Zemnieks Juris aicina saimniekot tā, lai Baltijas jūra nepārvērstos par zilaļģēm aizaugušu kloāku 3
Starptautiskais konkurss Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā notiek jau 11 gadus. Tā iniciators un finansētājs – Pasaules dabas fonds (WWF). To vada Pasaules dabas fonda apakšbirojs, kas bāzējies Zviedrijā. Šā biroja pārziņā ir viss Baltijas jūras reģions, un šeit arī dzimusi ideja popularizēt videi draudzīgas lauksaimniecības praksi.
Baltijas jūra cieš no eitrofikācijas jeb ūdenstilpju aizaugšanas, tā ir akūta Baltijas jūras problēma, kas lielā mērā saistīta ar lauksaimniecisko darbību.
Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka aptuveni 60% slāpekļa un 50% fosfora jūrā nonāk tieši no lauksaimniecības.
Pirmais konkurss Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā startēja 2009. gadā. Tajā piedalīties lēma deviņas Baltijas jūras reģiona valstis – Dānija, Zviedrija, Somija, Vācija, Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Krievija –, kā arī Baltkrievija un Ukraina, kuras arī ir Baltijas jūras sateces baseina valstis. Konkursa gaitā katrā no Baltijas jūras reģiona valstīm žūrija izvirza finālistu, kurš pārstāv valsti reģionālā līmenī un pretendē uz naudas balvu 10 000 eiro un titulu Gada ilgtspējīgākais lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā.
Konkursa organizētāji teic, ka, piešķirot šo apbalvojumu, viņi vēlas izcelt tos lauksaimniekus, kuri dara vairāk, nekā nosaka likumdošana vai ierastie darbības principi, un sniedz reālu ieguldījumu Baltijas jūras problēmu risināšanā.
Šogad Latvija ir vienīgā valsts, kas organizēja konkursu, starptautiskais konkurss ir pārcelts uz 2021. gadu, jo Covid-19 pandēmijas dēļ daudzās Baltijas jūras reģiona valstīs pat nebija iespējas klātienē apskatīt saimniecības.
Latvija savukārt izmantoja savas iespējas izvērtēt saimniecības un tādējādi uzturēt komunikāciju ar lauksaimniekiem par konkursu un tā nozīmi, pievēršot uzmanību Baltijas jūras piesārņojuma problēmai un arī apzinot labās saimniekošanas prakses. Latvijas šāgada finālists tiks sūtīts nākamgad uz starptautisko sacensību.
Nenovērtējam sevi, neredzam citus
Latvijā konkurss notiek, sadarbojoties Pasaules dabas fonda (PDF) Latvijas birojam un Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centram (LLKC). Sākotnēji PDF aicināja lauksaimniekus, kuri savu saimniekošanu vērtē kā videi draudzīgu, pašiem pieteikties dalībai konkursā, kā arī mudināja citus zemniekus pieteikt savus kolēģus. Taču atsaucība, iespējams, zema pašnovērtējuma vai kautrības dēļ nav bijusi liela.
Tad tika piesaistīts LLKC, kas, vairāk pārzinot Latvijas zemnieku saimniecības un labas lauksaimniecības prakses piemērus, arī no savas puses ieteica saimniecības dalībai konkursā. Tādējādi ik gadu tiek vērtētas apmēram desmit saimniecības, kas pretendē uz titulu Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā.
Magda Jentgena, PDF Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja:
“Katru gadu mēģinām atvieglot pieteikšanās procesu dalībai konkursā. Sākumā pretendentam bija jāaizpilda vairākas anketas, bet tagad pietiek tikai ar motivācijas vēstuli. Mums tiešām gribētos, lai lauksaimnieki nav tik kūtri, pieticīgi un paši piesakās.
Esam izcēluši 12 labās prakses, kas saistītas ar Baltijas jūru un barības vielu noteču mazināšanu. Tostarp ir augu seka, starpkultūras, buferjoslas, precīzā lauksaimniecība, bezaršanas tehnoloģijas, tiešā sēja u. c. – viss, kas mazina barības vielu noplūdi. Ja lauksaimnieks dara jebko no nosauktajām lietām, viņš jau var kvalificēties dalībai konkursā.
