– Vai bez arodbiedrību pārņemšanas okupācijas varai būtu izdevies nodrošināt propagandai vajadzīgo demonstrāciju masveidību? 15
– Arodbiedrības neapšaubāmi bija daļa no izplānotās taktikas. Bija taču skaidrs, ka Latvijā ir tikai daži simti komunistu un saviem spēkiem viņi galā netiks. Bet uzdevums bija “nostiprināt un paņemt sociālisma bāzi”, nodibināt kontroli. Bez arodbiedrībām, bez kreiso jauniešu organizāciju aktivitātēm, bez inteliģences piesaistes noorganizēt tādus pasākumus nebija iespējams. Ja justu, ka arodbiedrības un Latvijas sabiedrība ir opozīcijā, droši vien organizētu pavisam citus pasākumus. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs raksta, ka Maskavā bijuši pat pārsteigti, cik vienkārši viņiem viss izdevies. Tas viņus iedrošinājis vēl vairāk.
– Tomēr pārsteidzoši, cik disciplinēti tolaik strādnieki gāja uz jaunās okupācijas varas pasākumiem. Bija kādi draudi?
– Mani tas arī pārsteidz, tāpēc arī saku, ka vajadzētu tos notikumus izanalizēt dienu pa dienai un stundu pa stundai, lai saprastu, kas tur notika. Masu pasākumi bija. Tajos piedalījās pat Latvijas armijas karavīri. Jānoskaidro arī par sarkanarmiešiem, kas tur piedalījās. Tomēr sarkanarmieši tur nebija galvenie. Galvenais, ka okupācijas varai uz pasākumiem pilsētās izdevās mobilizēt strādniecību. Tas bija taktisks gājiens: parādīt pasaulei, ka šeit viss notiek “ar visas tautas atbalstu”. Es šaubos, vai 17. jūnijā bija kādi ziedi uz tankiem – fotogrāfijās neko tādu neredz –, taču pūlis Stacijas laukumā bija. Tas arī saprotams. Ja tagad būtu ziņa, ka Rīgas centram brauks cauri “Abrams” tanki, arī viena daļa aizietu paskatīties. Bet 1940. gadā pēc tam jau bija nepieciešamība visu laiku ar masu pasākumiem uzturēt tonusu.
– Kāda bija arodbiedrību loma strādnieku gvardes organizēšanā?
– 1940. gada jūlijā noteiktajos jaunajos arodbiedrību un strādnieku komiteju uzdevumos bija nodrošināt rūpnieciskās ražošanas nepārtrauktību, lai īpašnieks, kam uzņēmums atņemts, neiedomātos, ka var tā darbu sabotēt. Vēl viena no arodbiedrības funkcijām, lai cik tas dīvaini šķistu, bija strādnieku iesaistīšana paramilitārā struktūrā – strādnieku gvardē. Tika organizētas patruļas, rūpnīcas apsargāšana. Kāpēc Padomju Savienībā miera laikos vajadzēja strādnieku gvardi? Tāpēc, ka PSRS bija nostājusies uz kara ceļa. Un ne tikai militārpolitiski ar savu rīcību kopš 1939. gada, bet arī ekonomiski. PSRS ekonomikas pārorientēšana kara režīmā notika vienā laikā ar Baltijas valstu okupāciju. 1940. gada jūnija beigās vienu pēc otra pieņēma vairākus lēmumus, tajā skaitā par darbavietas maiņas aizliegšanu, par astoņu stundu darba dienu septiņas dienas nedēļā. Okupētās Latvijas preses izdevumos par tiem ziņoja, taču Baltijā tos līdz 1941. gada jūnija beigām neieviesa. Laikam šķita, ka pārejas periodā tas būtu pārāk radikāli. Par strādnieku gvardi daudz interesanta varētu pastāstīt tie latviešu komunisti, kuri piedzīvoja atmodu. Bet ko, piemēram, Eduards Berklavs atmiņās raksta par 1940./1941. gadu? Ļoti nedaudz! Tas ir temats, ko viņi atmiņās neaiztiek, daudz labprātāk rakstot par nacionālkomunisma laiku, par atmodu. Taču būtiskākais – ko tu īsti darīji tajā 1940. gadā? – izkrīt. Arhīva dokumentos ir ziņas par strādnieku gvardes izveidošanu, bet ne to, kā funkcionēja, kādi uzdevumi bija, kam atskaitījās. Karam sākoties, lielākā daļa ar arodbiedrībām saistīto dokumentu gājuši bojā vai pazuduši.
– Rodas iespaids, ka padomju laiks pamatīgi sakompromitējis arodbiedrību tēlu Baltijas valstīs.
– Arodbiedrības izmantoja arī vācieši. 1941. gada jūlijā viņi atkal nomainīja nosaukumus, bet struktūru atstāja to pašu. Padomju aktīvisti aizbēga vai tika represēti, kamēr arodbiedrības nacistu varas gados turpināja to pašu politiku, ko pie komunistiem. Jūlijā no Vācijas atbrauca īpašais pilnvarotais un paziņoja, ka nekas nav jālikvidē, bet tagad arodbiedrību jautājumi tiks risināti centralizēti no Arodbiedrību centrālās savienības Rīgā un no Berlīnes. Daudzi arodbiedrību līderi sadarbojās ar abām varām. Tāds Alfrēds Roja paspēja gan būt padomju arodbiedrībās un piedalīties arodbiedrību slimokasu likvidācijā, gan kļūt par vācu laika Arodbiedrību centrālās savienības priekšsēdētāju. Protams, padomju laika sitiens pa arodbiedrību prestižu bija milzīgs. Strādniecībā kaut kāda izpratne par to, kas tām būtu jādara, tomēr saglabājās. No tiem laikiem līdz mūsdienām pastāv priekšstats, ka arodbiedrības galvenā funkcija ir rūpju izrādīšana par strādājošiem. Mūsdienu Ukrainā un Baltkrievijā tas turpinās – arodbiedrības dala dzīvokļus, bērnudārzus un patiesībā pilda valsts deleģētās funkcijas kā PSRS, nevis gādā par sociālo aizsardzību. Bet trieciens prestižam, kā jau teicu, bijis milzīgs. Latvijā arodbiedrībās ir kādi 15 – 16% strādājošo. Igaunijā vēl mazāk. Tas ir viennozīmīgi, ka arodbiedrības un sociāldemokrāti cilvēku apziņā saistās ar komunistisko pagātni. Latvija un Igaunija Eiropā ir gandrīz unikālas ar to, ka kopš neatkarības atgūšanas nav laidušas sociāldemokrātus pie valdīšanas.
