2015. gada notikumi Latvijā. “LA” žurnālistu apkopojums 0
Gads, kura pirmajā pusē valsts galva bija prezidents Andris Bērziņš, otrajā pusē – Raimonds Vējonis. Gads, kura otrā puse ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā pagājusi “bēgļu zīmē”. Šajā numurā uz iepriekšminētajiem un arī citiem būtiskiem notikumiem 2015. gada 12 mēnešos nolēmām atskatīties, ņemot vērā tieši “Latvijas Avīzes” publikācijas. Paraudzījāmies, kā attīstījušās, pavirzījušās tās tēmas, kas tika īpaši izceltas “LA” un kas izpelnījās mūsu lasītāju ievērību.
Apiņ kurpiņ, apiņ sprodziņ…
Šo Gata Šļūkas karikatūru “LA” publicēja 30. jūlija numurā ar šādu parakstu: “Gadījumā ja kristu Laimdotas Straujumas valdība, “Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa ir gatava stāties viņas vietā. Tā intervijā LNT atzinusi pati Āboltiņa, sakot, ka valdība teorētiski var krist rudenī cīņās par nākamā gada budžetu. “Ja kādā gadījumā tas notiktu, tad visdrīzāk “Vienotība” lemtu par to, ka mēs šo principu ievērojam, ka partijas vadītājs ir arī nākamais premjera kandidāts.” Lai gan varas partijas apgalvo, ka šajā Saeimas sasaukumā cita koalīcija nav iespējama, neoficiāla informācija liecinot, ka jau notiek aizkulišu sarunas par Nacionālās apvienības aizstāšanu jaunajā valdībā ar Reģionu apvienību un partiju “No sirds Latvijai”, vēstīja LNT.”
Pagāja četri mēneši, un premjere Laimdota Straujuma beidzot nogura no intrigām – 7. decembrī viņa paziņoja par atkāpšanos no amata. Taču rit jau ceturtā nedēļa, un jaunas valdības Latvijā vēl nav. Arī Solvitu Āboltiņu neviens neaicina stāties Straujumas vietā…
Politika
JANVĀRIS
Fikcija pareizajā virzienā
Šā gada sākumā, vēl pirms toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš bija paziņojis savu lēmumu nekandidēt uz šo amatu atkārtoti, politiķi jau sāka spriest par viņa pēcteča meklējumiem. Lai izvairītos no agrāko gadu apkaunojošās pieredzes, kad prezidenta kandidāts tiek piemeklēts, slepeni tiekoties kaut kur pagrīdē vai zoodārzā, vairāki Saeimas deputāti aicināja rīkot plašas atklātas diskusijas ar sabiedrības iesaistīšanu. Viena no pirmajām par to sāka runāt “Vienotības” liberālā spārna pārstāve Ilze Viņķele, kuru 16. janvāra “Latvijas Avīzes” numurā intervējām, vaicājot, kā izpaudīsies šīs diskusijas. Kopš tā laika pagājis jau gads, jauns prezidents ievēlēts. Bet kas iznāca no diskusijām? Ilze Viņķele: “Tas, ka šādas debates par prezidenta kandidātiem notika vispār, ir solis pareizajā virzienā. Diemžēl pats izpildījums gan bija vairāk teatrāls nekā saturisks. Varu skaidri un gaiši pateikt, ka manis pārstāvētās partijas “Vienotība” rīkotās debates bija fikcija un imitācija, kas izpaudās kā dažādu darba kolektīvu apbraukāšana. Veiksmīgākas bija Nacionālās apvienības rīkotās debates, kas notika vairākās kārtās, iesaistot dažādu nozaru viedokļu līderus. Pats skumjākais, ka reālo prezidenta amata kandidātu izvēle un viņu sacensība nenotika atklātā ceļā. Atkal bija vienkāršs partiju darījums. Taču mums bija vairāki prezidenta kandidāti, kaut arī vairākumam cerības uz ievēlēšanu jau sākumā bija lemtas neveiksmei. Šeit vēlos izteikt dziļu cieņu Egilam Levitam. Sākumā viņš šķita nedrošs, bet tad sajuta sacensības garšu. Demokrātijas attīstībai viņa noteiktā pozīcija un kandidēšana noteikti nesusi savu artavu. Domāju, ka Raimonds Vējonis arī jutās labāk, redzot, ka viņam ir tik cienījams sāncensis.
Diemžēl arī “Vienotība”, kas spētu atrast savās rindās vai pieaicināt no malas prezidenta amata cienīgas personības, nespēja tikt galā ar savas līderes ambīcijām. Solvita Āboltiņa no ieceres par kandidēšanu atteicās pēdējā brīdī, kad beidzot saprata, cik viņai niecīgas izredzes. Taču tad jau vairs partijai nebija laika, un galu galā savu kandidātu nemaz neizvirzījām.
Runājot par nākotni – esmu pārliecināta, ka pienāks brīdis, kad kandidātu atlase un ievēlēšana notiks pilnīgi atklātā un demokrātiskā ceļā, nevis politiskā tirgus, intrigu un greizsirdības vadīta. Politisko spēlīšu virtuoziem beidzot jāsaprot, ka pat viņu intrigu gaisotnē ievēlētais cilvēks, iesēdies prezidenta krēslā, sāk domāt valstiskās kategorijās un neizmanto amatu, lai pateiktos saviem izvirzītājiem. Vēsture to apliecinājusi. Lai var kur tika izvirzīts Zatlera kungs, viņš šiem politiskajiem kardināliem rokas nebučoja. Kad partijām tas pieleks, tad tām zudīs interese shēmot prezidenta vēlēšanās.”
Ģirts ZVIRBULIS
FEBRUĀRIS
Brīvprātīgo jautājums vēl var aktualizēties
Igaunijas laikraksta “Eesti Päevaleht” komentētājs un Igaunijas Drošības līgas (Kaitseliit) virsleitnants Prīts Simsons rosināja Baltijas valstīm padomāt, vai tām vajadzētu izveidot īpašu brīvprātīgo vienību, kura dotos palīgā Ukrainas likumīgajiem spēkiem kaujās ar promaskaviskajiem teroristiem Austrumukrainā. Par to “LA” vēstījām 13. februārī rakstā “Vai palīdzēs brīvprātīgie”. Sazinājos ar idejas iniciatoru un jautāju, kā tā ir realizējusies.
“Par laimi, vasara Ukrainā bija pietiekami klusa, un tas atbīdīja šo jautājumu sāņus. Un arī paši ukraiņi nebija dedzīgi lūgt palīdzību vai mobilizēties pašiem, lai izrādītu apņemšanos. Bija daži gados jauni igauņi, kuri izrādīja interesi par iniciatīvu, bet iecere neieguva konkrētas aprises vai datumus. Līdz šim neviens no Latvijas vai Lietuvas par iniciatīvu nav sazinājies.
Tomēr tagad es redzu, ka situācija Austrumukrainā kļūst satraucošāka. Ja esošais status quo būtiski mainītos, militārais spiediens kļūtu draudošs esošajām pozīcijām un Ukrainas karavīri sāktu atkāpties, tad, domāju, mums, Baltijas sabiedrībām, jābūt gatavām izrādīt savu gatavību un no jauna aktualizēt jautājumu par Baltijas brīvprātīgo korpusu.”
