Guna Roze: Gada izrāde jeb kārtējais “bui dui”? 9
Pirms nedēļas devos uz vietējo bibliotēku – tematiskas aktivitātes sagatavošanai vajadzēja pāris šausmu žanra grāmatu. Plauktos bija Po, Stīvena Kinga un citu klasiķu darbi, bet tā, ko meklēju, nebija.
Turklāt, kā paskaidroja darbiniece, konkrētās grāmatas nevis aizķērušās pie lasītāja, bet… šos otrās kategorijas produktus bibliotēka vienkārši neesot iegādājusies. Oho! Gribētos ticēt, ka šāda atlase nav ierobežotu līdzekļu, bet gan apzinātas politikas diktēta, jo laikā, kad grāmatu tirgus ir tik ļoti piesātināts, tērēt budžeta naudu nevis populārai lasāmvielai, bet labai literatūrai, ir cienījama ambīcija. Man vajadzīgās grāmatas bibliotekāre pasūtīja no Rīgas, un jau pēc pāris dienām eksemplāri bija klāt. Šī situācija mudināja aizdomāties par to, ka kultūras patērētāju “kopgalda ēdienkarte” faktiski ir dažu cilvēku rokās.
Vēlreiz šādas pārdomas radās pēc izrādes “Tobago” noskatīšanās Kandavas estrādē. Vasara ir brīvdabas izrāžu laiks. Ceļojošo projektu ir tik daudz, ka reģionu repertuāra veidotāji varētu izvēlēties labāko no labākā – gluži kā grāmatas bibliotēkā. Afišas pārsteidz ar neierastām trupām, bet nebeidz nepārsteigt ar saturu: kādam skatuves māksliniekam jubilejas tūre; kādā izrādē meklē solisti, citā sievu vai saimnieci un ko tik vēl ne! Katrs uzvedums tiek reklamēts kā gadsimta notikums, un patērētjam – pilsētiņas vai ciemata iedzīvotājam – atliek ticēt, ka vietējais kultūras korifejs zina, ko laist uz skatuves, bet kam pieklājīgi atteikt.
Jā, visbiežāk vajadzētu tieši atteikt, jo arī kultūras jomā vara visupirms ir atbildība. Nevar noliegt, ka tiem, kam ir pilnvaras izvēlēties repertuāru, ir milzu ietekme arī pār cilvēku garīgā apvāršņa formēšanu – celšanu vai gremdēšanu, jo lauku cilvēki, ierobežoto līdzekļu spiesti, visbiežāk “ēd” to, kas servēts pašu mājās. Diemžēl biežāk, nekā to gribētos, vasaras izrāde tuvējā estrādē ir vienīgā, ko liela daļa iedzīvotāju gada vai pat ilgākā laikā var atļauties noskatīties. Viņi notic reklāmai, uzticas sava pagasta kultūras lauciņa kopējam, nopērk biļeti, bet vai ir samaksājuši par gaidīto baudījumu? Vai šie cilvēki kā savu GADA IZRĀDI ir pelnījuši kārtējo “bui dui”, kas iestudēts pēc principa: “pacelsim pirkstu, pateiksim banālu joku, un visi smiesies”?!
Šā iemesla dēļ pat uz “Tobago” devos ar zināmu skepsi, jo nespēju iztēloties, ka brīvdabas variants var kaut nedaudz līdzināties tam lieliskajam oriģinālam, ko pirms gadiem 15 vairākas reizes izgaršoju Dailes teātrī. Paredzēju pliekanas dekorācijas un gaismas, neatļāvos noticēt aktieru maiņai, nepatika, ka tā tiek piedāvāta kā autoru jubilejas izrāde… Vārdu sakot – pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem baudīt teātri lauku estrādēs jebkāda ticība kvalitātes klātbūtnei šādos pasākumos bija nolīdzināta zemāk par zemi.
Par laimi, kļūdījos. Kaut arī ar vienkāršotām dekorācijām un bez vienas sižeta līnijas, izrāde savu varenumu nav zaudējusi. Himniskās dziesmas “Uz priekšu, Kurzeme!” laikā Kandavas estrādes pārpildītās skatītāju rindas neelpoja, bet mīlas ainās asaras slaucīja pat vīrieši. Še nu re! Šī traģikomiskā dziesmu spēle pierādīja: ka, ja nu kāds aktieris būtu neaizvietojams, tad no tiem, kas nespēlē lielās lomas teātrī. Piekrītu viedoklim, ka “Tobago” latviešiem varētu kļūt par ikonisku izrādi tāpat kā “Skroderdienas Silmačos”.
Te arī apstiprinājums augstāk izteiktajam apgalvojumam par repertuāra veidotāju milzīgo atbildību. Kvalitātes atlase un cenzūra nav viens un tas pats. Cilvēkus veido vide, kādā viņi dzīvo; pārtika, ko ēd, kultūra, ko patērē. Ja reiz pašvaldība paredz (vai apmaksā) pāris brīvdabas izrādes vai koncertus gadā, tad kāpēc neizvēlēties labāko – mākslinieciski un saturiski augstvērtīgāko no piedāvājuma? Pēc tāda paša principa, kā mana bibliotēka izvēlas grāmatas. Ieguvēji būtu visi: tiktu izkopta patērētāju gaume, bet producenti nevarētu atļauties ražot seklas viendienītes. Negribu, nu negribu ticēt, ka tautai vajag tikai popkornu un lētus jokus! Varbūt nākamā – Latvijas simtgades – vasara varētu būt skaists jauna kultūras līmeņa sākums.
P. S. Tieši šīs slejas tapšanas laikā internetā ieraugu virsrakstu “Jānis Lūsēns: mūsu pārņemtība ar masu pasākumiem ir nācijas debilizācija”.
