Futbolists Dāvis Ikaunieks. Viņu vajag sadusmot! 0
Latvijas futbola izlases uzbrucējs Dāvis Ikaunieks kopš pagājušā gada vasaras ēd leģionāra maizi Čehijas vienībā Jihlavas “Vysočina”. Šajā laikā izgājis lielu skolu, bet četriem komandas treneriem spējis pierādīt savas kvalitātes un regulāri dodas laukumā. Ar 23 gadus veco futbolistu tikos pirms valstsvienības mačiem pret Fēru salām un Andoru.
Kādas ir tavas pirmās atmiņas par futbolu?
Mēs parkā Kuldīgā ar brāli Jāni (arī futbolistu, kurš šobrīd atgūstas no savainojuma – I. S.) un draugiem spēlējām bumbu, koki bija vārtu vietā, pienāca treneris Gvido Treimanis un piedāvāja nākt trenēties futbolā. Pateicām vecākiem, piekrita un tā viss sākās. Man tobrīd bija septiņi gadi. Dzīvojām blakus stadionam un vasarā mājās ieskrējām tikai tad, kad mamma pasauca pusdienās un vakariņās. Man ar brāli ir viena gada starpība, pārsvarā visu darījām kopā, bet bija reizes, kad uzkrita uz nerviem un tad arī pacīnījāmies. Viņš kā jaunākais gribēja man ierādīt vietu, bet es esmu piekāpīgs, arī tagad. Vēl mēs gājām mācīties peldēt un vienu posmu arī karatē, lai būtu lokanība, bet principā bijis tikai futbols.
Kas bija tavi elki?
Brazīlietis Ronaldo, no Latvijas izlases – Māris Verpakovskis, viņš vienmēr bija līderis. Patika arī Andrejs Rubins, ātri pa malu skrēja. Sākumā trenējāmies Kuldīgā, tad vienu gadu Rolands Bulders ņēma mūs uz turnīriem spēlēt pie Liepājas komandas, vēlāk pasauca uz internātu, mēs ar brāli bijām pirmie futbolisti, kas tur iegāja, vēl arī Roberts Savaļnieks. Man bija 11 gadi. Līdz tam tur bija tikai hokejisti.
Daudz podus gāzāt?
Bija viens brīdis, kad daudz – 12, 13 gados. Vienreiz pat aizgāja tik tālu, ka atbrauca kluba viceprezidents Aleksandrs Rogoza. Ko mēs sadarījām, labāk neteikt, bet komandanti novedām līdz asarām. Stulbi tas bija. Protams, arī lielie hokejisti tur bija iesaistīti, mēs gājām un darījām līdzi viņiem. Bija visiem kopā sapulce, brīdināja, ka izslēgs no internāta, ja tas atkārtosies. Līdz vecākiem gan šīs likstas neaizgāja un man šķiet, ka viņi to joprojām nezina. Pēc tam kļuvām mierīgāki. Liepājā man ļoti patīk, uzskatu sevi vairāk par liepājnieku, tur arī vecāki dzīvo. Ar Kuldīgu faktiski nekas vairs nesaista, mammai tikai neliels bizness tur palicis.
Tu kā futbolists nobriedi vēlāk nekā Jānis?
Liepājas pirmajā komandā iekļuvu ātrāk, Rīdigers Abramčiks mani pasauca uz treniņiem, biju arī nometnē. Viņš bija ļoti interesants treneris, visiem patika, bet man 16 -17 gadu vecumā ar ceļiem radās problēmas, praktiski gadu sanāca izlaist. Kad Jānim radās iespēja, viņš to uzreiz izmantoja un aizbrauca uz Franciju. Tas man bija kā signāls, ka nevar atslābt nevienu brīdi un ka ar lielu darbu var sasniegt daudz vairāk. Tajā gadā ļoti mainījos – uz labo pusi, arī draudzene jau bija kādu laiku, negāju nekur pa naktīm. Čehijā arī cenšos individuāli strādāt, bet uznāk dienas, kad ir emocionāli grūti, jo esmu tur viens.