ĢIRTS VIKMANIS
Bēgļi
AUGUSTS
Vispirms 250, pēc tam 776…
“Vēlreiz gribu apliecināt, ka no šiem 250 patvēruma meklētājiem nekādi tūkstoši neveidosies. Ja bēgļu pieplūdums netiks izskausts saknē un turpināsies, es kā iekšlietu ministrs apliecinu, ka Latvija šādos projektos vairs nepiedalīsies, jo uzskatu, ka tie ir bezjēdzīgi,” tā iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis solīja augustā, piedaloties Grāmatu svētku diskusijā, kurā tikās ar Rēzeknes un Viļānu novada iedzīvotājiem. “Latvijas Avīze” šo solījumu publicēja 25. augusta numurā. Ko ministrs tagad domā par vasarā sacīto, vai viņa apņemšanās joprojām ir spēkā? R. Kozlovskis: “Latvija šobrīd neredz iespēju uzņemties papildu saistības patvēruma meklētāju jautājumā. Mūsu valsts jau ir apņēmusies divu gadu laikā kopumā pārvietot 776 personas, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Par 531 personu pārvietošanu ir panākta skaidra vienošanās Eiropas Savienības līmenī. Piecdesmit no šīm personām pārvietos no bēgļu nometnēm trešajās valstīs, pārējās – no Itālijas un Grieķijas. Latvijas pozīcija vienmēr bijusi virzīta uz to, ka fizisku personu pārdale ir tikai viens no pasākumiem, kas īstenojams gan ES iekšējās solidaritātes jomā, gan īstenojot solidaritātes pasākumus ar trešajām valstīm. Turklāt Latvija vienmēr uzskatījusi, ka šādas aktivitātes ir realizējamas tikai brīvprātīgi atkarībā no savām sabiedrības integrācijas iespējām, vēsturiskajiem aspektiem un nacionālās kapacitātes lemt par to, vai un cik lielā mērā iesaistīties šajās aktivitātēs.”
SEPTEMBRIS
Vāciju nevar iedomāties bez bēgļiem
“Nelegālais imigrants vai laipni gaidīts bēglis?” Šāds virsraksts bija “LA” 15. septmebra publikācijai, kurā par patvēruma meklētāju radītajām problēmām Vācijā vēstīja Toms Ancītis. Gan šī, gan citas viņa reportāžas raisīja lielu “LA” lasītāju interesi. Kāds ir žurnālista skatījums uz šo problēmu tagad?
T. Ancītis: “Bēgļi ir 2015. gada galvenais temats Vācijā. Sabiedrība viedokļos par bēgļiem gada laikā kļuvusi dziļi polarizēta. Tā saucamo skeptiķu retorika kļūst arvien asāka. “Atvērtās bēgļu politikas” aizstāvji, uz to reaģējot, nav mazāk kareivīgi.
Diseldorfas lidostas dzelzceļa stacijā, kur ierīkots viens no Ziemeļreinas Vestfālenes federālās zemes bēgļu sadales punktiem, kopš septembra gan nav mainījies gandrīz nekas. Stacijas zāle, kurā ar specvilcieniem no Vācijas pierobežas atvestie migranti var atpūsties un ieturēt maltīti, pirms ar autobusiem tiek izvadāti pa bēgļu mītnēm visā federālajā zemē, pat Ziemasvētkos ir ļaužu pilna. Aprūpēdami vairākus simtus atbraucēju, tur rosās policisti, mediķi un brīvprātīgie tulki.
Merkeles jau par folkloru kļuvušais izteikums ir: “Mēs to spēsim.” Viņa pie šiem vārdiem paliek arī šobrīd. Ne Bavārijas Ministru prezidents Horsts Zēhofers, ne skeptiķi Kristīgo demokrātu savienībā, ne reitingu kritums – neviens nav spējis piespiest viņu mainīt šo pozīciju.
Merkeles žests, atverot robežas bēgļiem, gan kanclerei tiek pārmests reti. Arguments, ka “Merkele taču viņus ielūdza, lai tad vācieši tiek paši galā”, biežāk tiek izmantots ārpus Vācijas. Tostarp arī manipulatīvi. Galu galā bēgļu plūsma uz Vāciju notiek jau gadiem ilgi un Merkeles “žesti” to ir pastiprinājuši, taču noteikti ne izraisījuši.
Pat visasākie Merkeles kritiķi nav tik naivi, lai spētu iedomāties Vāciju bez bēgļiem. Ir runa par “ierobežošanu”, “samazināšanu”, “apturēšanu”. Par turpmāko rīcības plānu – kā tad īsti “mēs to spēsim”.
Arī 2016. gads sāksies ar nedrošību un neskaidrību: kā izraidīt tos, kuri jāizraida, kā integrēt tos, kuri paliks. Skaidrs ir tikai tas, ka par to būs jāmaksā – ikvienam. Ar miljardiem nodokļu naudas, ar dzīvokļu trūkumu, augošām īres cenām, ar sīvāku konkurenci darba tirgū.
Ar ko vēl – to īsti nespēj paredzēt neviens.”
Valsts valoda
FEBRUĀRIS
Runāt valsts valodā – pienākums
2. februāra “LA” numurā publicējām Valsts valodas centra aicinājumu iestāžu, biroju un uzņēmumu darbiniekiem runāt valsts valodā. Tas izraisīja sabiedrībā rezonansi, dažs politiķis, to pat kārtīgi neizlasījis, pārmeta VVC radikālismu.
Tagad autorei, Valsts valodas centra valodas kontroles reģionālās nodaļas vadītājai Sarmītei Pāvulēnai un VVC direktoram Mārim Baltiņam jautāju: “Vai aicinājums attaisnojās?”
“Tāpat kā nav instrumentu, kā novērtēt dažādu veselības kampaņu rezultātu, nevar izmērīt arī šī VVC aicinājuma iedarbību,” teic M. Baltiņš. “Taču daudzi cilvēki aizdomājās par to, ka izvēle lietot valsts valodu noteiktās situācijās ir pienākums; it īpaši, ja amatpersona runā publiski vai ar plašsaziņas līdzekļiem. Jebkura valodas lietotāja pienākums ir piedomāt par valodas kvalitāti, izteiksmes bagātību un saprast, ka arī dzimtajā valodā skaidri izteikties, precīzi formulēt domu ir jāmācās visu mūžu!”
Sarmīte Pāvulēna atminas epizodi: uzņēmumā, kurā ieradusies kā kliente, nevis VVC pārstāve, dzirdējusi, kā darbinieki, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, savā starpā sarunājušies valsts valodā – arī par jautājumiem, kas uz klientiem neattiecas. Sarmīte priecājas par šādiem patīkamiem brīžiem. Viņa atgādina – šis aicinājums nebija tikai vienam gadam domāts, un pārdomāsim atkal, ka uz mums pašiem, latviešiem, tas attiecas visvairāk. Dosim iespēju kaimiņiem vai paziņām cittautiešiem iespēju sarunāties valsts valodā, palīdzēsim viņiem uzlabot latviešu valodas zināšanas.
