Futbolistiem Latvijā algas maksā, nenodrošinot nekādas sociālās garantijas 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Futbolisti oficiāli reģistrēti kā melnā darba veicēji, algas tiek maksātas caur fondiem, nenodrošinot nekādas sociālās garantijas – Latvijas futbola vidē nereti spēlētāju tiesības paliek pēdējā vietā.
Lai risinātu šo un citus aktuālus jautājumus, šopavasar dibināta Latvijas Futbola arodbiedrība (LFA).
Krūmu izcirtēji
“Ideja par arodbiedrību virmoja gaisā jau ilgāku laiku. Iepriekš kā Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentam man nebija korekti iesaistīties tās veidošanā, bet bija redzams, ka aktīvajiem un bijušajiem spēlētājiem šāda iniciatīva interesē,” “LA” teic biedrības valdes priekšsēdētājs Kaspars Gorkšs.
“Mērķis ir apvienot futbolistus, dodot papildu balsi un izteikšanās iespējas. Spēlētājs ir neatņemama futbola sastāvdaļa, un arodbiedrība palīdzēs realizēt viņiem savas tiesības pilnā apmērā. Viena no galvenajām tēmām būs darba attiecības un to regulējums.
Būtiski, lai spēlētāji būtu informēti par savām tiesībām, justu atbalstu domstarpību risināšanā ar darba devēju. Papildus svarīga loma būs jautājumu risināšanā, kas vērsti uz izglītību un darba iespējām pēc sportista karjeras beigšanas.”
Viņš pats savulaik pārliecinājās par arodbiedrību nozīmi – Anglijā tā ir ļoti spēcīga un spēlētājam nav jāuztraucas par tiesību pārkāpumiem, savukārt Grieķijā nekādu reālu palīdzību jautājumu risināšanā ar darba devēju nav saņēmis un “Ergotelis” vienība palika parādā lielu naudas summu.
Latvijas futbolā darāmā esot ļoti daudz.
“Esam dzirdējuši dažādus stāstus, piemēram, ka futbolists reģistrēts kā krūmu izcirtējs, ka spēlētājiem tiek maksāts caur dažādiem fondiem, kas palīdz darba devējam ietaupīt uz nodokļu rēķina, taču pašam spēlētājam liedz jebkādas sociālās garantijas,” norāda Gorkšs.
Līgums krievu valodā
Gandarīts par arodbiedrības dibināšanu ir aizsargs Pāvels Mihadjuks, kurš joprojām nav saņēmis daļu algas no Jūrmalas “Spartaka” čempionu sezonas 2017. gadā un zina stāstīt, ka nav tāds vienīgais.
2014. gadā cita pilsētas komanda “Jūrmala” viņam neizmaksāja algu trīs mēnešus, futbolists vērsās LFF, kas atzina spēlētāja tiesības, taču klubs ne centu tā arī nesamaksāja.
Uz LFA dibināšanas sapulci ieradās 53 futbolisti, šobrīd biedru skaits dubultojies. Valdē līdzās Gorkšam ievēlēti arī Vladislavs Gabovs, Renārs Rode un Dāvis Mārtiņš Daugavietis.
“Ārvalstīs, kur spēlēju – Polijā un Kiprā –, šādas arodbiedrības darbojās, un, varbūt arī pateicoties tām, man nebija problēmu. Svarīgi, lai spēlētājs netiek piemānīts un nepaliek viens. Arī klubi zina, ka spēlētājs ir arodbiedrībā, un rīkojas pareizi,” atzīst Gabovs, piebilstot, ka šobrīd visas kārtis ir klubu rokās.
Spēlētāja intereses var pasargāt aģenti, bet ne visiem tādi ir un ne visi ir augstas raudzes profesionāļi.
Par arodbiedrības lietderību karjeras laikā pārliecinājies arī Rode: “Malaizijā radās problēmas ar kluba prezidentu, kurš gribēja no manis vienkārši atkratīties, bet es biju guvis traumu kluba medicīniskā personāla vainas dēļ un viņi nevarēja mani tā asi mest laukā.
Vajadzēja atrast kompromisu arī par naudu. Sazinājos ar FIFPro (starptautiskā profesionālo futbolistu arodbiedrība), un man palīdzēja vietējā nodaļa.
Tāda bija arī Dienvidāfrikas Republikā, Čehijā, ļoti augstā līmenī Īrijā, kur spēlētāji tiek izglītoti, palīdz tikt galā ar atkarībām, starpsezonā, kad nav līguma, nodrošina treniņus, sekmē izglītības iegūšanu.”
