Futbols ir karalis 0
Šis ir kārtējā Eiropas futbola čempionāta finālturnīra gads. Kā un kad sācies atskaites laiks futbola ienākšanai civilizācijas apritē, noteikt nav iespējams. Mūsdienās pazīstamā sporta spēle izaugusi no vairākiem ļoti atšķirīgiem patīkamiem laika pavadīšanas paņēmieniem, kuros izmantotas dažādu veidu bumbas un vārti.
Daudzveidīgās kājbumbas uznāciens
Britānijā 17. gadsimtā kaut ko ļoti līdzīgu mūsdienu futbolam spēlēja lielas cilvēku grupas, patiesībā bandas, jo spēle risinājās izteikti vardarbīgi. Tādēļ daudzās pilsētās tā bija pat aizliegta. 1660. gadā kādu spēlētāju no Skarboro par drausmīgu uzvedību laukumā turpat arestēja, vēlāk iekala važās un nosūtīja katorgā…
Pirmais oficiāli reģistrētais futbola klubs vēsturē ir angļu “Sheffield FC”, kas dibināts 1850. gadā. Kad 1863. gadā dibināja pirmo Anglijas futbola asociāciju, jau bija izveidojušies 12 klubi. Mūsdienās tādu ir tūkstoši. Tāpat uzskata, ka Anglijas klubam “Manchester United” ir pasaulē lielākais līdzjutēju skaits. Oficiāli klubā skaitās vismaz 152 000 biedru un 45 000 sezonas abonementa īpašnieku. Socioloģiskās aptaujas vēsta, ka sezonā šā kluba spēlēm seko vidēji vismaz 50 miljoni cilvēku visā pasaulē.
No Britānijas arī nāk Amerikā lietotais futbola (kājbumba) nosaukums sokers, ko pirmo reizi kā Anglijas futbola asociācijas saīsinājumu 1880. gadā lietojis Čārlzs Redfords-Brauns. Viņš savulaik spēlējis Anglijas nacionālajā izlasē, kļuvis par Anglijas futbola asociācijas viceprezidentu un pat par Anglijas viceprezidentu.
Iespējams, tieši šā un varbūt vēl virknes objektīvu iemeslu dēļ par mūsdienu futbola dzimteni uzskata tieši Angliju.
Slavenā Šerloka Holmsa radītājs Arturs Konans Doils, izrādās, 1880. gadā arī spēlējis futbolu Portsmutas komandā, tiesa, slēpjoties zem segvārda AC Smits. Arī filozofs un rakstnieks Albērs Kamī 20. gadsimta 20. gados spēlējis futbolu, turklāt tik sekmīgi, ka uzaicināts sargāt Alžīrijas nacionālās izlases vārtus! Vēlāk viņš uzrakstīs šādus vārdus: “Par visu, kas man gluži nesatricināmi zināms saistībā ar tikumību un pienākumu, varu pateikties tikai futbolam.”
Rokmūziķis Rods Stjuarts 1960. gadā bija Anglijas kluba “Brentford” jauniešu komandas dalībnieks. Taču tālāk netika, jo ievērojami labāk sāka klāties uz skatuves. Bet pazīstamais spāņu dziedātājs Hulio Iglesiass vispirms bija izcils futbolists, kam gan diemžēl futbola gaitas nācās beigt pārlieku agri, jo 1963. cieta autokatastrofā. Turklāt viņš bija – ne vairāk un ne mazāk! – leģendārā Madrides kluba “Real” vārtsargs. Arī Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II savulaik sargājis savas dzimtās Polijas pilsētas Vadovices futbola komandas vārtus.
UEFA rašanās
Starptautisko futbola asociāciju jeb FIFA dibināja 1904. gada maijā Parīzē. No Francijas arī nāk ideja par Eiropas federācijas izveidi. 1951. gadā Itālijas futbola federācijas ģenerālsekretārs Otorino Barasi piedāvāja FIFA sarīkot atsevišķu Eiropas čempionātu, kam pamatā būtu kausa izcīņas princips. Taču FIFA arī šoreiz noraidīja priekšlikumu.