Dace Kokareviča
MARTS
Krievu kanālu var prasīt atkārtoti
Ar mērķi dot pretsparu arvien agresīvākajai Krievijas propagandai un izraut vietējos krievvalodīgos no Kremļa “smadzeņu skalošanas mašīnas” ietekmes, šā gada martā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome paziņoja par nepieciešamību Latvijas televīzijā veidot trešo kanālu, kura programma būtu krievu valodā. Šis padomes lēmums izraisīja asas diskusijas gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās. Viens no aktīvākajiem “krievu kanāla” pretiniekiem bija Saeimas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), kurš šāda medija veidošanu pielīdzināja ugunsgrēka dzēšanai ar benzīnu. E. Šnores raksts “Russkij mir par Latvijas naudu” “LA” 24. marta numurā izpelnījās lielu ievērību. Šai tēmai “LA” pievērsās vēl vairākos rakstos. Saskaroties ar asu pretestību, koalīcija paklusām šo ideju atmeta, diplomātiski atrunājoties ar līdzekļu trūkumu. Atsevišķa kanāla vietā paplašināts krievisko raidījumu apjoms jau esošajos LTV kanālos.
“Mūsu argumenti tika sadzirdēti, un iznākums kopumā ir apmierinošs – krievu kanāls netika izveidots,” tagad vērtē E. Šnore. Tas ir ļoti labi, jo deklarētie mērķi par Krievijas propagandas atspēkošanu vai krievvalodīgo iedzīvotāju lojalitātes stiprināšanu bija tikai piesegs. Iniciatori nemaz īpaši necentās slēpt, ka šāds kanāls kalpotu arī vietējo krievu interešu lobēšanai un viņu viedokļa izplatīšanai. Kā mēs zinām, par daudzām lietām viņu viedoklis būtiski atšķiras. Liela daļa šeit dzīvojošo krievu uzskata, ka krievu valodai jābūt otrai valsts valodai, atšķiras uzskati par vēsturi. Izveidojot šo kanālu, mēs par valsts līdzekļiem būtu nodrošinājuši ruporu šādu un līdzīgu ideju popularizēšanai. Valstij nevajag veidot īpašus medijus mazākumtautībām, bet gan attīstīt latviešu valodā raidošos plašsaziņas līdzekļus. Tie cittautieši, kuri patiesi jūtas piederīgi un lojāli, tos skatīsies,” uzskata E. Šnore. Viņš gan neizslēdz iespēju, ka jaunajā gadā varam piedzīvot atkārtotus mēģinājumus izveidot krievu kanālu: “Mūsu valstī joprojām dzīvo daudz cilvēku, kas sevi sauc par lojāliem un piederīgiem Latvijai, bet vienlaikus uzskata, ka valsts valodas statuss būtu jāpiešķir arī krievu valodai. Tādēļ mums, iestājoties par latvisku Latviju, jābūt gataviem cīnīties pret jauniem mēģinājumiem institucionalizēt divvalodību.”
Ģirts ZVIRBULIS
JŪNIJS
“Vai jūs paši arī runājat valsts valodā?”
“Es vienmēr runāju valsts valodā. Maniem pacientiem ir zināms, ka arī viņiem ir jācenšas runāt valsts valodā. Tiesa, pie manis vizītē ierodas arī veci cilvēki, kuri valsts valodu nav apguvuši. Nu, ko tur vairs cīnīties – viņi to vairs neiemācīsies. Bet, ja ierodas cilvēks, kurš ir jaunāks par mani un kuram ārstēšanu apmaksā valsts, bet kurš 25 gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, nespēj saprast, kad vaicāju, kā sauc viņa ģimenes ārstu, nu tad, piedodiet, vienreiz tas vadzis lūst. Kad man visu laiku saka “ņičevo ņepoņimaju” (“neko nesaprotu” – krievu val.), tad es atgādinu, ka ir pēdējais laiks sākt saprast,” tā “LA” 29. jūnija numurā publikācijā “No šodienas runāju tikai valsts valodā” sacīja daktere Inga Rezgale, kas strādā par endokrinoloģi medicīnas centrā “Pulss 5” Rīgā.
Vai pa šo laiku dakteres uzskatos par valsts valodu ir kaut kas mainījies, vai viņa turpina ieturēt tikpat stingru stāju, kā to paudusi vasarā? I. Rezgale: “Savu nostāju neesmu mainījusi, jo likums nav mainījies. Nekādi konflikti par to, ka vienmēr runāju valsts valodā ar saviem pacientiem, nav radušies. Pašā sākumā gan, kad publiski paudu savu nostāju, bija viens otrs neapmierinātais. Ir pacienti, kuri painteresējas, zvanot manai medicīnas māsai, lai pieteiktu vizīti, vai varēs runāt krieviski, un viņa tad arī atbild, ka ne. Nav taču nekādu problēmu izvēlēties citu ārstu. Paciente, ar kuru man radās domstarpības, kas tika atspoguļotas masu medijos, pēc šā starpgadījumā vairs mani nav apmeklējusi.
Saņēmu ļoti lielu atbalstu no kolēģiem, daudzi cilvēki man piezvanīja, atnāca pie manis, lai izteiktu atzinību. Visiem maniem atbalstītājiem vaicāju: vai jūs paši arī tāpat darāt?”
MĀRA LIBEKA
Kultūra
JŪNIJS
Izrāde ar lielu rezonansi
5. jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Vladislava Nastavševa iestudējums “Cerību ezers” – mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur autora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem. Novembrī “Spēlmaņu naktī” tā ieguva Gada lielās formas izrādes titulu – tika atzīta par labāko iestudējumu Latvijas teātros lielajās zālēs.
“Latvijā ir daudz krievu, un nekur viņi nepaliks. Ja šie cilvēki nekļūs lojāli valstij, agrāk vai vēlāk situāciju var izmantot pret Latviju. Neviens negrib karu. Tādēļ es taisu šo izrādi. (..) Diezgan atklātā tekstā pasakām, ka mūsu darbs droši vien tiks dažādi interpretēts, izmantots politiskos nolūkos, ko gan negribētos. Jo runa izrādē vispirms ir par cilvēcību, kas taču pāri visam,” sarunā ar “LA” teica V. Nastavševs. Intervija “Ar stāstu par Latvijas krieviem” bija publicēta “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” 19. maijā.
Tagad vaicāts, vai izrāde rosināja plašāku diskusiju par latviešu un krievu attiecībām Latvijā, režisors atceras: “Pēc vienas “Cerību ezera” izrādes teātrī notika diskusija – visi aktieri un es palikām, lai atklāti runātu ar skatītāju. Biju pārsteigts, ka atsaucās un zālē bija divas trešdaļas skatītāju. Vaicājām par savām šaubām – vai ar uzvedumu sabiedrībā raisām arī diskusiju par latviešu un krievu attiecībām Latvijā? Atbildes bija ļoti dažādas. Bija, kas sacīja, ka izrādi uztvēruši kā sarunu par vispārcilvēciskām attiecībām, kas atklājas caur māti un dēlu, nesaistot to ar viena vai otra ideoloģisku pārliecību. Zālē pārsvarā bija latvieši, taču arī daudz krievu. Kāda meitene bija atvedusi uz izrādi arī savu tēti un mammu. Pirmajā mirklī viņi meitas ierosinājumu uztvēruši ar sašutumu, bijis bail palikt uz šo sarunu, jo nemaz nezinājuši, ka vispār atļauts diskutēt par latviešu un krievu attiecībām. Viņu uztverē kopš 90. gadiem Latvijā nevis atjaunota valsts, bet viens režīms nomainījis otru, kurā tāpat ir atļautas un neatļautas tēmas. Runa pat nav par to, vai viņiem taisnība. Pārsteidzoši, kas notiek cilvēku galvās.
