Gada un ierašu grāmatas 0
Jaunās skaņās
Nule 15. jūnijā Valmiermuižas parkā jau trešo reizi notika kultūras menedžmenta centra “Lauska” organizētais etnofestivāls “Sviests” ar mūziķiem no Latvijas un ārvalstīm, ar tirgu, seno amatu demonstrējumiem, sadancošanām un saspēlēm, ēšanu “Gardu muti” un ar lielāko notikumu “Sviesta” vēsturē – Uģa Prauliņa “Pagānu grāmatas” uzvedumu.
Tajā iesaistīts RTU vīru koris “Gaudeamus”, etnoroka grupa, kā arī veidots īpašs videomākslas noformējums, kura autores ir māksliniece Katrīna Neiburga kopā ar vīdžeju Zani Zelmeni.
Uģa Prauliņa veidotais cikls – īpašā tautasdziesmu aranžējumu izlase apvienojumā ar komponista oriģinālmūziku – tapis pirms 20 gadiem. 1998. gadā “Pagānu gadagrāmatu” albuma formātā izdeva “Upe” un Ainars Mielavs, tādējādi aizsākot postfolkloras (un folkloras) tvartu sēriju. Toreiz skaņdarbs tika ieskaņots mazā Siguldas skaņu ierakstu studijā-būcenītī, kas šodien vairs neeksistē, un tā bija demo jeb darba versija, kas nebija domāta izdošanai, taču izdevējam likās saistoša un dzīva.
Šis ieraksts kā kristāls sevī koncentrē 90. un pat 80. gadu beigu postfolkloras elpu un garu, meklējumus starp autentisko tradicionālo kultūru, roku, seno mūziku un izceļas ar dziļu saturisko piesātinājumu. Īpašā vērtē – Ilgas Reiznieces balss, kas suģestē Uģa Prauliņa-Ojāra Vācieša “Balādītē”.
Nu ir tapis jauns “Pagānu gadagrāmatas” ieraksts. Tajā dzied jau citas paaudzes etnomūzikas zvaigznes (Asnate Rancāne, “Tautumeitu” dalībniece Lauma Bērza, kora “Gaudeamus” vadītājs Ivars Cinkuss), ir iesaistīts vīru koris, kā arī izmantotas plašas tehniskās skaņveides iespējas, veidojot monumentālu, poētiski mītisku un Edvarta Virzas “Straumēnu” cienīgu gadskārtu piecdaļīgu ciklu – “Atkusnis”, “Pavasaris”, “Vasara”, “Rudens” un “Ziema”.
Jauno versiju ar vīru kori klausītāji jau vairākkārt ir baudījuši koncertuzvedumos kopš 2015. gada (kad faktiski notika darba pirmatskaņojums koncertpublikai), tagad tas ir fiksēts albumā. Tajā cikliskais darbs ir ieguvis monumentālas aprises – gan tāpēc, ka atskaņotājmākslinieku sastāvs ir stipri plašāks, gan tehniskās izsmalcinātības un iespēju izmantojuma ziņā.
Komponists izjūt folkloru līdz pašiem tās dziļumiem, atomu līmenī, pats būdams laikmetīgs caur un cauri – dzīvodams starp akadēmisko mūziku un roku, dziesmu svētkiem, kormūziku un deju lieluzvedumiem, filmu industriju un starptautisko mūzikas dzīvi.
Muzikālās un tehniskās albuma kvalitātes pārliecina, taču emocionāla autentiskuma un saturiskās intimitātes ziņā joprojām vairāk suģestē 90. gadu fiksējums.
Galu galā sākotnējā iecere veidot pilsētas cilvēkam “iekšējā “Es” kā vesela gada atskatu”, uzzīmēt vietu, kurā parasti neatrodamies, veidot intīmu, trauslu iztēles un izjūtu zonu jaunajā ierakstā deldējas. Attālinoties no meklējumu spriedzes, “Pagānu gadagrāmata” te jau ir patvērusies atradumu stabilajā gultnē.
Tradīcija un meklējumi
Postfolkloras meklējumiem pilnīgi pretēja ceļa gājēja arvien ir bijusi folkloras draugu kopa “Skandinieki”, iespēju robežās restaurējot tradicionālās kultūras autentiskuma līnijas. Jau kādu laiku “Skandinieku” vadītāja ir Julgī Stalte, pārņemot vadības grožus no saviem leģendārajiem vecākiem.
Kā vēsta grāmatas formātā veidotā skaņu albuma veidotāji, kopa ir vadījusi un kuplinājusi neskaitāmus kāzu godus visā Latvijā un nu vēlas parādīt specifisku materiālu kopumu, kas palīdzētu ļaudīm svinēt godus, dziedot savas puses dziesmas.
Šoreiz tās ir vietas, kur dominē sēļu izloksnes – ne tikai pašā Sēlijā, bet arī Vidzemes sēliskajos reģionos – areālā ap Madonu (Saikavā, Praulienā un citviet).
Īpaša albuma vērtība ir dziesmu tekstu pieraksti, fiksējot izlokšņu fonētiskās īpatnības, kā arī dialektoloģes Maijas Poišas zinātniskais komentārs.
Tāpat vērtīgi grāmatiņā iekļautie nošu materiāli ar informāciju par teicējiem, pierak-stītājiem, dziesmu un danču izmantojuma apstākļiem un vidi. Albuma adresāts ir skaidri definēts, tāpat kā mērķis – palīdzēt “sēļiem un sēlisko izlokšņu areāla iedzīvotājiem vairāk apzināties savu identitāti un vieglāk sevi integrēt tradicionālās kultūras norisēs un izdarībās, dodot spēku, drosmi un zināšanas”.
Tajā pašā laikā skaņu ieraksta materiāls blakus “tīrai” rekonstrukcijai ļauj nojaust meklējumus, kas albumu brīžam tuvina postfolkloras versijām (tādi skaniskie efekti kā čukstu izmantojums dziedāšanas laikā, neparastākas harmoniskās krāsas vai arī ne tik striktā turēšanās pie pierak-sta melodiskā zīmējuma, kā, piemēram, Praulienas “Pūra dancī”). Savukārt “Retrofoto” stilizētie materiāli grāmatiņā mulsinoši dzīvo blakus pagājušā gadsimta vēsturiskajiem attēliem.