Viss, kas tiek darīts vēl papildus, tiek uzskatīts par bonusu. Žēl, ka mūsu lauksaimnieki paši dažkārt nemaz nenovērtē to, ko dara. Jau lasot no LLKC saņemtās aizpildītās anketas par ieteiktajām saimniecībām, bijām sajūsmā par to darbiem.
Taču, kad aizbraucām pie šiem saimniekiem, nereti dzirdējām: “Nu, ko tad mēs! Mēs jau neko īpašu nedarām. Tās ir pašsaprotamas lietas.”
Patiesībā zemnieki dara ļoti daudz labu, slavējamu un stimulējamu lietu, tikai viņi paši to uztver citādi. Mums ļoti gribētos mainīt šo uztveri, sagaidīt, ka mūsu lauksaimniekiem ir augstāks pašnovērtējums un viņi saprastu, ka tiešām dara lietas, ar ko var lepoties.”
Jāteic, PDF minētās 12 labās prakses faktiski sakrīt ar Latvijas Zemkopības ministrijas iespējamo ekoshēmu piedāvājumu, par ko jau rakstījām Agro Topa oktobra numurā.
Magda Jentgena apstiprina, ka Pasaules dabas fonds aktīvi iesaistās arī kopējās lauksaimniecības politikas veidošanas pasākumos, tostarp mēģinot veicināt tādu ekoshēmu piedāvājumu, lai tās būtu videi un Baltijas jūrai draudzīgākas. Un nosauktās prakses jau ir dzīvē pārbaudītas un sevi apliecinājušas kā efektīvas no vides saudzēšanas aspekta.
M. Jentgena:
“Lauksaimnieki, kas startē ne tikai savas valsts, bet visa reģiona konkursā, uzskatāmi par ļoti jaudīgiem saimniekiem, kuri tiešām ievērojami izceļas citu lauksaimnieku vidū, jo savās saimniecībās dara daudz vairāk, nekā prasa likumdošana vai nosaka tradicionālās, ierastās darbības metodes. Latvijas finālisti, kas aizbrauc uz reģionālo konkursu, ne ar ko neatpaliek no citu valstu finālistiem.
Turklāt labāko lauksaimnieku satikšanās finālā ir ļoti laba iespēja, lai zemnieki iepazītos un apmainītos ne tikai ar pieredzi, bet arī savu redzējumu par dažādiem lauksaimniecības nozarē notiekošiem procesiem. Katrs noteikti gūst gan kaut ko vērtīgu savam turpmākajam darbam, gan idejas, ar ko padalīties ar citiem.”
Konkursantu vērtētāji cenšas finālā virzīt daudzveidīgas idejas un risinājumus. Kritēriji esot pietiekami atvērti – par uzvarētāju var kļūt gan konvencionālais, gan bioloģiskais, gan liels, gan mazs jebkuru lauksaimniecības nozari pārstāvošs lauksaimnieks.
Īpaši uzteicamas ir prakses, kur tiek gādāts ne tikai par barības vielu noteču mazināšanu, bet arī par pievienotās vērtības radīšanu saražotajai produkcijai.
Ja saimniecība piekopj vairākas labās prakses, tas nozīmē, ka arī saimniecības pienesums apkārtējai videi ir lielāks.
Konkursam būtu jākļūst masveidīgākam un būtu jāpiesaista daudz vairāk labo prakšu saimniecību, lai pienesums vides un Baltijas jūras piesārņojuma mazināšanai būtu jūtamāks. Diemžēl tās pārsimt saimniecības, kas ik gadu piedalās starptautiskajā konkursā, nespēj konkurēt ar to milzīgo daudzumu saimniecību, kurām vides prasības nebūt nav pirmajā vietā.
M. Jentgena cer, ka turpmāk, dažādos veidos informējot un izceļot iepriekš minētās labās prakses, tostarp izveidojot mājaslapu visu konkursa dalībvalstu valodās, izdosies piesaistīt vairāk uzmanības Baltijas jūras piesārņojuma problēmai, kā arī radīt interesi tiem lauksaimniekiem, kuri, iespējams, šīs labās prakses vēl neizmanto, un rosināt tām pievērsties.
Mājaslapā būs pieejami dažādi videosižeti ar labo prakšu piemēriem no Baltijas jūras reģiona valstu lauku saimniecībām, kas varētu dot ierosmi citiem.