Neviena no manis iestudētajām izrādēm sabiedrībā vēl nav izraisījusi tik lielu rezonansi. Un patiesībā tas ir apbrīnojami. Triks ir tajā, ka vienlaikus tā ir un nav politiska izrāde. Un tas cilvēkus var mulsināt. Pēc tā, kas iepriekš lasīts un dzirdēts par izrādi, daudzi sagaida konfliktu. Taču tradicionālā izpratnē izrādē tāda nav. Māte, uzlikusi austiņas, ikdienā skatās svešu televīziju un Jaungada naktī šampanieti dzer vienpadsmitos un tad ar dēlu vēlreiz divpadsmitos, kad, kā viņa saka, “nu ir mūsējais”. It kā maza citādas domāšanas izpausmes niansīte, taču tā atklāj lielu paralēlo pasauli… Man daudzi latvieši teikuši, ka izrāde likusi arī viņiem aizdomāties – vai esam bijuši pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem pietiekami taisnīgi? Īsti cildenas nācijas pazīme ir spēja palūkoties ar cieņu arī uz tiem, pret kuriem ir daudz un pilnīgi pamatotas pretenzijas. Tā visupirmā un lielākā vērtība šajā dzīvē ir būt krietnam cilvēkam.”
Vita Krauja
JŪLIJS
Svētkos tomēr piedalīšos!
Šā gada Skolēnu dziesmu un deju svētki diemžēl daudziem atmiņā palikuši kā svētki, kuros Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā masveidā ģība bērni. Rezultātā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile atcēla svētku gājienu, kurš galu galā tomēr notika. Tajā piedalījās pat valsts pirmās amatpersonas. Tomēr svētku organizatori saņēma daudz pārmetumu gan par nepārdomāto svētku mēģinājumu un koncertu grafiku, kura dēļ bērni bija pārslogoti, gan par nepilnvērtīgo ēdināšanu.
Jelgavas 4. vidusskolas zēnu kora “Spīguņi” dalībniekam Paulam Rozenvaldam svētki arī beidzās jau sestdienas vakarā, kad ģenerālmēģinājuma laikā puisis vairs nespēja nostāvēt: “Atceros, ka vairs nejutu kājas, un noģību. Pavisam slikti man palika tad, kad jau biju nogājis no estrādes. Iespējams, vainīgs satraukums. Uz slimnīcu gan mani neveda. Aizveda uz skolu, kur nakšņojām. Nākamajā rītā gājienā negāju, bet pusdienlaikā mani aizveda uz mājām. Tāpēc arī noslēguma koncertā nepiedalījos. Nezinu, kāpēc man palika slikti. Kaut ballītes bija, pa nakti biju gulējis. Normāli dzīvoju. Ar ēšanu arī biju apmierināts, kaut citreiz bija grūti sagaidīt kārtējo ēdienreizi. Ja būs iespēja, gribētu piedalīties nākamajos svētkos, jo gribētos tomēr piedzīvot arī noslēguma koncertu. Citi stāstīja, ka tur bija forši, interesanta pieredze. Korī joprojām dziedu. Man vislabāk patīk dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” un “Jūriņ’ prasa smalku tīklu”.”
Paula tētis Kristians piekrīt, ka bērniem svētkos jāpiedalās arī citreiz. Tomēr viņš cer, ka organizatori būs mācījušies no savām kļūdām. Kristians uzsver, ka Pauls nopietni sporto, tātad par neizturīgu viņu nevar saukt, taču svētku laikā slodze bijusi pārāk liela. Piemēram, bija diena, kad bērni skolā bija tikai stundu pirms pusnakts, un nākamajā dienā bija jāceļas jau pulksten sešos. Bija bērni, kuri ģība jau koru skatē. Savukārt noslēguma koncerta mēģinājumā dalībniekiem bija ļoti ilgi jāstāv, nav brīnums, ka kājās vairs neriņķoja asinis. “Skolēnu dziesmu un deju svētkiem pirmkārt ir jāsagādā prieks pašiem dalībniekiem. Tiem jābūt kā balvai par to, ka bērns gadiem gājis uz kori. Šoreiz diemžēl uzsvars bija likts uz diriģentu un māksliniecisko vadītāju ambīciju piepildīšanu,” spriež Paula tētis.
Ilze Kuzmina
Aspazijas un Raiņa gada bilance
“LA” pielikums “Kultūrzīmes” 2015. gadā aktīvi piedalījās dzejnieku Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas atcerei veltītā gada norišu atspoguļošanā. Gadam noslēdzoties, vaicājām Raiņa un Aspazijas pētniecei Gundegai Grīnumai, kā viņa vērtē Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gada ieguvumus?
“Man ir pretrunīgas izjūtas par Aspazijas un Raiņa gada bilanci. Visa kā ir bijis tik daudz, ka nu jau pārņēmusi tāda kā pārsātinājuma sajūta. No vienas puses, ir sanācis labāk, nekā gaidīju, kad tikāmies festivāla “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” darba grupas sanāksmēs Kultūras ministrijā. Tobrīd skepse man bija ļoti liela, jo kopaina šķita pārāk sadrumstalota, un galvenais – es tajā neredzēju ieguvumu fundamentālajai Raiņa un Aspazijas pētniecībai. Tā ir apsīkusi jau kopš 20. gs. 80./90. gadu mijas, kad nāca klajā Raiņa akadēmisko Kopoto rakstu (1977 – 1986) pēdējie sējumi. Rakstu tapšanas gaitā bija izveidojusies spēcīga kvalificētu rainologu grupa, taču tās pamatīgajām tekstoloģiskajām un pētnieciskajām iestrādēm trūka turpinājuma.
Jubilejas gadā notika trīs Aspazijai un Rainim veltītas starpdisciplināras konferences, viena turklāt Eiropas Savienības prezidentūras līmenī, un varētu nodomāt, ka ūdeņi izpētes jomā beidzot ir sakustējušies. Bet, vai pētnieciskā doma šajā virzienā nu ir mobilizējusies ilgākam laikam, spriest pagaidām pāragri. Pati piedalījos Raiņa jubilejas konferences “Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks” organizēšanā un ar gandarījumu varu teikt – tā norisinājās labā intelektuālā līmenī. Taču šis starpdisciplinārais forums nepiedzīvoja plašāku publisku rezonansi, ar kādu turpretim atliku likām tika apveltīta daža laba visai apšaubāmas kvalitātes jubilejas gada “akcija”. Tomēr gribas cerēt, ka šīgada zinātniskās konferences, kuru rezultāti vismaz daļēji būs apkopoti drukātā versijā, tik un tā būs devušas impulsu apsīkušo rainoloģijas tradīciju atjaunošanai. Raiņa daudzdimensionālais mantojums ir ļoti bagāts, taču joprojām nepietiekami izpētīts – it īpaši plašā dzejnieka neīstenoto radošo ieceru un viņam adresēto vēstuļu kolekcija.
Diskutablos teātra projektus vērtēju neviennozīmīgi; vērtīgākais, manuprāt, ir “Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī. Atbildības sajūta, pašatdeve un radošums, ar kādu to veidoja gan dramatizējuma autore, gan režisore, gan aktieri, ir apbrīnas vērti. Priecājos, ka man bija iespēja izrādes tapšanas procesā kaut nelielu artavu ieguldīt arī pašai. Nacionālā teātra piedāvājumā veiksmīgi atradumi, manuprāt, mijas ar banalitātēm un apšaubāmas ievirzes eksperimentiem.