Tas bija gads, kad “Liepāja” negaidīti kļuva par Latvijas čempioniem?
Jā. Togad visi bija labā formā un vasarā atnāca spēcīgi papildinājumi – Oskars Kļava, Deniss Ivanovs, treniņos neļāva atslābināties. Ja kaut ko tādu manīja, uzreiz iedeva pa kājām, arī ar sarunām palīdzēja, jo viņi vienīgie iepriekš bija kļuvuši par čempioniem. Vēl Vladimirs Kamešs atnāca, tā bija papildus konkurence. Kristians Torress tajā gadā bija superformā. Tā bija sezona, kad komandā nebija neviens konflikts, viss bija ideāli, ar prieku katru dienu gaidīju treniņu. Citkārt jau gadās kaut kāda rīvēšanās, parasti uz sezonas beigām, kad viens otram ir mazliet apnikuši, īpaši, ja nav rezultāta.
Pirms došanās uz “Vysočina” bija vēl kāds piedāvājums no ārzemēm?
Jā, pēc izcīnītā zelta jau ziemā varēju braukt uz Polijas “Jagiellonia”, bet nezinu, kas notika, vēl ar “Cracovia” varēju doties uz nometni Spānijā, bet Māris teica, lai uz pārbaudi labāk nebraucu. Viņš arī pēc tam vasarā uz Jihlavu īsti negribēja laist, bet es pats gribēju, bez pārbaudes, viņi pusgadu ņēma īrē un tad, ja patīc, izpērk līgumu. Pirmajā pārbaudes spēlē uzlaida laukumā uz otro puslaiku, nospēlēju ļoti labi, beigās iesitu un 1:0 uzvarējām. Komandas biedri uzreiz ar cieņu izturējās, pašam radās pārliecība. Palīdzēja arī tas, ka treneris runāja krieviski. Jau pēc piecām nospēlētām spēlēm klubs pateica, ka pirks mani.
Tev Čehijā nomainījušies jau četri treneri. Ar visiem esi labi sapraties?
Pirmais treneris (Mihals Hips) man ļoti uzticējās, vienmēr spēlēju 90 minūtes. Ar nākamo (Mihalu Bīleku) bija problēmas – trīs mačus nospēlēju, iesitu vārtus, bet tad mani nosēdināja. Neko nepaskaidroja. Pēc ziemas atvaļinājuma atbraucu psiholoģiski sliktā stāvoklī, uzreiz bija testi un slikti noskrēju. Uzlika sodu, tas mani sadusmoja un sešās pārbaudes spēlēs iesitu deviņus vārtus, viņš mani nevarēja nelikt sastāvā, prezidentam patiku, visiem pārējiem arī, bet trenerim joprojām – ne. Čempionāta spēlē guvu divus vārtus, tad pēc izlases pārtraukuma atkal sēdēju rezervē, bet mēs pāris mačus zaudējām un viņu nomainīja. Tad atnāca Jozefs Jinohs, kurš man uzreiz pateica, lai ņemu bumbu, veidoju, situ. Tā arī darīju, spēle aizgāja. Tagad mums treneris (Ivans Kopeckis) ir despotisks, prasa maksimumu, kliedz. Ja treniņos kaut ko ne tā dari, tad ir jāskrien. Vienreiz bija tā, ka treniņā zaudējām 0:5 un no viena soda laukuma līdz otram bija desmit sprinti jāskrien, tad jāturpina spēlēt futbols ar piebildi, ka būs vēl jāskrien, ja ielaidīsim trīs vārtus. Atslābt nevar, un man tas patīk. Pagaidām sastāvā jūtos diezgan stabili, bet komandā ir vēl trīs uzbrucēji un viss var ātri mainīties. Šis treneris ļoti daudz spiež uz taktiku, tas vispār Čehijā ir izteikti, jo Liepājā tam tik liela uzmanība netika pievērsta.