Mitrzeme bija Eiropas mēroga inovācija
2014. gada visa Baltijas jūras reģiona konkursa uzvarētājs – Latvijas pārstāvis Juris Cīrulis – ar savā saimniecībā Mežacīruļi izveidoto mitrāju bija uzskatāms par pionieri šajā jomā. Nākamo sešu gadu laikā mitrzemes lauksaimniecības piesārņojuma mazināšanai jau sāka praktizēt arī daudzi citi lauksaimnieki.
Bet 2014. gadā tas bija kaut kas unikāls visas Austrumeiropas mērogā. Mitrāju izveide kalpo ne tikai barības vielu noplūdes mazināšanai, bet arī biodaudzveidības radīšanai un saglabāšanai.
Pēc uzvaras konkursā intervijā žurnālam Agro Tops J. Cīrulis teica:
“Mitrzemi jau 1993. gadā gluži intuitīvi biju ierīkojis. Kad sākām šeit saimniekot, visa augsne bija burtiski piezīdusies ar visādiem draņķiem, ar mašīnu pat nevarēja pabraukt. Veicām meliorācijas pasākumus, novadot ūdeņus uz grāvjiem. Taču no grāvjiem ūdens aiztecēja tieši upē, tāpēc pa vidu izveidojām dīķi, kur ūdenim nostāvēties. Toreiz pat prātā neienāca, ka vēlāk Eiropa teiks atzinības vārdus par šādu risinājumu. Man toreiz likās, ka tas nav nekāds izgudrojums, bet izrādījās, ka tomēr ir gan, un faktiski šo ideju vajadzēja patentēt.”
Citviet publiskajā telpā Juris Cīrulis uzsvēra:
“Mēs nespējam ietekmēt Grenlandes ledāju likteni, bet varam saimniekot tā, lai Baltijas jūra nepārvērstos par zilaļģēm aizaugušu kloāku. Ļaudis domā, ka galvenie vides piesārņotāji ir lauksaimnieki, jo, lai iegūtu labāku ražu, viņi to vien dara, kā miglo savus laukus. Patiesībā cilvēki vidi iespaido vismaz trīs veidos, ja neņem vērā arī vairākas blakus ietekmes.
Visbūtiskāk vidi visā pasaulē ietekmē cilvēka faktors – pilsēta. Savukārt lauksaimnieki ir atbildīgi par to, ko videi nodara lauksaimniecības tehnika un lopu ganāmpulki.
Zemgale, kur atrodas arī Mežacīruļi, ir līdzena vieta, kas atgādina milzīgu lēzenu bļodu ar lēni tekošām upēm, upītēm un novadgrāvjiem. Zemgales lauksaimnieki, domājot par nākamo ražu, aramzemē iestrādā mēslojumu.
Nekas slikts nenotiek, ja uzlīst tikai neliels sēņu lietutiņš, kas dod zemei valgmi, bet, ja nāk lietusgāzes, kuru laikā nolīst mēneša norma, visos novadgrāvjos, strautos, peļķēs un lāmās uzkrājas ūdens, kas no laukiem izskalojis tur iestrādāto slāpekli un fosforu.
Upju, strautu un grāvju tīkls atdzīvojas, un ūdeņi no Zemgales pa Svēti un citām upēm tek uz jūru, izraisot eitrofikācijas draudus, un tā ir kā bumba ar laika degli. Būtu naivi cerēt, ka es varētu aizturēt visu ar augu barības vielām piesārņoto ūdeņu nokļūšanu jūrā no visiem saviem 900 hektāriem zemes.
Taču es varu izvērtēt, cik daudz man ir tādu lauku, no kuriem ūdens lietus laikā nonāks tieši strautā un tālāk upē, un cik ir tādu, no kuriem ūdens ietecēs strautā jau izfiltrēts caur meliorācijas sistēmām.”
Šogad laurus plūc ZS Kotiņi
2020. gadā par konkursa Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā Latvijas uzvarētāju kļuvusi Latgales saimniecība – ZS Kotiņi. Un, protams, tās saimnieks – Aldis Ločmelis.
