Ārvalstu investori pie Latvijas futbola klubiem līp kā magnēts. Kāpēc? 8
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ārvalstu investori pie Latvijas futbola klubiem līp kā magnēts pie metāla – piecās no astoņām virslīgas komandām ar sava maciņa palīdzību toni nosaka citu valstu pilsoņi. Ja nebūtu izgāzies “Noah Jurmala” projekts un ja licenci iedotu “Audai”, būtu septiņās no desmit.
Lietuvā un Igaunijā nav nekā tamlīdzīga. Kāpēc par mums tāda interese, un vai Latvijas futbolam tas kopumā nāk par labu?
Peļņas iespējas
“Ir vairāki faktori, kāpēc investori ienāk Latvijas futbolā. Pirmkārt, mūsu futbola likumdošana tam ir pietiekami labvēlīga un atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm nav ļoti daudz striktu ierobežojošu noteikumu saistībā ar to, kurš var vai nevar būt kluba īpašnieks vai valdes loceklis,” “Latvijas Avīzei” stāsta Latvijas izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs, kurš ilgu laiku bija Latvijas Futbola federācijas (LFF) sporta direktors.
“Latvijas apstākļos virslīgas kluba uzturēšana un potenciāla cīņa par iekļūšanu Eirokausos ir pietiekami pievilcīga, jo, salīdzinot ar valstīm, no kurām investori nāk, un arī daudzām citām, ieguldījumi neprasās tik lieli.”
Citos sporta veidos ārzemniekus ar varu nepiespiedīsi ieguldīt naudu, bet futbolā ir pavisam citādi, jo te var gūt ienākumus – ar dalību Eirokausos un spēlētāju pārdošanu.
Taču peļņas iespējas arī kājbumbā ir vairāk teorētiskas nekā praktiskas, jo, lai būtu starp četrām komandām, kas piedalās Eirokausos, jāiztērē stipri vairāk, nekā reāli var iegūt.
Čempione “Riga” iepriekšējās divās sezonās starptautiskajā arēnā spēlēja veiksmīgi un kopā nopelnīja teju 2,5 miljonus eiro, bet runā, ka viņu budžets vienā sezonā sasniedz vai pat pārsniedz šādu līmeni.
“Ventspils” pērn no UEFA par otrās kārtas sasniegšanu Eiropas līgas kvalifikācijā saņēma 500 tūkstošus, bet budžets mērāms vismaz miljona apmērā.
Pēdējos četros gados bijuši vairāki veiksmīgi transfēru darījumi – Akinjemi Adeleki un Tosins Aijeguns Ventspilī, Tolu Arokodare Valmierā, dažbrīd paspīd kāds “Spartaka” spēlētājs.
Taču, lai izsijātu graudus no pelavām, jāiegulda laiks, līdzekļi un jācer uz veiksmi, bet tā nevar būt pastāvīga.
“Nav runa par biznesu, bet patmīlību – Latvijā cīnīsies par trijnieku, citur vari uzturēt otrās vai trešās līgas klubu,” uzskata Kazakevičs.
“Nedomāju, ka ārzemju investoru piemēri balstīti tikai uz biznesa modeli. Dienas beigās droši vien viņi skaita naudu, bet diez vai šajā sakarā, ja vien tas nav aģentu bizness. Latvijas apstākļos futbols kā bizness vispār neeksistē.
Ja noņemam totalizatoru lietas, jo transfēru un spēļu dienu ienākumu mums nav. Paliek Eirokausu bonuss, kas neatsver budžetu līdz brīdim, kamēr netiec grupu turnīrā, bet to izdarīt ir ļoti sarežģīti. Daļai investoru no personiskā viedokļa ir saistība ar Latviju – nekustamie īpašumi, patīk te atpūsties.”
“Ja būtu latvieši, kas gatavi investēt naudu futbolā, tad ārzemnieki nenāktu, jo tas fiziski nebūtu iespējams. Bet tie ir ļoti reti izņēmumi. Pēc savas pieredzes zinu – vai nu negrib nākt, vai ar maziem ieguldījumiem grib kontrolēt gandrīz visu. Piedāvā mazas summas, bet atdevi grib milzīgu un uzreiz,” skaidro “Daugavpils” ģenerāldirektors un LFF valdes loceklis Nauris Mackevičs.
Par spīti iespaidīgu summu ieguldīšanai futbolā, ārzemniekus neinteresē nekāda veida reklāma. Par to liecina tas, ka spēļu formas nerotā sponsoru nosaukumi, ja neskaita dažus mazos labvēļus.
Klubu īpašnieki izvairās no publicitātes, vienīgais izņēmums ir Adlans Šišhanovs “Ventspilī”.
Ēnu ekonomika
Kāds Latvijas treneris, vēloties palikt anonīms, pauda viedokli, ka ilglaicīgiem ieguldījumiem nav nemaz jābūt tik lieliem, tādējādi šie projekti var būt plusos: “Nevienu citu pasaules futbola kartē Latvija neinteresē, līdz ar to ir ļoti vienkārši te ienākt, vieglas prasības, par mazu naudu var uztaisīt komandu, var būt arī mistiski profesionālie līgumi, jo Latvijas futbolā ir liela ēnu ekonomika.
Ved Āfrikas spēlētājus, kam var nemaksāt, un, ja kāds izšauj, tad pārdod vai atdod īrē. Normālā Eiropas valstī tāds variants neiet cauri.
Igaunijā visam obligāti jābūt oficiālam, caurspīdīgiem virslīgas un pirmās līgas klubiem, bet mums puse virslīgas, kā grib, tā dara, 90. gadi velkas līdzi.”
