Juris Lorencs: Futbols, kartes un alus 3
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā, kad Pasaules kauss futbolā jau ritēja pilnā sparā, Eiropas Parlaments pieņēma zīmīgu rezolūciju ar nosaukumu “Par cilvēka tiesību situāciju Katarā FIFA Pasaules kausa kontekstā” (“On the situation of human rights in the context of the FIFA World Cup in Qatar”).
Tajā Eiropas politiķi vērš uzmanību uz, viņuprāt, Kataras uzņēmēju un varas iestāžu nehumāno apiešanos ar viesstrādniekiem, kuri veido lielāko daļu no valsts darbaspēka. Tieši indiešu, pakistāņu, irāņu un ēģiptiešu celtnieki bija tie, kuri uzbūvēja Kataras futbola stadionus, metro sistēmu, jaunos autoceļus un viesnīcas.
Šajos darbos vairāki tūkstoši strādnieku gāja bojā. Tāpēc Eiropas Parlaments nosoda “sistemātisko viesstrādnieku izmantošanu un ekspluatāciju” un aicina Kataras iestādes veikt izmeklēšanu par visiem nāves gadījumiem, kā arī izmaksāt atlīdzību upuru ģimenēm. Tomēr īpaši pikantu šo rezolūciju dara kaut kas cits.
Proti – tajā pieminēta Starptautiskajā futbola federāciju asociācijā (FIFA) sastopamā korupcija, kas, kā teikts rezolūcijā, “joprojām ir visuresoša FIFA struktūrās”. Tāpat izteikts nosodījums par “autoritāro valstu pieaugošo praksi rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus ar mērķi palielināt savu starptautisko leģitimitāti”.
Un tā jau ir netieša norāde ne tik daudz uz Kataru, cik uz Ķīnu un it īpaši jau Krieviju, kuras tiesības rīkot 2018. gada Pasaules kausu futbolā pavadīja runas par iespējamo korupciju. Uz šo rezolūciju apsteidzoši centās reaģēt FIFA prezidents Džanni Infantīno, kurš dažas dienas pirms Eiropas Parlamenta balsojuma preses konferencē vainoja Rietumus divkosībā: “Eiropieši un Rietumu pasaule mīl pamācīt citus.
Es pats esmu eiropietis. Par to, ko mēs esam darījuši 3000 gadus visā pasaulē, mums vajadzētu atvainoties nākamos 3000 gadus un tikai tad sākt mācīt citus.” FIFA prezidenta teiktais lieliski iederas naratīvos “viss nav tik vienkārši” un “arī Rietumi ir vainīgi”.
To mīl atkārtot Āfrikas un Āzijas diktatori, “izstumšanas” jeb “kancelēšanas kultūras” (“cancel culture”) sludinātāji un “Black Lives Matter” (“melno dzīves ir svarīgas”) aktīvisti. Vēsture ir lielisks iepakojums, lai pārdotu ne tikai absurdas un muļķīgas, bet arī totalitāras un revanšistiskas idejas.
Nav brīnums, ka uz šo Infantīno atklāsmi nekavēties reaģēja Krievijas mediji. Lūk, mums, krieviem, bija un ir taisnība! Mūsu civilizācijai ir 1000 gadus sena vēsture! Vērtības, kuras cenšas uzspiest “sapuvušie Rietumi”, nav svarīgas. Starptautiskās tiesības un pašreizējās valstu robežas nav aktuālas.
Mums ir visas tiesības atjaunot vēsturisko Krievijas impēriju, kāda tā izskatījās 20. gadsimta sākumā! Paradoksāli, bet “aukstā kara” gados Padomju Savienība centās apelēt pie starptautiskajām tiesībām. 1975. gadā Helsinkos pieņemtais Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Nobeiguma akts, zem kura bija arī Leonīda Brežņeva paraksts, apstiprināja Eiropā pastāvošās robežas. Šodien Krievija rīkojas pilnīgi pretēji, turklāt argumentiem tiek izmantota nevis nākotne vai rītdiena, bet gan mītiska pagātne.
Vācu nacisti izmantoja saukli “Asinis un zeme” (“Blut und Boden”), Krievijas impērijas atjaunotāji – ideju par “krievu pasauli”. Pats vienkāršākais, pats uzskatāmākais veids, kā pārdot revanšisma idejas – zīmēt kartes. Un nav pat svarīgi, vai tās ir vecas, jaunas vai iedomātas.
Dažu cilvēku prātos joprojām pastāv Krievija “no Varšavas līdz Aļaskai”, vēl citu – Lielā Turkestāna “no Bosfora līdz Ķīnai”, Lielā Izraēla (bez Palestīnas) un Lielā Palestīna (bez Izraēlas), Lielā Armēnija “no Melnās jūras līdz Vidusjūrai” vai patiesībā nekad neeksistējusī Lielā Kurdistāna.
Pasaules kausa atklāšanas dienā Budapeštā notika Ungārijas un Grieķijas draudzības spēle futbolā. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns uz to ieradās šallē, ko greznoja uzraksts “Ungārijas Karaliste” un karte, kas atainoja Ungāriju 1918. gada robežās. Tā ir Ungārija “no Tisas upes līdz Vidusjūrai”, daļa no agrākās Austroungārijas impērijas, ar šodienas Austrijas, Slovākijas, Rumānijas, Horvātijas, Serbijas un Ukrainas teritorijām. Vairākas valstis jau izteikušas protestus par šo Orbāna rīcību.
Bet atgriezīsimies pie Pasaules kausa. Negaidīts un nepatīkams atklājums Katarā sabraukušajiem futbola līdzjutējiem – aizliegums tirgot stadionos alu. Jo Katarā valda “sausais likums”. Ekvadoras izlases fani spēles laikā tribīnēs pat skandēja saukli “Mēs gribam alu”!
Bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs pašreizējo čempionātu raksturoja ar vārdiem “plastikāta kauss”, cits futbolists Jurijs Žigajevs izteicies, ka “rīkot Pasaules kausu Katarā ir apmēram tas pats, kas festivālu “Positivus” pārcelt uz Aglonu”. Viss sapinies kopā – futbols, nauda, iespējamā korupcija, ģeopolitika un alus, kura nav. Un tomēr labi, ka vismaz mēs varam priecāties par skaisto spēli televizora ekrānā. Ja ir tāda vēlēšanās – pat ar alus glāzi rokā!