Tajā tiek piekoptas vairākas vidi saudzējošas prakses – gan precīzā laukkopība, gan augu maiņa un buferjoslas, papildus notiek saražotās produkcijas pārstrāde, ir savs restorāns, kur tiek izmantota pašražotā produkcija, tiek plānots uzstādīt solāros paneļus un vēl, un vēl…
Aldis Ločmelis ir viens no Latvijas lielākajiem graudaugu un pākšaugu sēklu audzētājiem. Šķilbēnu pagasta ZS Kotiņi saimnieks izveidojis modernu sēklu audzēšanas saimniecību, kur līdztekus sēklkopībai attīsta arī pārtikas produktu un lopbarības ražošanu. Saimniecība faktiski darbojas ar bezatlikuma tehnoloģiju, jo par kurināmo izmanto graudu un pākšaugu tīrīšanā iegūtos blakus produktus.
Saimniecībā apstrādā ap 3000 ha zemes, tostarp vairāk nekā 2220 ha ir sertificētie sēklu lauki. Audzē auzas, miežus, kviešus, rudzus, pupas, zirņus, rapšus, dažādus zālājus. A. Ločmelis: “Es vēlos šeit dzīvot un darboties ilgi, tādēļ lielu uzmanību pievēršu augu maiņai, kas mazina augu aizsardzības līdzekļu lietošanu. Arī augsne nav piemērota, lai vienu pēc otra sētu vien kviešus un rapšus. Izmantoju augsnes minimālo apstrādes tehnoloģiju.”
Saimniecībā uz vietas tīra, kaltē un pārstrādā graudaugus un pākšaugus. Jau kopš 1998. gada Kotiņos kombinētajā lopbarībā liek rapšu raušus un pašaudzētās pupas.
Intervijā žurnālam Agro Tops A. Ločmelis teicis:
“Cenšamies pārliecināt ekspertus, ka soju Latvijā no citām valstīm ievest nevajag. Tā taču ir mūsu, Latvijas, ekonomika! Ir pierādīts, ka dzīvnieks soju sagremojot daudz labāk nekā pupas. Arī proteīna daudzums sojā ir lielāks nekā pupās. Tomēr, apskatot sojas un pupu cenu atšķirību, noteikti var secināt, ka pupas var nopirkt divtik vairāk un beigās lietojamais produkts sanāk izdevīgāks, nekā tas būtu ražots no sojas.”
Saimniecībā tiek pārstrādāts viss, kas nokults. Pēc graudu kaltēšanas čagas aiziet kurināmajā. Kalti kurina arī ar šķeldu, tāpēc dūmgāzes graudus neskar. Sēklkopībā neizmanto glifosātu saturošu herbicīdu.
“No graudaugiem un pākšaugiem gatavojam sēklu, lopbarību, kombinēto lopbarību un pārtikas produktus. Pārtikas produktu un salīdzinoši nelielo lopbarības ražošanu attīstījām no sēklkopības pelnītajiem naudas līdzekļiem. Mūsu pārtikas produkti ir īpaši ar to, ka katrs no tiem ir gatavots no vienas šķirnes graudiem vai pākšaugiem.
Šā iemesla dēļ varam nodrošināt vienādu ēdiena izejvielu gatavošanas laiku, un tām ir vienādas garšas īpašības. Pārtikas produktu cehā produktus gatavojam no miežiem, pupām, zirņiem un kviešiem. No konkrētas pārtikas miežu šķirnes iegūstam trīs izmēru grūbas – lielās, vidējās un mazās – pērļu grūbas. No kviešu graudiem galvenokārt maļam miltus.
Patlaban esam dzirnavas tā sakārtojuši, ka varam iegūt ekstra smalkos miltus. Turklāt vēl ir klijas, ko var izmantot gan lopbarībā, gan arī pārtikā. Piemēram, maizes cepšanā.
Savai eļļai audzējam vienu vasaras rapšu līnijšķirni. Eļļu kaltējam, tīrām, sūtām uz analīzēm, izvērtējam un spiežam. Ar rokas sūkņiem eļļu pilda pudelēs, paliek eļļas nosēdumi, tos izmanto tehniskajām vajadzībām.
To var arī izmantot lopbarībā. Turklāt, izspiežot eļļu, rodas rapšu spraukumi. Tos liekam mūsu gatavotajā lopbarībā. Eļļas cehs patlaban pārspēj lopbarības cehu, mums ir saimniecības, kas stāv rindā uz rapšu raušiem,” savu ražošanu raksturo A. Ločmelis.