Tāpat pretrunīgi vērtējami arī gada mākslinieciskie projekti. Rosinošas šķita vairākas Raiņa darbu muzikālās interpretācijas, it īpaši “Dagdas piecu skiču burtnīcu” cikls. No sirds uzjautrinājos par asprātīgo jauniešu “izgājienu”, kronējot Raiņa pieminekli ar skārda spaini skolasbērnu palaidnības stilā. Turpretī “brektiska” tipa “netradicionālajās mākslinieciskajās pašizpausmēs” ar labāko gribu nespēju saskatīt neko vairāk kā vien klaji provokatīvu mēģinājumu uz dzejnieku jubilejas rēķina par katru cenu jau atkal piesaistīt uzmanību savam “Es”, kuram nav nekā kopīga ne ar izpratni par to, ko latviešu pasaulei nozīmē mūsu “lielais eiropietis” Rainis, ne par vēstījumu, kas ietverts viņa atstātajā mantojumā.”
LINDA KUSIŅA
Izglītība
Algā – gandarījums par savu darbu
Izglītības jomā 2015. gads pagāja skolotāju algošanas jaunā modeļa zīmē. Visu gadu Izglītības un zinātnes ministrija izstrādāja jauno modeli, kam vajadzētu celt atalgojumu tiem skolotājiem, kuri strādā mazajās skolās un pelna vismazāk, kā arī noteikt skolotājiem 36 stundu darba nedēļu un padarīt skolotāju algošanas sistēmu caurspīdīgāku. Taču skolotājiem radās bažas, ka jaunā algošanas sistēma nozīmēs arī algas samazinājumu daļai pedagogu, turklāt skolotāju slodze varētu palielināties. Tāpat viņus neapmierināja tas, ka netiek skaidri solīts algas pieaugums pirmsskolas pedagogiem. Tāpēc novembra beigās noritēja plašs izglītības un zinātnes darbinieku brīdinājuma streiks, kurā piedalījās ap 25 000 streikotāju.
Tagad Jēkabpils novada Ābeļu pamatskolas sākumskolas skolotājai Inesei Pūcītei vaicāju, kādas ir skolotāju pārdomas gada nogalē. Viņa atzīst, ka 2015. gada sākums bijis cerību pilns: “Cerēju, ka tiks izlīdzināta pedagogu slodze, ka būsim kā normāli cilvēki, kuri strādā noteiktu stundu skaitu un arī zina, cik saņems.” Tajā pašā laikā viņa atzīst: skolotāja darbu kādos noteiktos stundu rāmjos nemaz nav iespējams ielikt. “Taču bija cerība, ka skolotājiem vairs nebūs tik ļoti jāplēšas, “vācot” kontaktstundu skaitu. Man ir žēl to kolēģu, kuri spiesti braukāt 60 un 80 kilometrus no vienas skolas uz citu, jo vienā skolā nav iespējams savākt pilno slodzi. Diemžēl izrādījās, ka jaunais modelis šajā ziņā neko nemainīs. Ko dod solījumi par to, ka alga nebūs mazāka par 760 eiro, ja mazā skolā nav iespējams “savākt” tik daudz darba stundu, lai būtu pilna slodze un vismaz šī alga? Var jau solīt kaut 1500 eiro, bet reāli pie tās naudas nav iespējams tikt!”
I. Pūcīte piebilst – nav pamatoti pārmest skolotājiem, ka viņus uztrauc tikai alga, nevis izglītības kvalitāte: “Esmu sākumskolas skolotāja, un mani uztrauc tas, ka vairs nav stundu glītrakstīšanai un lasīšanai. Vecāki arī par to izsaka neapmierinātību, bet skolotājs jau nav vainīgs.”
Bet vai skolotāju dzīvē pērn ir noticis arī kas labs? “Labais ir tas pats, kas citus gadus – ir gandarījums par savu darbu, par to, ka bērni ar prieku nāk uz skolu, ka vecāki izsaka atzinību. Ir interesanti meklēt un ieviest jaunas mācību metodes.
Ābeļu pamatskolā mācās 107 bērni. Pateicoties novada domes finansiālam atbalstam, skolotāji pelna nedaudz vairāk par minimāli pieļaujamo skolotāju atalgojumu – 420 eiro par likmi.
Ilze Kuzmina
Tieslietas
MAIJS
“Tiesneši kļuvuši drosmīgāki”
Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns, kurš iztiesāja digitālās televīzijas krimināllietu, izpelnījās žurnālistu atzinību par to, ka sabiedrībai skaidroja savus lēmumus.
“Tiesnešiem jākļūst atklātākiem un nav jābaidās paust savu viedokli. Ja tiesnesis klusē, tad sabiedrībai ir tiesības teikt to, ko tā vēlas,” intervijā “LA” 21. maijā teica J. Stukāns. Vai ir piepildījies viņa sacītais – vai tiesneši pēc tam, kad tika pieņemtas Tieslietu padomes izstrādātās tiesu sistēmas komunikācijas vadlīnijas, ir pieejamāki, skaidrojot savus spriedumus un lēmumus?
J. Stukāns: “Tiesneši kļuvuši drosmīgāki un pēdējā laikā visās skaļākajās sabiedrību interesējošās lietās – gan Zolitūdes traģēdijas, gan tā sauktā Neo lietā, tiesneši ir snieguši intervijas, informāciju un tiešām nav tādu gadījumu, kad tiesa būtu norobežojusies no informācijas sniegšanas pēc sprieduma pasludināšanas. Jāteic, ka situācija ir kļuvusi pozitīvāka.
Arī pats esmu centies atbildēt uz visiem žurnālistu jautājumiem par spriedumu skaļāk izskanējušajā digitālās televīzijas lietā. Tiesneši ir sapratuši un arī piekrituši, ka labāk un pareizāk ir sniegt informāciju, lai sabiedrība to uzzinātu laikus, nevis gaidītu, kamēr tā tiks uzlikta uz papīra ar visiem juridiskajiem argumentiem. Sabiedrība gaida saprotamu, cilvēcīgu tiesnešu viedokli.”
J. Stukāns pastāstīja, ka digitālās televīzijas krimināllietā ir iesniegtas gan apelācijas sūdzības Rīgas apgabaltiesā, gan prokurors daļēji ir spriedumu pārsūdzējis. Lieta ir nodota apelācijas instancei, un nākamā gada janvāra sākumā būs zināms pirmās tiesas sēdes datums.
