GADA AUTO: Dinamika vairs nav galvenais 0
Pirms gadiem trim modē nāca braukšanas “ekostila” apmācības. Instruktori mācīja, pierunāja mūs ieskrējienos “negriezt” motoru ātrāk par 2000 (dīzeļus) vai 2500 (benzīnniekus) apgriezieniem, slēgt nākamo pārnesumu, pirms vēl īsts rūciens un skrējiens sācies. Centīgākie iemācījās un pierada. Pat dažus litrus ietaupīja.
Lielākā daļa ne skolās gāja, ne lasīja par šīm gudrībām. Slinki bija pat pamēģināt. Ko šādos gadījumos dara konstruktori? Sen iemīts ceļš – ja cilvēks nemāk bremzēt, jāiebūvē mašīnā ABS. Ja cilvēks nemāk labot slīdi, jāizgudro un jāievieš ASC… Ja cilvēks radis “ātrumu” slēgt “neekoloģiski”, jāuztaisa tāds auto, kas taupa pats, nemainot braucēja ieradumus.
Rezultāts – jau 2012. gads, bet automobiļi neiet! Visā garajā konkursa vēsturē nekad, ne reizi nav tik bieži skanējis skeptiskais vērtējums – neiet! Proti, paātrinājuma nav, dinamikas nav, kaifa nav.
Degvielas patēriņa skaitļi, protams, priecē un reizēm šķiet pat nereāli mazi. Ar pilnu bāku izbrauc no Rīgas, ar gandrīz pilnu iebrauc Dundagā, un atpakaļ mājās esi vien ceturtdaļu tvertnes sadedzinājis. Pieci litri uz simtu. Un tas ar lielu, pilnu auto un maksimāli izmantojot spraugas ātrumu limitos un to kontrolē. Lēti. Bet pelēcīgi. Jeb, pareizāk sakot, zili.
Visbiežāk skeptisku vērtējumu šogad saņem automobiļi, kuros uzstādīti samērā lieli un jaudīgi motori. Lai sacenstos taupībā ar mazajiem, lai iekļautos “zilajās” kampaņās un ažiotāžā, tos konstruktoriem nācies “nospiest” visvairāk.
Ne tikai ar vadības bloku skopu regulējumu, bet arī ar transmisiju pielāgošanu nevis dinamikai, bet gandrīz tukšgaitas ripošanai.
Tādi pārnesumu skaitļi iepriekš nav redzēti. 100 km/h divturbīnu dīzeļjaguārs ripo, tahometram rādot nepilnus 2000. Un, protams, no šādas starta pozīcijas apdzenot, neceļ. Automāts nereaģē, jāslēdz ar roku – uz piekto, ceturto, pat trešo pārnesumu. Tikai tad atveras gaidītais spēks un nāk ilgotais rāviens. Normāli, ierasto slēgšanās algoritmu robežās braucot – neiet! Neiet “Mazda CX” ar divu litru benzīna motoru (160 ZS), kūtra šķiet tāda paša tilpuma dīzeļa dzītā “Honda Civic” (300 Nm). Neiet, kamēr nesaproti, ka dinamiska pilsētas brauciena “robi” šajās ekokoncepcijās ir pirmais un otrais. Ka Latvijas šosejai piemēroti ir trešais un ceturtais pārnesums. Piektais un sestais ir vilcēji un rāvēji tikai vācu autobāņu režīmos. Pie mums – flegmatiski ripotāji. Slēdzies! Un arī 2012. gada “zilie” auto kaifo.
Kāpēc visus žūrijas biedrus, kuri jau paspējuši iemēģināt “Nissan Leaf”, sajūsmina šī auto dinamika? Tāpēc, ka tikai elektriskā piedziņa spēj realizēt iekšdedzes motoru nepiepildāmo sapni – pilnu jaudas un spēka atdevi jau no starta, no nulles apgriezieniem. Bez rēciena un indes spļaušanas. Citi jāslāpē. Un te nu mēs esam – neiet…
Ja no konkursa pretendentu vidus jāizvēlas auto, kas dod paātrinājuma baudu, neprasot mainīt braucēja (slinkos) pārnesumu maiņas ieradumus – tie ir vienkāršākie ar nelieliem motoriem aprīkotie “kompaktnieki”. “Hyundai i30” (vai “Kia Cee’d”), piemēram. Mēģinātā auto 1,6 litru benzīna motors ir pietiekami taupīgs jau bez kādām zilām pārgudrībām. Griezes moments nav tik liels, lai gala pārnesumu varētu taisīt baigi garu. Tas atstāts klasisks – 120 km/h – 3000 apgriezienu. Zemāko pārnesumu virkne arī palikusi ierastā. Otrais skaisti strādā jau no 30 km/h un līdz 90 vai pat 100 (apgriezienu ierobežotājs nostrādā tikai pie 6800). Piekto var droši lietot pat pilsētā. Tīkami. Ierasti. Un lētāk nekā visi “zilie” brīnumi. Lai gan – arī šim uz dibena uzrakstīts “blue”. Laikam jau par godu robotiņam, kas motoru izslēdz, apstājoties pie sarkanā luksofora. Klusums. Nevaru pierast…
Uzziņa “Latvijas Gada auto 2013” pretendenti: Mazda CX–5 Ford B–Max Opel Zafira Tourer Chevrolet Aveo Chevrolet Malibu Hyundai i40 sedans Hyundai i30 Honda Civic hečbeks Kia Cee`d Kia Optima Peugeot 208 Subaru XV Nissan Leaf Volkswagen Up Volkswagen Passat Alltrack Volkswagen Golf Fiat 500L Audi A3 Audi A6 Allroad Quattro. |
