G20 sanāksmēs svarīgākais tiek apspriests aiz slēgtām durvīm 0
G20 ieguva savu nozīmību, pateicoties krīzei. Sākotnēji bija veltīti pārsvarā finansēm, kā arī t. s. industrializēto un attīstības valstu dialogam, bet laika gaitā arvien uzstājīgāks kļuva viedoklis, ka G20 vajadzētu uzņemties ko līdzīgu pasaules valdības lomai, jo ANO ir neefektīva un tās vadošo politisko orgānu – Drošības padomi – paralizē šīs padomes pastāvīgo locekļu veto tiesības.
Tās pašas lielvalstis, kas pastāvīgi sēž ANO Drošības padomē, gan vienlaikus ir “pirmās starp līdzīgajām” arī lielā divdesmitnieka pulkā, taču G20 neformālie ietvari ir krietni elastīgāki, un apspriestais neatspoguļojas nekādās publiskās debatēs.
Protams, G20 neaprobežojas ar vadītāju saietiem, vēl pastāv, piemēram, vairāk vai mazāk izteikti sakari vai viedokļu apmaiņa starp finanšu ministrijām un valstu centrālajām bankām un, piešķirot pasākumam mazliet sociālas lietderības piedevu, no 2010. gada arī nodarbinātības jomā. Taču galotņu tikšanās ir tās, kas piesaista vispārēju uzmanību, un pirmie “krīzes samiti” (Vašingtonā, Londonā un Pitsburgā) radīja iespaidu, ka pasaules varenajiem piemīt zināma politiska griba “kazino kapitālisma” iegrožošanā un “reālās ekonomikas” veicināšanā. Bet neizbēgami parādījās dažādu interešu atšķirības. Tajā skaitā un varbūt pirmo reizi tik redzamā veidā ASV un Rietumeiropas ekonomisko interešu atšķirības. Tas daļēji izskaidro, kāpēc daža laba apņemšanās, teiksim, solījumi ņemt grožos fiskālās paradīzes, patiesībā izčākstēja.
Lielā divdesmitnieka kopbildei it kā vajadzētu simbolizēt lielvaras, kas pārstāv divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju, 85 procentus no kopējā tirdzniecības apjoma un 90 procentus no visu valstu iekšzemes kopproduktu summas. Bet plašākai sabiedrībai G20 drīzāk saistās ar tām pielāgotajām antiglobālistu akcijām un nekārtībām.
Savukārt apskatnieki mēģina ko izlobīt no šķidrajiem paziņojumiem, zinot, ka svarīgākais varbūt ir ticis apspriests sanāksmes laikā notikušajās divpusējās sarunās aiz slēgtām durvīm. Parasti interese koncentrējas ap ASV un Ķīnas jeb “G2” ekonomiskajām attiecībām, bet nupat notikušās Meksikas sanāksmes sakarā dažādi minējumi saistās ar Sīrijas pilsoņu kara tēmu un tātad ar Obamas un Putina varbūtējo darījumu. Varianti ir dažādi… Kā norāda franču analītiķis Alēns Frašons, padomju nostalģijas pārņemtais Kremļa saimnieks, kādreizējais KGB cilvēks, “mīl tāda veida situācijas: Krievija atkal nonāk diplomātiskās spēles centrā”. Ne Maskava, ne Vašingtona nav pilnībā izmantojušas savas diplomātijas jaudas, lai vismaz ierobežotu Sīrijas traģēdijas apmērus.
Līdzīgi var sacīt par Berlīnes un Parīzes ieilgušo mazspēju eirozonas glābšanā, jo katrai savs krekls ir tuvāks. Abas šīs krīzes, lai cik atšķirīgas tās būtu, apliecina, ka visā paļauties tikai uz lielvalstīm reizēm ir liela pārsteidzība.
