Juris Lorencs: Futbols ir spogulis 3
Atzīšos – man patīk futbols. Bērnības vasarās es gandrīz katru brīvu brīdi pavadīju netālajā skolas sporta laukumā, un arī patlaban televīzijā sekoju notikumiem pasaules futbolā. Tomēr mani nesaista klubu sacensības. Tur visu izšķir lielā nauda, un es labi saprotu, ka astronomiskās futbolistu cenas un viņu honorāri salasās arī no tiem centiem, ko cilvēki maksā par makdonalda burgeru vai kolas pudeli.
Cita lieta ir kontinentu un pasaules čempionāti. Manuprāt, tie līdzinās savdabīgam sabiedrības portretam, pat socioloģiskam pētījumam, kas atspoguļo valstī pastāvošo saimniecisko rocību un garīgo gaisotni. Tieši valsts izlases spēle uzskatāmi parāda tautas (vai bijušo koloniju iedzīvotāju, kā Francijas un jaunās kontinenta čempiones Portugāles gadījumā) raksturu un mentalitāti.
2016. gada Eiropas čempionāts sagādāja trīs pārsteigumus – Krieviju, Velsu un Islandi. Lielā Krievija (145 miljoni iedzīvotāju), kas turklāt gatavojas rīkot nākamo pasaules čempionātu, piedzīvoja apkaunojošu (0:3) zaudējumu mazajai Velsai (3 miljoni) un nespēja izkļūt no savas grupas. Jau vēlāk šo valsti satrauca vēsts, ka futbolisti Pāvels Mamajevs un Aleksandrs Kokorins izlases izgāšanos nosvinējuši kādā Montekarlo naktsklubā, kur nopirkuši 500 pudeles šampanieša (to kopējā vērtība – 250 000 eiro) un pacienājuši pārējos kluba viesus. Vēlāk gan parādījās cita ziņa, ka šampanietis esot izmaksājis vien 50 000 eiro un futbolistu vārdā to it kā uzsaucis kāds nepazīstams svešinieks no Krievijas, tā sakot – “no mūsu galdiņa jūsējam”. Bet lietas būtību tas nemaina, un to jau sāk apzināties arī paši krievi. Internetā zem petīcijas ar prasību pilnībā izformēt valsts futbola izlasi un ietaupīto naudu piešķirt jaunatnes sportam jau parakstījušies 800 000 cilvēku. Nākas vien konstatēt faktu, ka Krievijas izlase šodien ir neadekvāti dārgi pārvērtēta, vāja, plātīga, turklāt tās fani ir izteikti agresīvi. Tieši tāda, kāda ir pati valsts.
Tikmēr Islandes futbolistus mājās sagaidīja ar neviltotu sajūsmu. Valsts galvaspilsētā Reikjavīkā viņus sveica 55 000 cilvēku liels pūlis – katrs sestais valsts iedzīvotājs. Kā izskaidrot šo Islandes fenomenu? Kā valsts ar nieka 330 000 iedzīvotājiem, kas turklāt atrodas tuvu polārajam lokam, spēja astotdaļfinālā sakaut futbola dzimteni Angliju? Internetā uzdūros viedoklim, ka ne jau slēgto futbola haļļu skaits un pat ne to pieejamība (sportot gribošiem jauniešiem tās esot par brīvu) esot izšķīris Islandes valsts izlases panākumus, bet gan šīs tautas raksturs un griba uzvarēt. Tā ir tā pati tauta, kas ar masu protestiem nesen piespieda atkāpties savu premjerministru pēc skandalozo “Panamas ofšoru” materiālu publikācijas.
Savulaik PSRS izlases triumfs 1960. gada Eiropas futbola čempionātā, kurā tā izcīnīja zelta medaļas, sakrita ar visaugstāko garīgo pacēlumu šīs valsts vēsturē. Vēl valdīja “Hruščova atkusnis”, no izsūtījumiem un nometnēm mājās atgriezās represētie, kompartijas 20. kongress bija nosodījis staļinismu, lidoja pirmais Zemes pavadonis. Nosacītā brīvības un pārmaiņu gaisotne, kas tobrīd valdīja Padomju Savienībā, atspoguļojās arī sportā.
Kas attiecas uz Latviju – diemžēl pēdējos gados mūsu futbolam nav īpašu panākumu. Tomēr, rēķinot izcīnīto olimpisko medaļu skaitu uz iedzīvotāju daudzumu, Latvijai nav par ko kaunēties – šajā ziņā esam sporta lielvalsts.