Lūzuma mirklis par labu Eiropas čempionātam notika 1952. gada 27. maijā sanāksmē Cīrihē, kur vienojās par Eiropas futbola savienības dibināšanu. Pēc gada Parīzē 20 nacionālo futbola federāciju pārstāvju sanāksmē iecēla Eiropas federācijas dibināšanas konferences komiteju. 1954. gada 15. jūnijā Bāzelē 23 Eiropas valstu pārstāvji dibināja Eiropas futbola asociāciju savienību jeb UEFA. Par pirmo UEFA prezidentu kļuva Dānijas futbola savienības priekšsēdētājs Ebe Švarcs, bet par ģenerālsekretāru Anrī Delone. Pēdējā vārdā arī nodēvēts kauss, ko saņem Eiropas čempionāta uzvarētāji. Delone 1955. gadā mira, tā arī nesagaidījis pirmās Eiropas čempionāta spēles. Par trofejas izveidi atbildību uzņēmās viņa dēls Pjērs Delone, un to izgatavojis Parīzes juvelieris Mišels Šobijons (iepriekšējos desmit gados tā gan mazliet uzlabota). Bija nolemts, ka Eiropas čempionvienība kausu glabā savā rīcībā četrus gadus līdz nākamā čempionāta finālmačam…
Taču vēl joprojām FIFA un citi, tostarp arī sākotnēji par savējiem uzskatītie, rīkoja intensīvu pretdarbību. Piemēram, pirmajā UEFA kongresā no 27 dalībvalstīm par Eiropas čempionāta rīkošanu nobalsoja tikai 15. Pret uzstājās pat Beļģija, Itālija, Nīderlande, Vācijas Federatīvā Republika un visas britu delegācijas. Beidzot tomēr uzvarēja entuziastu spars un 1958. gada 6. jūnijā Stokholmā notika pirmās Eiropas nāciju kausa izcīņas izloze.
UEFA bija izvēlējusies kausa izcīņas formātu. Kvalifikācijas mačus izspēlēja no 1958. gada augusta līdz 1959. gada martam, astotdaļfinālus – 1959. gadā no aprīļa līdz oktobrim, ceturtdaļfinālus – no 1959. gada novembra līdz 1960. gada maijam, bet pats finālturnīrs, kurā iekļuva četras labākās komandas, notika no 15. jūnija līdz 15. jūlijam. Finālmačā Parīzē spēlēja PSRS un Dienvidslāvijas komandas, tajā uzvarēja PSRS, uzvaras vārtus gūstot papildlaikā.
Līdz mūsdienām čempionāta rīkošanas formāts vairākkārt mainījies, un šogad finālturnīrs ar 16 labāko komandu piedalīšanos notiks divās valstīs – Polijā un Ukrainā. Zināms, ka UEFA apsver iespēju paplašināt finālturnīra dalībnieču skaitu līdz 24 komandām, tādējādi paverot iespēju šajā ļoti prestižajā turnīrā piedalīties komandām, kas paliek ārpusē tikai nieka sprīža attālumā, lai gan visādi citādi būtu cienīgas startēt Eiropas labāko valstsvienību forumā. Tātad arī Latvijai tā būs iespēja.
Pirmās translācijas, līdzjutēji, rekordisti un dīvaiņi
1938. gadā raidorganizācija BBC īstenoja pasaulē pirmo futbola spēles translāciju tālrādē, raidot Anglijas un Skotijas valstsvienību spēli. Tolaik visā valstī bija aptuveni 20 000 televizoru. Bet, piemēram, 2002. gada Pasaules kausa izcīņas finālspēli tālrādē noskatījās jau aptuveni 1,1 miljards cilvēku.
Tā paša 2002. gada Pasaules kausa finālturnīrā Brazīlijas un Beļģijas komandu spēles translācijas laikā Indonēzijas Sumatras salas cietuma apsargi bija tiktāl aizrāvušies ar skatīšanos, ka nepamanīja, kā no cietuma izbēg 48 ieslodzītie. Visinteresantākais, ka vēl joprojām neviens no izbēgušajiem neesot notverts!