MĀRA LIBEKA
Krimināllietas
JANVĀRIS
Rēzeknes slepkavām spriedums varētu būt aprīlī
“Slepkavība Rēzeknē liek uzdot jautājumus” – 23. janvāra “Latvijas Avīzē” rakstīju par 21 gadus vecas rēzeknietes Viktorijas Višņakovas slepkavību, kuru paveica trīs neģēļi, no kuriem divi bija nepilngadīgi, tikai 16 gadus veci, turklāt viens no tiem – policista dēls ar piecu līdz tam ierosinātu kriminālprocesu pieredzi. Noziegums 8. janvārī bija rūpīgi izplānots. Pazīstamo sievieti ievilināja mājā, kurā viņu nosita ar iepriekš noslēptiem metāla stieņiem. Līķi noslēpa citā – neapdzīvotā vasaras mājiņā zem lupatām. Nākamās dienas vakarā slepkavas aizturēja – pēc slepkavības neģēļi Rēzeknē bija zīmējušies ar auto, ko policisti bija piefiksējuši, pat apturējuši braucamo. Vēlāk, kad uzzināja par Viktorijas pazušanu, tas likās aizdomīgi. Kaut arī slepkavas bija rūpīgi satīrījuši slepkavības pēdas, policija ātri atrada pierādījumus. Šis noziegums satrieca ne tikai Rēzeknes ļaudis, bet visu Latvijas sabiedrību. Vai Rēzeknē dzīvot ir droši? Kāpēc mūsdienu jaunieši ir tika nežēlīgi? Šos un citus jautājumus cilvēki uzdeva sev un apkārtējiem. Bet cik tālu tagad pavirzījusies nozieguma iztiesāšana?
Šo slepkavības lietu iztiesā slēgtās tiesas sēdēs – gan tāpēc, ka divi apsūdzētie ir nepilngadīgie, gan tāpēc, ka tiek skartas ļoti privātas lietas starp noslepkavoto, apsūdzētajiem un lieciniekiem. Šobrīd tiesā uzklausīti 27 liecinieki un trīs cietušie, pārbaudīti visi pierādījumi. Apsūdzība lūgusi uzklausīt vēl vienu liecinieku, kas notiks 4. janvārī.
Rēzeknes tiesas priekšsēdētāja Aija Jermacāne, kas lietas konfidencialitātes dēļ arī pati nav lietas kursā par tiesā runātā detaļām, uzskata, ka tiesnesis Andris Zutis strādā labi. Viņai neesot informācijas, ka būtu atklājušies jauni notikušā apstākļi. Tiesas sēdes ieplānotas visu janvāri un februāri. Tiesnesis darīšot visu, kas no viņa atkarīgs, lai 9. aprīlī varētu nolasīt spriedumu.
ARTIS DRĒZIŅŠ
Sports
JŪNIJS
Porziņģa sākums – pasakaini!
Latvijas basketbola talants Kristaps Porziņģis 20 gadu vecumā kļuvis par, iespējams, atpazīstamāko latvieti pasaulē. Viņu kā līdz šim lielāko Baltijas basketbola talantu jūnijā NBA jauno spēlētāju draftā ar ceturto numuru izvēlējās Ņujorkas “Knicks”. Pagāja daži mēneši, un Kristaps izsniegtos avansus ar uzviju atstrādā laukumā – viņa spēļu krekli jau ir deficīts, par viņu runā ne tikai Ņujorka, visa Amerika. Negulētas naktis vai vismaz pēcspēļu rīti ar ziņu meklēšanu par liepājnieka atkal paveikto kļuvuši par basketbola līdzjutēju ikdienu.
Edvīns Sprūde, Kristapa Porziņģa pirmais treneris: “Kristapa metiena talants bija redzams kopš pirmās dienas. Tā ir dimanta roka! Jau bērnībā metiens bija tehniski pareizs un bumba krita grozā. Trenējoties pie gadu vecākiem puikām, Porziņģis gandrīz vienmēr un visur vinnēja metienu sacensībās. Nāca un meta pa grozu pirms treniņa, pēc. Arī pārliecība bija iekšā, Kristaps neraustījās. Tas bija talants no pirmās dienas.
Otra lieta, kas ir ļoti palīdzējusi Kristapa izaugsmē – viņa ģimene. Vecāki bija basketbolisti, mamma un tētis nāca uz spēlēm un treniņiem, blakus bija brāļi. Kristaps ir jaunākais no brāļiem, un kā tas parasti notiek – mazākajam tika liela uzmanība. Atceros, ka, trenējot “Baltikas” meistarkomandu, dabūju brusas un aizvedām tās uz Porziņģu māju. Sētā tika uztaisīts grozs, un te nu ir rezultāts!
Vai Liepājā var izaugt vēl viens tāds talants? Es savu trenera karjeru esmu beidzis, lai jaunie strādā un atrod jaunus Porziņģus. Kāpēc ne? Bērni ir jāieinteresē, un, ja tādi treneri būs, atradīsies arī talanti. Mani šajos gados sieva mājās redzēja pavisam maz. Bet Kristaps tiešām bija unikāls. Savā 50 gadus ilgajā trenera karjerā ar tādu metienu esmu redzējis tikai vēl vienu spēlētāju – kādreizējās TTT meistarkomandas spēlētāju Loritu Saušu.
Kristapa Amerikas karjeras sākumu varu raksturot ar vienu vārdu – pasakaini! Nespēju noticēt, ka viņš uzreiz spēlē tādā līmenī. Fiziski vēl jānobriest, tur ir 80 spēles sezonā, droši vien būs kritumi. Es to saprotu. Tāpat zinu, ka daudzi cilvēki manā ielā jau ir pieraduši pie šiem rezultātiem un tādus gaidīs katrā spēlē. Tā nebūs, tas ir jāsaprot. Tomēr par vienu esmu drošs – Porziņģis NBA ir uz ilgu palikšanu.”
Māris Siliņš
Saimniecība
FEBRUĀRIS
Ietekmē “Rail Baltica” trases novietojumu
Aizvadītajā gadā “Latvijas Avīze” sekoja līdzi Eiropas platuma (1435 mm) sliežu ceļa projekta “‘Rail Baltica” īstenošanai Latvijā, kas februārī sākās ar iedzīvotāju iesaisti – ietekmes uz vidi novērtējuma sākotnējo sabiedrisko apspriešanu, kur uzklausīja 15 dzelzceļa šķērsojošo novada pašvaldību iedzīvotāju ieteikumus. Patlaban atbalstu trases novietojumam ir paudušas visas 15 pašvaldības, tomēr pavasarī pozitīva attieksme pret projektu bija desmit, neitrāla – trim, bet negatīva attieksme – divām pašvaldībām, tostarp arī Mārupes novada pašvaldībai. Iemesls – dzelzceļa trase šķērso lauksaimniecības zemes, Vētras ciemu, kur dzīvo iedzīvotāji, dzelzceļam nav ekonomiskā pamatojuma. Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs teic, ka pēc pirmās iedzīvotāju tikšanās ar “RB Latvija” plānošanas ekspertiem izveidota darba grupa, kur izveidots vēl viens trases novietojuma variants. “Tas ir daudz labāks variants tāpēc, ka iedzīvotājus mazāk ietekmēs troksnis, mazāka būs ietekme uz uzņēmējdarbību, maz tiks skarta lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tagad jālemj būs politiķiem,” tā M. Bojārs. “RB Latvija” telpiskās plānošanas eksperts Neils Balgalis par pašvaldību lēmumiem teic: “Tagad tāda pilnīga noraidījuma: “šeit, nekad!” nav. Ļaudis ar sapratni uztver dzelzceļa trases nepieciešamību un skatās uz savu īpašumu valstiskā kontekstā.” No “ak vai, mums brauks pāri!” līdz valstiskā svarīguma sapratnei.