Kopš 2015. gada Kotiņu produkti ir marķēti ar Zaļo karotīti.
VIEDOKLIS
Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs:
“Domāju, konkurss ir ļoti svarīgs, jo tas parāda, ka, lai arī cik netālredzīga ir valsts politika vai, pareizāk būtu teikt – Latvijas nacionālās lauksaimniecības politikas trūkums, tomēr ir saimnieki, kuri spēj domāt ilgtermiņā un saimnieko ar cieņu pret vidi.
Jā, šādu saimnieku nav daudz un vēl mazāk ir tādu, kuri par to vēlas runāt skaļi. Jo viņiem nav vajadzīgs to saimnieku nosodījums un neizpratne, kas ir pārliecināti, ka, tikai izmantojot agroķīmiju, mēs spēsim pabarot pasauli.
Tomēr man šķiet, ka izmaiņas notiek arī Latvijas lauksaimnieku sabiedrībā un arvien pieaug to saimniecību skaits, kuri apzināti strādā pie tā, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi.
Diemžēl šāgada 20. oktobris ir iezīmējies kā graujoša diena Eiropas videi, jo Eiropas Parlaments un ES padome nobalsoja par labu atbalsta maksājumiem industriālajai lauksaimniecībai.
Tas faktiski nozīmē to, ka lauksaimnieki varēs saņemt naudu, ja, piemēram, pārveidos mitrzemes par lauksaimniecības zemi, tādējādi radot emisijas…”
Latvijas finālistu videi draudzīgās prakses
Rihards Kadirovs, ZS Jaunozoli – 2019. gada uzvarētājs
Savā saimniecībā Rihards ir ieviesis dažādas saimniekošanas metodes, lai mazinātu ietekmi uz vidi. Viena no metodēm ir strip-till jeb augsnes joslveida apstrāde. Šī metode paredz, ka zeme netiek arta, bet gan apstrādāta minimāli, lai saglabātu zemes dabisko struktūru un uzlabotu augsnes kvalitāti.
Pēc lauksaimnieka novērojumiem šī metode ir noturīgāka arī pret laika apstākļu īpatnībām, piemēram, sausumu. Kombinējot dažādas videi draudzīgas lauksaimniecības prakses, Riharda apstrādātajā augsnē ir ievērojami pieaudzis organisko vielu daudzums un spēja absorbēt siltumnīcefekta (CO2) gāzi.
Rihards visas savas zināšanas lauksaimniecībā ir ieguvis pašmācības ceļā un labprāt dalās ar savu pieredzi un teorētiskajām atziņām ar citiem lauksaimniekiem. Ar savu ekonomista izglītību viņš ir spējis analizēt savas saimniecības finansiālos rādītājus un izvēlēto strip-till metodi dažādu faktoru dēļ uzskata šobrīd par izdevīgāko.
Tāpat Rihards ir spējis rūpīgi izvēlēties piemērotāko mēslojuma daudzumu, veicot augsnes analīzes un izvērtējot prognozēto nokrišņu daudzumu. Piemēram, izmantojot mazāku mēslojuma apjomu lietus periodos, ir iespējams novērst barības vielu noplūdi ūdeņos.
Tādējādi Rihards ir samazinājis izmantotā fosfora mēslojuma daudzumu par 20% un slāpekļa mēslojuma daudzumu par 50%. Četru gadu laikā, izmantojot strip-till metodi, raža ir pieaugusi par 90%.
Interesanti, ka sākotnēji daudzi lauksaimnieki ir smīkņājuši par Riharda saimniekošanas metodēm, neticot, ka tās varētu dot labu rezultātu.
Andris Kalniņš, ZS Ozoli – 2018. gada uzvarētājs
Saimniecībā, kur tiek ražoti gan gaļas un piena, gan graudkopības produkti, tiek īstenotas bioloģiskās un biodinamiskās lauksaimniecības principi.
Lai gan mūsdienās pesticīdu izmantošana un lauksaimniecības intensifikācija ir zināmā mērā kļuvusi par normu, saimniecība Ozoli ir pierādījums tam, ka nodarbošanās ar lauksaimniecību un videi draudzīga rīcība nav pretstati.
Barības vielu noplūde no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm ir galvenais slāpekļa un fosfora avots Baltijas jūrā.