Argentīnietis Pedro Gatika 1986. gadā no savas mājas Buenosairesā ar velosipēdu mēroja aptuveni 7500 km garo ceļu līdz Meksikas galvaspilsētai Mehiko, lai klātienē redzētu savas valsts izlases spēli Pasaules kausa izcīņā. Galā viņš nokļuva veiksmīgi, taču viņam tā arī neizdevās iegādāties biļetes uz kādu no spēlēm. Turklāt, kamēr visiem spēkiem mēģināja iekļūt stadionā, viņam nozaga velosipēdu…
Tā dēvētais skatītāju vilnis, kura laikā cilvēki ar apsveikuma izsaucieniem viens pēc otra secīgi pieceļas un apsēžas visā stadionā, faktiski saucams par “meksikāņu vilni”, jo popularitāti tas sāka iemantot Pasaules kausa izcīņas laikā Meksikā 1986. gadā. Ungāru zinātnieks Tamašs Vičeks aprēķinājis, ka vidējais “meksikāņu viļņa” kustības ātrums ir 20 sēdvietas jeb 12 metri sekundē.
Darbs ir grūts, bet patīkams
Augsta līmeņa futbolista profesionālo meistarību un līdzjutēju acij tik tīkamo darbību ārēji šķietamo vieglumu nodrošina smags ikdienas darbs. 2004. gada Eiropas čempionāta laikā veiktās videoierakstu datoranalīzes ļāvušas aprēķināt, ka franču pussargs Zinedins Zidans un viņa kolēģis Portugāles izlasē Luišs Figu vienas spēles laikā katrs noskrien vairāk par 11 kilometriem. Turklāt nevis vienmērīgi rāmā ritmā, bet gan ar neskaitāmiem sprinta izrāvieniem! Profesionālās karjeras laikā labākie futbolisti var nospēlēt vismaz 700 spēles. Tas nozīmē, ka šajā laikā tādas klases pussargs noskrien apmēram 8000 km, proti, no Londonas līdz Pekinai. Vēl taču ir arī treniņi, kas notiek biežāk nekā spēles.
Tomēr galvenais futbolā ir un paliek vārtu gūšana. Joprojām leģendārākais vārtu guvējs ir par futbola karali dēvētais brazīlietis Pele, kurš 1324 spēlēs profesionālu komandu sastāvā guvis 1282 vārtus.
Minhenes klubs “Bayern” 1964. gadā parakstīja līgumu ar kādu Gerdu Milleru, lai gan toreizējais komandas treneris bija kategoriski pret. Trenerim jau ļoti drīz nācās iekost mēlē, jo Millers pārspēja visus kluba un arī valstsvienības rekordus, oficiālās spēlēs gūstot 628 vārtus, turklāt ar saviem 14 gūtajiem vārtiem līdz 2006. gadam bija rezultatīvākais Pasaules kausa finālturnīru spēlētājs. Minētajā gadā ar 15 precīziem raidījumiem vārtos viņu pārspēja brazīlietis Ronaldo.
Bet naskie statistiķi piefiksējuši arī visātrāk gūtos vārtus. FIFA informācija pauž, ka visātrākos vārtus futbola vēsturē guvis austrālietis Demiens Morijs – Austrālijas čempionāta spēlē jau 3,67 sekundes pēc tiesneša svilpes par spēles sākumu. Anglijas valstsvienības spēlētājs Braiens Robsons 1982. gada Pasaules kausa spēlē pret Franciju vārtus guva spēles 27. sekundē. Šo pasaules čempionātu rekordu pēc 20 gadiem 2002. gadā spēlē par trešo vietu pārspēja Turcijas izlases spēlētājs Hakans Šukurs, gūstot vārtus jau 11 sekundes pēc spēles sākuma.
Stadioni
Vieta, kur risinās nozīmīgas futbola batālijas, ir ļoti svarīga. Tieši tāpēc, ka Latvijā nav piemērotu futbola stadionu, mēs arī nevaram cerēt kādreiz šeit ieraudzīt Eiropas čempionāta spēles ar labāko futbolistu piedalīšanos. Taču daži stadioni pasaulē ir īpaši slaveni, piemēram, “Maracana” Brazīlijā, “Nou Camp” Spānijā vai “San Siro” Itālijā. Laikmetīga un visām prasībām atbilstoša stadiona uzbūvēšana ir ļoti dārgs pasākums. Jaunā “Wembley” stadiona Londonā būvniecības izmaksas sasniegušas 750 miljonus sterliņu mārciņu.