Rode un Gabovs savulaik pārstāvēja “Skonto”, kam finansiālās grūtības bija vairāku gadu garumā, un bijušais kluba prezidents Guntis Indriksons neslēpj, ka joprojām ir parādā futbolistiem.
Abi ir vienisprātis – ja toreiz būtu bijusi arodbiedrība, tas daudz ko atrisinātu.
“Problēmas sākās ar neizmaksātu algu 2012. gada beigās, tāpat bija 2013. gada otrajā pusē un 2015. gadā. Mums nesedza operāciju izdevumus, neapmaksāja dzīvokļa īri. Bija čaļi, kas uz treniņu brauca ar riteni vai tramvaju pa zaķi. “Skonto” laikā nebiju informēts ne par kādām tiesībām, visi bijām pamesti vientulībā.
Pat nebija īsti kur vērsties. Kādi toreiz bija līgumi, īsti neatceros, tikai atmiņā palicis, ka pats pirmais ar “Skonto” man bija krievu valodā,” atminas Renārs Rode.
Skandāls Ventspilī
Viena no pirmajām LFA aktivitātēm būšot tipveida līgumu ieviešana, lai katram futbolistam ir pilnībā skaidras viņa tiesības un pienākumi, lai nav iespējamas neskaitāmas līguma variācijas un vienam spēlētājam nevarētu būt vairāki līgumi.
“Šāds tipveida līgums būtu atbilstošs Latvijā pastāvošajai darba likumdošanai, un tas pasargātu no daudzām potenciālām domstarpībām un manipulācijas iespējām,” uzskata Kaspars Gorkšs.
Viņš akcentē, ka futbolists ir darba ņēmējs, kuram ir tādas pašas tiesības kā jebkurā uzņēmumā, bet Latvijas futbolā darba likumdošana ir sāpīgs jautājums.
Negatīvā gaismā saistībā ar iespējamu aplokšņu algu maksāšanu izskanējis “Ventspils” vārds. Līdz Adlana Šišhanova kļūšanai par īpašnieku tas tika uzskatīts par paraugklubu, bet nu gan slava kļuvusi pretēja.
Par krāpniecību izteikušies vairāki futbolisti, un tas iniciēja Valsts ieņēmumu dienesta kratīšanas klubā un kriminālprocesu uzsākšanu.
Bet problēmas meklējamas ne tikai Ventas krastos, tādēļ daļa virslīgas klubu nav laimīgi par arodbiedrības izveidošanos. Gorkšs gan uzsver – mērķis ir sakārtot vidi, nevis kašķēties.
Pukinsks: Darba attiecības nav sakārtotas
Edgars Pukinsks, LFF ģenerālsekretārs: “Iniciatīva par arodbiedrības izveidošanu ir ļoti pareiza, jo LFF uzdevums ir aizstāvēt mūsu biedru – klubu – intereses un vienlaikus arī spēlētāju intereses, bet arodbiedrība vienmēr varēs specifiskāk pievērsties šai tēmai un, iespējams, kvalitatīvāk, ja organizatoriskā puse būs labā līmenī.
Pluss, ka to dibinājuši bijušie spēlētāji, kuri paši zina, kādas ir problēmas.
Domāju, ka šobrīd darba attiecības starp spēlētāju un klubu nav īsti sakārtotas, lai gan pēdējo gadu laikā esam virzījušies uz priekšu.
Pirms gadiem pieciem, desmit profesionālie līgumi bija ap 50 procentiem spēlētāju, šobrīd – 80.
Pēdējo piecu gadu laikā izvērtēti aptuveni 80 spēlētāju un klubu iesniegumi par problēmām darba attiecībās, kas liecina, ka apjoms ir diezgan liels.
Spēlētājs ir mazāk aizsargāts, jo klubam ir lielāks resurss un darba devējs vienmēr vairāk runās no varas pozīcijām.
Tāpēc būtiski, lai spēlētājam ir papildu atbalsta punkti.
Tipveida līgumus nav sarežģīti ieviest, LFF jau pirms gadiem pieciem tādus ieviesa kā paraugus, ko klubi var izmantot, bet jebkuram klubam šobrīd ir iespēja piedāvāt savus līgumus, rediģēt tos.
No kontroles puses var panākt, ka standarta līgums tiek respektēts un netiek mainītas būtiskās sastāvdaļas.”