ULDIS GRAUDIŅŠ
MARTS
Paver durvis pārtikas eksportam
“LA” 5. marta numurā vēstījām par to, ka vairāki rūpnieki atraduši jaunus eksporta tirgus un ir gatavi veikt piegādes, taču nesaskaņoto veterināro sertifikātu dēļ tas nav iespējams. Eksportētāji cēla trauksmi, bet Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) taisnojās, ka veterināro prasību saskaņošana starp valstīm nav vienkāršs process. PVD vadītājs Māris Balodis stāstīja, ka saskaņotais sertifikāts nepieciešams katrai produktu grupai un katrai valstij.
Salīdzinājumā ar martu patlaban sertifikātu ir saskaņots vairāk. Šobrīd piena un piena produktu grupā sertifikāti saskaņoti ar 31 valsti, tostarp 2015. gadā saskaņoti pieci veterinārie sertifikāti – ar Indiju, Ķīnu, Maķedonijas Republiku, Marokas Karalisti un Turciju. Dažādu sugu dzīvnieku gaļas produktu grupā sertifikāti saskaņoti ar 12 valstīm, zvejas produktu grupā – ar 25 valstīm, tostarp 2015. gadā saskaņoti seši veterinārie sertifikāti – ar Armēniju, Ēģipti, Kataru, Ķīnu, Maroku un Turciju. Savukārt olu produktu grupā – ar 13 valstīm, tostarp 2015. gadā saskaņoti trīs veterinārie sertifikāti – ar ASV, Kataru un Omānas sultanātu. Želatīna, kolagēna un zarnu apvalku veterinārais sertifikāts saskaņots ar muitas ūnijas valstīm.
Šobrīd, ņemot vērā ierobežotās iespējas eksportam uz Krievijas Federāciju, uzņēmēji pauž interesi par jaunu tirgu apgūšanu – Arābu, Āfrikas, Dienvidamerikas un Āzijas reģiona valstīs. Tādēļ PVD komunicē ar minēto reģionu valstu kompetentajām iestādēm. Visaktīvāko interesi par jaunu trešo valstu tirgu apgūšanu pauž zvejas produktu un piena produktu ražotāji. Pieaug interese par putnu gaļas eksportu uz Āzijas reģionu, informē PVD. Ilgstoša darba rezultātā ir panākta iespēja no Latvijas eksportēt piena produktus un zvejas produktus uz Ķīnu, tādēļ eksporta iespējas ir atvērušās desmit Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem un jau trīsdesmit zvejas pārstrādes uzņēmumiem.
SANDRA DIEZIŅA
APRĪLIS
Algas nedaudz izlīdzina
“Latvijas Avīzes” šā gada 2. aprīļa numurā Raivja Šveicara rakstā “Ierēdņi pelna vairāk nekā premjere un ministri” vēstījām par, mūsuprāt, ačgārno proporciju starp ministru un viņiem pakļauto ierēdņu algām. Piemēram, šā gada februārī vairāku ministriju ierēdņu alga bija divas un vairāk reižu lielāka nekā Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai, kas pēc nodokļu nomaksas saņēma 2038,26 eiro, finanšu ministrs Jānis Reirs 1800,06 eiro, bet viņa vadītās Finanšu ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas un viens Ekonomikas ministrijas ierēdnis – vairāk nekā 4000 eiro. Kopš pavasara līdz valsts nākamā gada budžeta apstiprināšanai par iespējamo ministru algu celšanu diskusiju bija maz. Vien novembra beigās uzzinājām, ka kopā ar nākamā gada budžeta apstiprināšanu Saeimā iecerēts apstiprināt arī labojumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, kas paredz nākamajā gadā celt Ministru prezidenta, ministru, parlamentāro sekretāru, Saeimas frakciju un komisiju vadītāju algas.
Aptuvenie aprēķini rāda, ka nākamajā gadā algas kāpums pirms nodokļu nomaksas varētu būt aptuveni 670 eiro, ministriem – aptuveni 780 eiro, parlamentārajiem sekretāriem – aptuveni 600 eiro. Savukārt Saeimas komisiju un frakciju vadītājiem algas bruto pieaugums varētu būt aptuveni 730 eiro.
Pēc pašreizējā regulējuma premjerministres alga pirms nodokļu nomaksas nākamgad būtu 3098 eiro, savukārt pēc izmaiņām alga būs 3771 eiro. Ministriem alga nākamgad 2791 eiro vietā būs 3580 eiro, savukārt parlamentārie sekretāri 2170 eiro vietā pelnīs 2777 eiro lielu algu. Laiks rādīs, vai ar šādu algas pielikumu pietiks zinošu speciālistu piesaistei valsts pārvaldes darbam.
ULDIS GRAUDIŅŠ
JŪLIJS
Mazmājiņai solīja atvieglojumu, bet…
“Pārsteigumi ceļā uz mazmājiņu” – “LA” 31. jūlija numurā rakstījām par Ventspils novada Jūrkalnes pagasta “Jaunjāku” saimnieka Ludviga Kalniņa nedienām, pūloties sadabūt atļauju 6 kvadrātmetru “sirdsmājiņas” būvniecībai pie jau agrāk uzceltās ģimenes privātmājas sienas. “Grandiozās” ieceres īstenošanai Ventspils novada pašvaldības būvvalde uzstādīja Kalniņa kungam tādas prasības, kurus viņš rocības dēļ nespēja izpildīt. Būvvaldes izsniegtā būvatļauja mājas saimniekam par lielu pārsteigumu atļauj nevis būvēt, bet izstrādāt būvprojektu. Bet, lai tiktu pie tā, jāpasūta jauns topogrāfiskais plāns, sertificētam būvinženierim – mājas tehniskā apsekošana, vēl jābūt energoefektivitātes aprēķiniem un būvprojekta autora profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polisei.
Toreiz Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša solīja, ka pēc iedzīvotāju un pašvaldību būvvalžu pārstāvju ieteikumu apkopošanas, kurai ministrija pievērsīšoties jau augustā, esot iecerēts grozīt ēku būvnoteikumus, atvieglojot prasības šādas vienkāršas būvniecības gadījumos. Departamenta direktores pienākumu izpildītājs Mārtiņš Auders tagad vēsta, ka ēku būvnoteikumu grozījumu projektu ministrija gan esot sagatavojusi. Pašlaik tas nodots saskaņošanai ministrijām, citām valsts pārvaldes iestādēm. Taču, ja iecerēta mājas fasādes pārbūve, kā Kalniņa kunga iecere tikusi novērtēta vietējā būvvaldē, būvnoteikumi nekādus īpašus atvieglojumus neparedz.
ZIGFRĪDS DZEDULIS
JŪLIJS
Līdz zemes dzīlēm vēl netiek
Kopš 2014. gada “LA” savos rakstos vairākkārt pievērsās jautājumam par zemes dzīļu izmantošanu. Ka Latvijā varētu būt atrodamas niķeļa, platīna un citu krāsaino metālu rūdu atradnes, viens no pirmajiem izteicās bijušais Valsts prezidents Andris Bērziņš – drīz pēc brauciena uz Kanādu un tikšanās ar ģeoloģijas uzņēmuma “Ginguro Exploration” (pēc nosaukuma maiņas “Inventus Mining Corp.”) pārstāvjiem, citstarp ar šā uzņēmuma viceprezidentu, ģeologu un mūsu Kanādā dzīvojošo tautieti Andreju Biti. Viņi gan neapgalvo, ka Latvijā noteikti ir šo rūdu atradnes. Tomēr iesaka meklēt un vispirms Kurzemē, kur ieži pēc sastāva un ģeoloģiskā vecuma esot līdzīgi daudzviet pasaulē izplatītām un sekmīgi apgūtām niķeļa, vara un platīna grupas metālu rūdas atradnēm. Diemžēl kanādiešu mēģinājumi sākt dzīļu izpēti atduras pret īpašuma tiesībām. Latvijā zemes īpašniekam pieder ne tikai zemes virskārta, bet arī viss, kas atrodams zem tās – līdz pat zemes asij. Tādējādi īpašnieks savā zemē var neļaut neko ne pētīt, ne rakt. “Latvijas Avīzes” šā gada 24. jūlija rakstā “Vai atstās tikai zemi zem kājām?” vēstījām par valdībā iesniegto koncepciju par dārgmetālu rūdas īpašumtiesībām. Cik tālu tagad tikts?