Bet angļu pilsētas Norvičas kluba “Victoria” stadionu “Drill Field” uzskata par visvecāko pasaulē no tiem, kur vēl joprojām notiek oficiālas spēles. Tas uzbūvēts 1874. gadā. Interesanti, ka Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku nacionālais stadions nodēvēts futbola tiesneša Tofika Bahramova vārdā, kurš kļuva slavens ar to, ka 1966. gada pasaules čempionāta finālspēlē ieskaitīja angļu gūtos vārtus, kurus nevajadzēja ieskaitīt. Austriešu klubs “Sturm” savas mājas spēles Grācā aizvada Arnolda Švarcenegera vārdā nodēvētajā stadionā. Latviešu futbola līdzjutējiem itin labi zināmais angļu klubs “Blackpool” 1995./1996. gada sezonā saviem rezervistiem ierīkoja apsildāmas sēdvietas, jo daudz spēļu notiek arī ziemā. Jāpiebilst, ka viesu komandas rezervistu soliņš palika neapsildīts…
Vislielākais skatītāju apmeklējums pasaules čempionātos fiksēts 1950. gadā “Maracana” stadionā Brazīlijā – 199 850 līdzjutēju vienuviet…
Uzziņa
* To, ka 2012. gada Eiropas futbola čempionāts notiks Polijā un Ukrainā, UEFA izlēma 2007. gada 18. aprīlī; sīvākie konkurenti bija Itālija un Horvātijas un Ungārijas iecere arī rīkoties kopīgi…
* 2010. gada 28. maijā UEFA pieņēma lēmumu par nākamā (2016. g.) Eiropas futbola čempionāta rīkošanu Francijā.
* Par aiznākamā čempionāta (2020. g.) rīkošanas vietu UEFA lems 2014. gadā; pieteikušās individuāli Skotija, Gruzija, Krievija, Turcija un kopīgai rīkošanai Čehija un Slovākija, Īrija un Velsa, Armēnija un Azerbaidžāna, Bulgārija un Rumānija.
Uzziņa
Titulētākā Eiropas čempionātu valstsvienība ir Vācija – trīs reizes kļuvusi par čempioni un vēl trīs reizes bijusi finālspēles dalībniece. Nākamā titulētākā ir Spānija – divas reizes čempione un vienu reizi vēl spēlēts finālā. Vadošo trijnieku noslēdz Francija – divkārtēja Eiropas čempione.
No visām deviņām komandām, kas spējušas izcīnīt Eiropas kausu, trīs to paveikušas kā mājinieces – čempionāta rīkotājvalstis (Spānijai un Francijai tās bija pirmās uzvaras). No valstīm, kuras kļuvušas par čempionēm, bet to nav spējušas sasniegt pašu mājās rīkotajā finālturnīrā, jāmin Vācija un Nīderlande. Savukārt Itālija vienīgo reizi par Eiropas čempioni kļuva tikai savās mājās.
Visā čempionātu vēsturē vēl nevienai komandai nav izdevies kļūt par Eiropas čempioni divas reizes pēc kārtas. Izredzes bija PSRS (1964) un VFR (1976), kad tās nākamajā reizē atkal spēja aizkļūt līdz finālspēlei.
Eiropas čempionvienība trīs reizes vienlaikus bijusi arī pasaules čempione (VFR, Francija un Spānija). Francija Eiropas kausu izcīnīja jau pasaules čempiones godā, savukārt VFR un Spānija vispirms kļuva par Eiropas čempionēm un tikai tad triumfēja pasaulē.
Katrā Eiropas futbola čempionātā allaž piedalījusies vismaz viena jauna komanda, kas iepriekš finālturnīros nav iekļuvusi. Šogad tā būs Ukraina. 2004. gadā tā bija Latvijas valstsvienība.