Šīs barības vielas veicina straujas izmaiņas Baltijas jūras ekosistēmā, kā arī ir pierādījums tam, ka lauksaimniecībā lietotās prakses nereti izmanto resursus neefektīvi. Lai racionāli izmantotu resursus, viena no Ozolos lietotajām inovatīvajām praksēm ir kūtsmēslu kompostēšana.
Šādā veidā ne tikai tiek samazināta barības vielu noplūde, bet tiek samazināts arī mēslojuma iestrādes biežums. Samazinot augsnes apstrādes intensitāti, tiek ierobežots CO2 emisiju apjoms, taču šie ir tikai pāris piemēru no tā, kas tiek īstenots Andra Kalniņa saimniecībā.
Juris Sprukulis, ZS Vecsiljāņi – 2015. gada uzvarētājs*
Saimniecība nodarbojas ar piena, siera, elektroenerģijas un augkopības produkcijas ražošanu. Nozares cita citu papildina, tādējādi ļaujot efektīvi izmantot resursus. Ražošana ir sakārtota, ieviesti videi draudzīgi lauksaimniecības tehnoloģiju risinājumi, piemēram, jaunas biogāzes un šķidrmēslu izkliedes tehnoloģijas.
Saimniecība Vecsiljāņi lieliski demonstrē, ka videi draudzīga ražošana iet roku rokā ar efektivitāti.
“Efektīva resursu izmantošana, produkta pievienotā vērtība un siltumnīcas efekta gāzu emisiju ietekmes uz vidi mazināšana ir atslēgas vārdi šodienas biznesa sektorā. Ar to sastopamies arī ZS Vecsiljāņi ražošanas procesā. Tāpat ļoti atzinīgi vērtējam, ka uzņēmums ir atvērts plašākai publikai un dalās ar dažādām interešu grupām ar savu labo praksi,” tā saimniecību 2015. gadā raksturojuši konkursa organizētāji un žūrija.
Vija un Juris Cīruļi, ZS Mežacīruļi – 2014. gada uzvarētāji
20 gadu laikā Mežacīruļos sākotnēji intuitīvi, tomēr vēlākos gados jau pilnībā apzināti izvēlēts daudznozaru ražošanas princips, ražojot pienu, audzējot kviešus, rapšus, zālājus, pupas un kukurūzu.
Izmantojot ārvalstu pieredzi, lauksaimniecības uzņēmums paplašināts ar enerģijas ražošanas posmu – biogāzi, elektrību un siltumu. Tālāk siltuma izmantošanai izveidots siltumnīcu komplekss.
Saimniecībā tika izveidota arī pirmā mitrzeme – demonstrējumu objekts Latvijā. Tā veidota, lai samazinātu augu barības vielu noteces radīto piesārņojumu un attīrītu lietus notekūdeņus.
Šī ir pirmā mitrzeme, kurā tiek veikti mērījumi, lai demonstrētu mitrzemju efektivitāti. Veidojot mitrzemi, tiek izmantotas dabiskā mitrāja īpašības filtrēt un akumulēt ūdeni, noārdīt organiskos savienojumus, uzņemt biogēnos elementus un pārveidot tos biomasā.
Arnis Burmistris, ZS Vilciņi 1 – 2013. gada uzvarētājs
ZS Vilciņi 1 vairāk nekā 2000 ha plašajā saimniecībā lieto precīzās lauksaimniecības tehniku un īpašu saimniecības pārvaldības datorprogrammu, tādējādi efektīvi izmantojot mēslojumu un samazinot barības vielu noplūdi ūdens vidē.
Izmantojot precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas, ir palielinājusies kontrole saimniecībā kopumā, kā arī katrā lauka nogabalā.
Tiek taupīti līdzekļi, strādājot precīzi, turklāt netiek radīts stress augiem un tiek samazināti barības vielu noplūdes riski. Saimniecībā lielākā daļa tehnikas ir aprīkota ar GPS iekārtām. Mēslošana tiek veikta ar GPS diferencētām mēslošanas kartēm un īpašu sensoru palīdzību.
