā valodas darbojas, ir cilvēki, kam svarīgi, kā valoda darbojas sabiedrībā, un jāmēģina nonākt pie kāda kopsaucēja,” stāsta I. Kolmane.
2019. gadā daļa valodas lietotāju bija sajūsmā par “tīkšķi”, kas veidots no vārda “īkšķis” un “tīk”
un varētu aizstāt “like” sociālajos tīklos. Tomēr par gada vārdu tas nekļuva. Žūrijai bijuši jautājumi gan par to, vai šis vārds ir gana viegli izrunājams, gan vai to pieņems plaša sabiedrība.
“Taču tas, ka gada vārda tituls tam netika piešķirts, jau nenozīmē, ka to neizmantos. Tas var ieieties sarunvalodā tik un tā,” teic I. Kolmane.
Kamēr “tīkšķis” nav iegājies un nav arī citas alternatīvas, sociālo tīklu lietotāji joprojām “laiko” ierakstus tīmeklī.
Kāpēc “laikošana” nav kļuvusi par nevārdu?
I. Kolmane teic, ka gada nevārds “laikot” pieteikts jau vairākus gadus pēc kārtas, tomēr žūrija to neizraugās kā pamanāmāko nevārdu. Acīmredzot citi vārdi to tomēr izkonkurējuši.
Par to, kas pelnījis gada vārda un nevārda titulu, viedokļi atšķiras ne tikai žūrijai, bet arī sabiedrībai.
I. Kolmane stāsta: katru gadu ir vārdi, kas pieteikti gan kā potenciālie gada vārdi, gan nevārdi. Piemēram, “stāvdrāzis”, ar ko apzīmē elektriskos skūterus, bija pieteikts gan kā gada vārds, gan nevārds. Secināts, ka piedāvājums šādi saukt populāros braucamrīkus tomēr esot nenopietns un vajadzētu meklēt kādu citu vārdu.
“Mēs esam dažādi, un katrs domā, ka valoda ir tā joma, kurā katrs ir karalis,” secina I. Kolmane. “Ir konservatīvie, kas tiecas sargāt latviešu valodu no pilnīgi visām ietekmēm; ir arī liberālie, kas domā, ka mums jābūt atklātiem pasaulei un jāspēj savā valodā iekļaut arī pasaules tendences.”
Zinātniece: “Vēl vairāk iesaistīt sabiedrību”
Janīna Kursīte, literatūrzinātniece un valodniece, Latvijas Universitātes profesore: “Katru gadu priecājos par gada vārdiem un smejos par nevārdiem.
Pat ja ne visi gada vārdi iesakņojas valodā, konkurss ir ļoti noderīgs.
Šis ir laiks, kad ienāk aizvien vairāk jaunu tehnoloģiju un tās visas jānosauc vārdā. Domāju, ka jāmeklē vēl kādi veidi, kā iesaistīt sabiedrību. Piemēram, ja vajag izdomāt, vai elektriskos skūterus saukt par stāvdrāžiem vai ne, jārosina, lai sabiedrība izsaka savus ierosinājumus un pēc tam balso par labāko variantu.
Šādi izvēlēts vārds arī varētu labāk iesakņoties sabiedrībā. Runājot par seno vārdu izmantošanu mūsdienās jaunā kontekstā, ar katru vārdu, to, protams, nevar darīt, tomēr daudz ko arī mūsdienās noderīgu var ieraudzīt gan folklorā, gan vecos literāros tekstos.”
