Futbols un karš 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par spīti Krievijas teroristiskajām darbībām, Ukrainā gandrīz pilnībā izdevies aizvadīt futbola čempionāta pirmo apli, tāpat notiek arī basketbola, volejbola, handbola čempionāts. Komandām jārēķinās, ka treniņu vai spēli jebkurā brīdī var pārtraukt gaisa trauksme un jādodas uz bumbu patvertni, taču valstij nepieciešams arī sports, lai kara un nāves ziņas atšķaidītu ar kādu miera laikiem pierastu aktivitāti.
Atvieglojums pēc trauksmes
Futbolisti bija pirmie, kas augustā Ukrainā atsāka salīdzinoši pilnvērtīgu sporta dzīvi – čempionātā piedalās 16 komandas, pirmo apli izdevies aizvadīt gandrīz pilnībā, šobrīd turnīrā ir tradicionālā ziemas pauze līdz marta sākumam. “Latvijas Avīze” aprunājās ar piektajā vietā esošās vienības “Oleksandrija” izpilddirektoru Dmitriju Kitajevu, kā varēja spēlēt futbolu, ja kopš oktobra pirmās puses Krievija ar raķešu triecieniem mērķtiecīgi cenšas iznīcināt Ukrainas kritisko infrastruktūru. “Problēmas ar elektrību sākās, kad pirmais aplis jau tuvojās beigu daļai. Vasarā un rudens sākumā spēles varēja aizvadīt un arī televīzijas translācijas nodrošināt normāli. Kad krievi sāka bombardēt kritisko infrastruktūru, bija problēmas ar apgaismojumu, translācijām, un tas ieviesa izmaiņas spēļu grafikā, dienas kļuva īsākas, vajadzēja spēles aizvadīt operatīvi, plānot kaut ko nebija iespējams,” stāsta Kitajevs.
Kad skan gaisa trauksme, komandas dodas uz bumbu patvertni. “Oleksandrijai” šādi tika izjauktas četras spēles, un slēpjoties pavadītais laiks svārstījās no nedaudz vairāk kā stundas līdz divarpus stundām. Pirmajā lielajā raķešu triecienā oktobra pirmajā pusē komanda piecas stundas nosēdēja viesnīcas bumbu patvertnē un todien visas čempionāta spēles tika atceltas.
“Salīdzinoši jaunos stadionos ir pagraba telpas, kuras var izmantot kā bumbu patvertnes. Ir arī nelieli stadioni – līdz 10–20 tūkstošiem skatītāju vietu, tādos nav šādu telpu, bet vienmēr blakus ir skolas, bērnudārzi vai citas iestādes, kur var paslēpties,” teic Kitajevs, uzsverot, ka vienkāršos pagrabos nedrīkst slēpties, jo tie var neizturēt raķešu triecienu. Saskaņā ar čempionāta reglamentu 500 metru rādiusā no stadiona jābūt vietai, kur komandas un spēli apkalpojošais personāls var paslēpties vajadzības gadījumā. Visi mači notika bez skatītājiem.
Šādas piespiedu pauzes emocionāli spēlētāji uztver dažādi, taču kopējais noskaņojums esot smags, tas nav kā aiziet pārtraukumā un tad atkal doties spēlēt. “Sēžam un lasām operatīvās ziņas – palaistas 100 raķetes uz Ukrainu, nevar pateikt, kur tieši kritīs. Morāli tas ir grūti. Kad trauksme beidzas, ir atvieglojums, ka šī vieta nav cietusi. Pēc tam atkal tiek dots laiks iesildīties, futbolisti no jauna noskaņojas mačam,” jau diemžēl ierasto rutīnu atstāsta Dmitrijs Kitajevs.
Atslēdz elektrību
Krievijas pilna mēroga iebrukuma dēļ iepriekšējās sezonas Ukrainas čempionātā netika aizvadīta otrā puse. “Pusgadu nenotika futbols, cilvēki būtībā šajā laikā adaptējās situācijai, sportisti arī saprot, ka jāiet uz priekšu, jāspēlē arī tādēļ, lai televīzijā sabiedrība redzētu ko citu, ne tikai karu. Komandām tas bija būtiski, lai varētu piedalīties Eirokausos, krāt reitinga punktus. Futbolisti tika aptaujāti un visi, kas bija gatavi, atkal sapulcējās un sāka spēlēt,” skaidro Kitajevs.