Ar šādu tehnoloģiju lielās platībās iespējams būtiski samazināt barības vielu noplūdes riskus plašā teritorijā. Saimniecība Vilciņi ne vien samazina augu barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm, bet ir atvērta dalīties ar uzkrāto pieredzi par precīzo lauksaimniecību, uzņemot saimniecībā studentu un citu interesentu grupas.
Aivars Kokts, SIA Ulbroka – 2011. gada uzvarētājs
Uzņēmums izmanto inovatīvas un efektīvas metodes cūku fermas radītā piesārņojuma mazināšanā, ierīkojot īpašus gaisa filtrus, kas piesaista amonjaku un tādējādi saglabā apkārtējo vidi. SIA Ulbroka ir pirmā no lielajām cūku fermām Latvijā, kas ir uzstādījusi šādas gaisa attīrīšanas iekārtas, tāpēc tā var kalpot par labu paraugu citām līdzīgām saimniecībām gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs.
Līdzīga prakse 2011. gadā nebija sastopama arī Igaunijā un Lietuvā.
SIA Ulbroka uztur augstu ražošanas efektivitāti un lielus ražošanas apjomus, taču vienlaikus veic investīcijas, kas ir ne tikai vidi saudzējošas, bet arī ekonomiski pamatotas. Uzņēmuma direktors Aivars Kokts paudis, ka lopkopība ir viens no lielākajiem piesārņotājiem, tāpēc par savu pienākumu viņš uzskata biznesu veidot iespējami videi draudzīgāku.
Vanda un Rihards Valtenbergi, ZS Valti – 2010. gada uzvarētāji
Pirms 10 gadiem saimniecība Valti apsaimniekojusi aptuveni 600 ha zemes Ventas baseinā. Ekonomiski nozīmīgākā nozare saimniecībā tolaik bijusi Šarolē tīršķirnes un krustojumu gaļas liellopu turēšana vaislai, nobarošanai un gaļas ražošanai.
Otra nozīmīgākā nozare – zivju audzēšana. Kā inovatīvu un gudru risinājumu barības vielu noteces samazināšanai žūrija izcēlusi sešus saimniecībā izveidotos dīķus, kas uztver vietējo noteci un veicina ūdeņu pašattīrīšanos. Saimniecībā padziļinātās gultnēs izveidoti barības vielu nogulsnēšanās baseini, kuros mīt zivis – karpas, līņi un orfas.
Nogulsnēšanās baseinos tiek aizturētas augsnes daļiņas, slāpeklis un fosfors, kas veicina zaļo augu augšanu. Tie savukārt nodrošina labu barības bāzi zivīm, kas saimniecībā sasniedz ievērojamus svara pieaugumus. Tādējādi saimniecība ekonomiski iegūst no zivju ražošanas, bet Baltijas jūra tiek pasargāta no pārlieku lielas fosfātu un nitrātu ieplūdes.
Guntars Dolmanis, ZS Lielkrūzes – 2009. gada uzvarētājs
Guntars Dolmanis kļuva par pirmo konkursa finālistu no Latvijas. Strādājot daudznozaru saimniecībā vairāk nekā 30 gadus, saimnieks ir veicinājis ne vien savas saimniecības attīstību, bet arī realizējis dažādus izglītības projektus, tādējādi sekmīgi nododot savas zināšanas tālāk.
Saimniecība ir īpaša ar spēju, savstarpēji sabalansējot, izmantot meža, zemes un ūdens resursus. Piemēram, saimniecībā ir apskatāma kaskādes dīķu sistēma, kur zemākajā dīķī uzkrātās dūņas ik gadu tiek izmantotas zemes auglības uzlabošanai.
Dīķu sistēmas uzturēšanai tiek izmantota saimniecības notece. Guntars Dolmanis ir viens no retajiem Latvijā, kurš saviem spēkiem atjaunojis iepriekš taisnotās Gaujas upes posmu, atgriežot tās dabisko tecējumu, tādējādi uzlabojot zivju ziemošanas apstākļus un palielinot to populāciju.
Saimnieks prasmīgi ievēro augu maiņu, kurā iekļauj arī tauriņziežus, kas nodrošina pēcaugus ar bioloģiski fiksētu slāpekli un tā samazina arī kultūraugu audzēšanas pašizmaksu.
*2016. un 2017. gadā konkurss nenotika, jo nebija finansiāla atbalsta. Latvija konkursā nepiedalījās arī 2012. gadā.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