Eiropas futbola čempionātu vēsturē kvalifikācijas mačos piedalījušās 56 dažādas Eiropas valstis – visas arī tagadējās UEFA dalībnieces (kopumā 52), izņemot Melnkalni, kā arī vairs neesošās PSRS, Čehoslovākija, Dienvidslāvija un VDR.
2004. gada kvalifikācijas turnīru uzsāka Dienvidslāvija, bet pabeidza to jau kā Serbija un Melnkalne.
Amizanti fakti par futbolu
* Brazīlijā aizsargu Pineiro pamatoti uzskata par rekordistu savos vārtos iesisto bumbu skaita ziņā. Pirms aptuveni 10 gadiem vairākas sezonas pēc kārtas katrā no tām viņš pamanījās ieraidīt bumbu savos vārtos vismaz 10 reizes! Treneris nevēlējās tik talantīgu spēlētāju atlaist, tāpēc ielika viņu uzbrucēja postenī. Un… jau pirmajā spēlē viņš vienalga pamanījās ieraidīt bumbu savos vārtos…
* Futbola vēsturē zināmi divi gadījumi, kad tiesneši parādījuši sarkano kartīti… paši sev. Vienā reizē tiesnesis sevi noraidīja no laukuma tādēļ, lai izvairītos no kautiņa ar spēlētāju, kas viņu bija pamatīgi nokaitinājis, otrā – jau pēc kautiņa, jo pats to bija uzsācis…
* Itālijas vārtsargs Grosso valsts čempionāta laikā teicis tiesnesim: “Es tev ieteiktu valkāt brilles”, par ko noraidīts no laukuma. Taču vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, ka spēlētājam pieder pašam savs optikas veikals. Turklāt pēc tiesneša redzes pārbaudes izrādījās, ka tā viņam patiešām nav īpaši laba, tāpēc tiesnesim lika atvainoties spēlētājam un turklāt vēl iegādāties brilles tieši viņa veikalā..
* 1980. gadā Rumānijas pilsētā Timošoarē spēlēja vietējais klubs ar viesiem no Brazīlijas – leģendāro klubu “Atletico”. Viens no brazīliešiem lielā ātrumā vienatnē ar bumbu ielauzās vārtsarga laukumā, nespēja izvairīties no izmisīgu lēcienu veikušā vārtsarga un pēc sadursmes taisnā leņķī ar galvu ietriecās vārtu stabā, kas acumirklī salūza uz pusēm. Spēli uz 20 minūtēm apturēja, kamēr salaboja vārtus. Bet brazīliešu uzbrucējs spēli turpināja tā, it kā nekas nebūtu noticis…
* 1986. gada februārī savdabīgu rekordu uzstādīja Argentīnas kausa izcīņas spēles dalībnieki. Spēles pamatlaiks beidzās neizšķirti 1:1. Turklāt abus šos vārtus spēles gaitā guva pēc 11 metru sitiena izpildīšanas. Bet pēcspēles izpildīto 11 metru sitienu sērija ievilkās tiktāl, ka abām komandām bija jāgūst vēl 53 vārti. Spēle beidzās ar rezultātu 28:27…
* Bolīvijā kādas spēles laikā ērglis pēkšņā pikējumā nolaidās līdz zemei, paķēra nagos bumbu un atkal devās augstu debesīs. Iedeva citu bumbu, taču spēli tomēr nācās pārtraukt, jo pēc mirkļa ērglis atkal parādījās virs stadiona, turklāt absolūti nepārprotamā noskaņojumā…
Labākie vārtu guvēji Eiropas čempionātu finālturnīros
9 vārti – Mišels Platinī (Francija)
7 vārti – Alans Šīrers (Anglija)
6 vārti – Tjerī Anrī (Francija)
Patriks Kluiverts (Nīderlande)
Ruds van Nīstelrojs (Nīderlande)
Nunu Gomešs (Portugāle)
5 vārti – Milans Barošs (Čehija)
Zinedins Zidans (Francija)
Jurgens Klinsmans (Vācija)
Marko van Bastens (Nīderlande)
Savo Miloševičs (Dienvidslāvija)
4 vārti – Davids Vilja (Spānija)