Minēji, ka tev uzlika sodu. Kādu tieši?
Ap diviem tūkstošiem eiro. Tur bija tā, ka vajadzēja skriet uz trenažiera – sāc ar 15 kilometriem stundā minūti, tad 16 kilometri minūti un tā uz augšu. Tiku līdz 17 kilometriem 40 sekundes, citi izturēja 40 sekundes ilgāk. Vēl divi spēlētāji pēc nedēļas noskrēja tieši tāpat, bet viņiem nekas nebija. Beigās man bija jāsamaksā 500 eiro, prezidents pateica, ka tādu sodu nevar likt, turklāt es nākamajā dienā pārbaudes spēlē labi nospēlēju.
Kāpēc klubā tik bieži mainās treneri?
Ja nav rezultāta, tad maina treneri. Pēc komandas komplektācijas mums nevajadzētu būt tur, kur esam, taču kaut kā mehānisms nav ieeļļots. Pagājušajā sezonā tikai pašās beigās saglabājām vietu spēcīgākajā līgā, šī sezona iesākās neveiksmīgi. Kopš septembra jau iet labāk – divas uzvaras un divi zaudējumi.
Pēc spēles pret Prāgas “Dukla” līdzjutēji tevi nenēsāja uz rokām?
Nē, bet paslavēja gan, Čehijā tā noteikti bija mana labākā spēle (88. minūtē atdeva piespēli, kad tika panākts izlīdzinājums, bet kompensācijas laikā iesita uzvaras vārtus – I. S.). Domāju, lielu lomu nospēlēja tas, ka treneris pēc izlases spēlēm iedeva divas brīvas dienas, pabiju ar ģimeni, draudzeni. Atgriezos uz emocionāla pacēluma, desmit reizes situ pa vārtiem, jau pirmajā puslaikā vajadzēja gūt piecus golus.
Jihlavā ir ap 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Tevi pilsētā pazīst?
Pēc pēdējām spēlēm pienāk un sasveicinās, novēl veiksmi, bet principā futbola komanda nav pārāk populāra. Stadionā ir četrarpus tūkstoši vietas skatītājiem, parasti nāk ap diviem tūkstošiem, tagad mazliet vairāk. Čehijā mīl hokeju, jebkurā pilsētā ir pilnas tribīnes.
Ko dari, kad ir brīvs brīdis?
Palasu grāmatas, paskatos filmas. Ir plāns studēt – biznesu, varbūt nākamgad sākšu. Eju uz čehu valodas kursiem, saprast saprotu, bet runāt grūti, lai gan līdzīga krievu valodai. Visa komunikācija komandā notiek čehiski, treneris citā valodā nerunā. Ja neskaita dažus slovākus, vienīgie leģionāri esmu es un bosnietis Marins Popovičs, ar kuru arī vairāk turos kopā, dublieros ir vēl divi bosnieši.
Latvijas izlase pēdējos gados nokritusi uz visu laiku zemāko punktu. Kāda ir atmosfēra kolektīvā? Nejūtaties kā neveiksminieki?
(Domā). Šajā ciklā ir bijušas arī labas spēles, bet zaudējām – ar ungāriem mājās labi spēlējām. Protams, drusciņ galvā tas sēž, bet pēdējos divos mačos iesim tikai uz uzvaru. Man braucot uz izlasi vienmēr ir lieliska sajūta – savās mājās, sava valoda. Jau kopš bērnības tas bijis sapnis. Viss būs labi, vajag tikai strādāt.
DĀVIS IKAUNIEKS
Dzimis: 1994. gada 7. janvārī
Futbolists, pozīcija – uzbrucējs
Klubs: Jihlavas “Vysočina” (Čehija)
Iepriekšējie klubi: “Liepāja”, “Liepājas metalurgs”
Latvijas izlasē 13 spēles, divi gūti vārti
Izglītība: J. Čakstes 10. vidusskola
Attiecības – draudzene Sintija
Vaļasprieks: teniss