Šobrīd tiek strādāts pie jautājuma, lai nometnes varētu aizvadīt ārzemēs. “Oleksandrijas” izpilddirektors domā, ka arī otrais aplis varēs risināties. “Briesmīgi un nesaprotami bija pirmajos kara mēnešos. Pēc tam kad redzējām, ka mūsu bruņotie spēki kopā ar atbalstu no Rietumiem var dot atbildes triecienu, morālais stāvoklis uzlabojās, sapratām, ka varam organizēt čempionātu,” viņš saka.
Vairākās Ukrainas komandās turpina spēlēt leģionāri. “Oleksandrijas” sastāvu, kuras rindās līdz kara sākumam arī bija divi ārzemnieki, tostarp Kaspars Dubra, gan veido tikai vietējie futbolisti. “Ļoti grūti atrast leģionārus, kas gribētu uz šejieni braukt, jo īpaši tādēļ, ka Oleksandrija neatrodas Ukrainas austrumos, bet gan vidienē, kur gan trenējamies, gan spēlējam,” skaidro Dmitrijs Kitajevs.
Frontes līnija atrodas aptuveni 250 kilometru attālumā.
“Kad ir elektrība, tad pamatā viss strādā labi, ir apkure, internets. Taču regulāri, katru dienu, ir padeves pārtraukums uz kādu laiku – uz pāris stundām, mēdz būt arī ilgāku laiku atkarībā no Krievijas uzbrukumiem un tā, cik ilgā laikā izdodas salabot bojājumus,” par ikdienas dzīvi Oleksandrijā stāsta Kitajevs. Iespēju robežās Ukrainā sekoja līdzi pasaules čempionātam Katarā, gadījies, piemēram, ka pilsētā nav elektrības, ej pa ielu un kāds iznāk, pasaka spēles rezultātu, tātad konkrētajam iedzīvotājam bija strāvas padeve. “Tas bija pasaules līmeņa notikums. Skaidrs, ka ir jābūt balansam starp karu un citām lietām, lai nesajuktu prātā,” uzsver Dmitrijs Kitajevs.
Spēlētāju algas
Futbolistu finansiālās prasības par spīti dramatiskajai situācijai Ukrainā nav īpaši samazinājušās, un viņu ienākumi sarukuši tikai uz grivnas vērtības kritumu attiecībā pret ārvalstu valūtu. “Nav tā, ka futbolists saka – ir karš, piekrītu mazākai algai. Taču grivnas vērtība samazinājusies par aptuveni 70 procentiem,” viņš norāda. Esot ne mazums spēlētāju, kas iesaistījušies Valsts teritoriālajā aizsardzībā un aizstāv valsti, tostarp arī tiešās kaujas darbībās.
Kamēr visa pasaule šonedēļ atzīmēs jaunā gada iestāšanos, Ukrainai svinības nav prātā. “Ir sajūta, ka tuvojas gads, kopš rit karš,” atzīst Kitajevs. Kad Ukraina uzvarēs? “Kad pēdējais krievu karavīrs pametīs mūsu zemi un vairs uz tās nekāps. Kad mūsu karavīri atgriezīsies mājās pie tuviniekiem. Ceru, ka tas notiks drīz, par to sapņo katrs ukrainis, ukrainiete un katrs bērns. Tas ir galvenais, ko cilvēki tagad vēlas dzimšanas dienā, jebkuros svētkos pirmais tosts ir par Ukrainas bruņotajiem spēkiem un lai ātrāk mēs uzvaram.”
Dmitrijs Kitajevs ir dziļi sarūgtināts par to, ka praktiski visi Krievijas sportisti klusē vai pat atbalsta karu: “21. gadsimtā cilvēki cenšas rūpēties par planētu, dzīvot ekoloģiski, glābj sunīšus un kaķīšus, pāriet jaunā saskarsmes līmenī, bet tikmēr viena valsts uzbrūk kaimiņiem, nogalina bērnus, izvaro sievietes un cenšas to iekarot. Tas ir šoks. Barbarisms. Karavīriem ir pavēle, bet var atteikties pildīt. Tajā pašā laikā šķietami intelektuāli cilvēki, kuriem ir ietekme sabiedrībā, sekotāji sociālajos tīklos, atbalsta notiekošo – tā man ir dzīves lielākā vilšanās. Šī nācija, zeme, cilvēki man vairs neeksistē, negribas nekā kopīga ar viņiem.”