2015. gada 16. novembrī Ministru kabineta komitejā skatīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavoto koncepciju, kas satur vairākus zemes dzīļu turpmākās izmantošanas plānus. Ministrija vairāk atbalsta plānu, ka, neaizskarot zemes privātīpašumu, valsts vienojas atsevišķi ar katru zemes īpašnieku par ģeoloģiskās izpētes sākšanu, nosakot konkrētus īpašuma tiesību ierobežojumus viņam piederošajam zemes īpašumam. Kā labāk pilnveidot zemes dzīļu izmantošanas tiesisko regulējumu, par to vispirms esot jāizlemj koalīcijai. Tikai pēc tam koncepciju varētu skatīt Ministru kabinetā vai vēlreiz Ministru kabineta komitejā.
Kā vēsta VARAM, Kanādas uzņēmums gan ir veicis valsts ģeoloģijas fondā pieejamo urbumu seržu analīzi un gribētu turpināt lauka pētījumus Kurzemes dienvidrietumu daļā – valsts un pašvaldību zemē. Par saviem nodomiem šā gada septembrī kanādieši rakstiski paziņojuši Ministru prezidentei. Bet pagaidām uzņēmums nav vērsies Valsts vides dienestā pēc zemes dzīļu izmantošanas licences, kas ir obligāts priekšnosacījums ģeoloģiskās izpētes lauku darbu veikšanai. Licences izsniegšanai būs nepieciešami līgumi ar zemes īpašniekiem.
ZIGFRĪDS DZEDULIS
JŪLIJS
Rīgā par 46 meža cūkām mazāk
“Ko Rīgā glābj, to laukos šaus,” vēstīja “LA” 23. jūlijā, rakstot par 15 mežacūkām, kas no Mežciema tika pārvietotas uz Rīgas pašvaldības meža teritoriju Tīnūžu pagastā. Toreiz gan amatvīri sprieda, ka mežacūku pārvietošana no Rīgas uz citu vietu neatrisinās problēmu. Kāda situācija ir tagad? Dažu mēnešu laikā Pierīgas mednieku kluba vīriem izdevies Rīgu atbrīvot no 46 meža cūkām. Iepriekš ar ēsmu ievilināti koka būros, pēc tam pārvietoti metāla krātiņos un nogādāti līdz Tīnūžu, Sējas vai Ādažu mežiem dzīvnieki tiek palaisti tur brīvībā. Deportācijas vadītājs, mednieks ar krietnu pieredzi Kaspars Šuikovskis izvēlēto metodi atzīst par labu. “Profesionāli strādājot, šādi vienā reizē varam noķert vairāk cūku nekā nomedīt vienās medībās,” viņš uzsver. Rukšu brīvlaišana gan izpelnījusies Valsts meža dienesta (VMD) speciālistu, kā arī daudzu mednieku kritiku, jo laikā, kad Āfrikas cūku mēra (ĀCM) dēļ mednieku kolektīvi tiek mudināti medīt vairāk šo dzīvnieku, galvaspilsētā noķertos aizvizina uz Pierīgas mežiem kā kungus. Līgums ar Rīgas domi par kustoņu pārvietošanu novembrī beidzies, pēc K. Šuikovska aprēķina, pilsētas teritorijā vēl uzturas ap 80 meža cūku.
Meža cūku skaits pamazām sarūk arī visā Latvijā, taču pie tā, kā zināms, vainīgs arī ĀCM. “Sērgas skartajās teritorijās Latgalē un Vidzemē tas dzīvniekus likvidē ātrāk un efektīvāk, nekā to spēj mednieki, jo strādā 24 stundas diennaktī,” spriež VMD medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Kurzemnieki, kuru mežos mēris vēl nav parādījies, arī sākuši medīt daudz intensīvāk. Kā labs stimuls iedarbojusies 100 eiro atlīdzība, kuru mednieki līdz gada beigām var saņemt par katru nomedīto sivēnmāti.
2014. gadā valstī nomedīti 44 tūkstoši meža cūku, apmēram par septiņiem tūkstošiem pārsniedzot aizpagājušā gada rādītāju, informē VMD.
ILZE PĒTERSONE
AUGUSTS
Zemes vērtību “pieregulēs”
“Lauksaimnieki satriekti par zemes pārvērtējumu” – “LA” 5. augusta numurā vēstījām par zemnieku protestiem pret Valsts zemes dienestā sagatavoto plānu krasi paaugstināt lauksaimnieciski izmantojamās zemes kadastrālo novērtējumu – vidēji par 30 procentiem. Bet vairākos Vidzemes, Kurzemes un Latgales novados un pagastos to plānoja vēl iespaidīgāku par vidējo – no 50 līdz 70 procentiem, dažviet pat vēl lielāku. Procentos lielākais vērtību pieaugums bija paredzēts Ziemeļvidzemes pašvaldībās, bet naudas izteiksmē – Zemgalē, kur ir visauglīgākā zeme.
Manis uzrunātie zemnieki Tukuma novada Tumes un Slampes pagastos, Kuldīgas novada Padures pagastā pauda satraukumu, ka, tik krasi pieaugot zemes kadastrālajām vērtībām, viņiem būs jāmaksā nesamērīgi liels nekustamā īpašuma nodoklis. Zemnieki bija vienisprātis, ka kadastrālo vērtību celšana nebūtu jāsaista ar nodokļu politiku.
2015. gadam paredzētā kadastrālo vērtību paaugstināšana, kas Valsts zemes dienestā bija gatava jau 2014. gada vasaras sākumā, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā pārbiedēja valdību tā, ka graujošo lēmumu nolēma atlikt līdz 2016. gadam, meklējot citu, zemniekiem mazāk sāpīgu atrisinājumu.
Straujam nekustamā īpašuma nodokļa kāpumam tagad atrasts administratīvs atrisinājums. No nākamā gada lauku zemei, kas pārsniedz trīs hektārus, nekustamā īpašuma nodokļa aprēķini balstīsies uz īpašu kadastrālo vērtību, kas nepārsniegs 10% no aizvadītajā gadā noteiktās īpašās kadastrālās vērtības nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam. Zemnieku aprindās tagad spriež, ka no nākamā gada Latvijā zemei būs tirgus vērtība, kadastrālā vērtība, vērtība privatizācijas vajadzībām un “specvērtība”. Tirgus vērtību ar administratīviem lēmumiem ietekmēt nevarēs, toties pārējās “pieregulēt” uz vienu vai otru pusi varēs vienmēr.
ZIGFRĪDS DZEDULIS