Futbola kluba “Jelgava” prezidents Māris Peilāns par investoru ieplūšanu izsakās skarbi: “Virslīga ir kā “Jaunais vilnis 2″, kura rīkotāji uzspļāva Latvijai – divus latviešu dziedātājus paņemsim, pārējie būs tie, ko mēs gribam. Tagad arī futbolā – trīs latvieši lai spēlē, pārējie būs ārzemnieki.
Bet vai šis konkurss Latvijas mūzikai deva kādu pienesumu? Tas pats būs ar futbolu. Šie investori, kurus es pat negribu tā dēvēt, sabojājuši visu pasākumu.”
“Latvijā ir labvēlīgāki noteikumi šādu darījumu veikšanai. Vācijā nevar atnākt un pārpirkt klubu. Un otra lieta – mums līmenis ir tāds, kāds ir. Augstāka līmeņa čempionātā kaut ko izveidot būtu daudz grūtāk, bet Latvijā ar minimālām investīcijām var sasniegt Eirokausus,” uzskata ilggadējais kluba “Auda” prezidents Juris Gorkšs.
“Jebkurš klubs tiek veidots ne tikai naudas tērēšanai – pelnīt var ar spēlētāju sagatavošanu, pārdošanu. Domāju, ka “Spartaks” katru gadu nopelna diezgan daudz ar transfēru veikšanu.”
Arī “Audai” pagājušajā gadā uzradās palīgi no Krievijas un mērķis bija šosezon startēt virslīgā, taču LFF nepiešķīra licenci. Šie cilvēki pat bija gatavi maksāt 200 tūkstošus eiro par prasībām atbilstošas akadēmijas trūkumu.
“Futbolā esmu ilgu laiku, un ir zināms gan mans, gan “Audas” vārds. Investori nerodas no zila gaisa, tas ir tādos projektos kā “Noah Jurmala”, bet ir cilvēki, kurus interesē futbols, ir tālejoši plāni,” viņš uzsver, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi.
“Mūsu partnerim bija savi mērķi, redzējums. Interese parādījās vēl pirms iepriekšējās sezonas, strādājām, viņi mums palīdzēja. Arī tagad, par spīti tam, ka nespēlēsim virslīgā, viņi paliek ar mums, un cīnīsimies par uzvaru pirmajā līgā.”
Melnajā sarakstā
Vēl iepriekšējās desmitgades vidū Latvijas čempionu titulu varēja iegūt ar samērā niecīgu budžetu – ap pusmiljonu.
Līdz ar ārzemnieku ienākšanu ieplūda krietni lielākas naudas, Latvijas futbolistiem auga algas, ātri tika izlobēts leģionāru limita palielinājums – agrāk vienlaikus laukumā vajadzēja būt vismaz pieciem Latvijas spēlētājiem, šobrīd – tikai trim.
Māris Peilāns uzskata, ka virslīgā šobrīd ir nevajadzīga naudas sadedzināšana un prātīgāk ir to ieguldīt jaunatnes attīstībā. Tādēļ “Jelgava” šosezon atteicās no iespējas spēlēt spēcīgāko sabiedrībā.
“Šobrīd klubu cilvēki lielās, kurās valstīs aizvadījuši nometni, kur tērējušies. Naudu mazāk piemin, jo ciemos bijis Valsts ieņēmumu dienests, dažus neielaiž Latvijā,” norāda Peilāns.
Dainis Kazakevičs atzīst, ka federācija nav radījusi ciešu sietu investoru naudas izcelsmes vētīšanai. Pamatā Latvijas futbolā ienāk Krievijas uzņēmēji vai cilvēki, kam ar Austrumiem ir cieša saikne.
Latvijas melnajā sarakstā iekļauti divu klubu īpašnieki – Sergejs Lomakins (“Riga”) un Adlans Šišhanovs (“Ventspils”). Pret abu klubu vadību pērn tika sākts kriminālprocess par aplokšņu algu izmaksu.
Ventspilnieku gadījumā par šo jautājumu publiski runājis bijušais kluba spēlētājs Jevgēņijs Kazačoks. Versija par to, ka caur Latvijas klubiem tiek atmazgāta nelikumīgi iegūta nauda, ir visnotaļ populāra.
Vēl viena – manipulēšana ar spēļu rezultātiem, lai pelnītu naudu totalizatoros. Lai gan pēdējos gados šī problēma Latvijā nav tik aktuāla kā agrāk, ik pa laikam parādās dūmi, kas liecina, ka ugunsgrēks nav pilnībā nodzēsts.
“Mēs Latvijā dzīvojām laimīgi, līdz amerikāņi “uzlaida raķeti” un izrādījās, ka bankās legalizē nelikumīgu naudu. Tagad nevaram normāli vairs bankā kontu atvērt, jo tās ir nenormāli stresainas.
Esmu pārliecināts, ka ne tikai Latvijā, bet arī Austrumeiropā caur futbolu var legalizēt naudu, un man ir lielas aizdomas, ka tas arī notiek. Futbolā vajadzētu ieviest revīziju par naudas izcelsmi. Šobrīd mēs atdodam savas Eirokausu vietas aizdomīgas naudas īpašniekiem,” tā Māris Peilāns.
Juris Gorkšs ir mazāk kategorisks: “Es apšaubu, ka futbols būtu interesants tādā griezumā, viss notiek diezgan caurskatāmi. Par saviem partneriem esmu pārliecināts, ka viss ir godīgi, jo nav vēlēšanās riskēt ar sava kluba vārdu. Mēs neesam tikko radušies, lai ātri nopelnītu. Protams, jebkuram jābūt uzmanīgam, lai investīcijas ir tīras, bet varam salīdzināt, kāda virslīga bija pirms desmit gadiem un tagad, – bez šīs naudas nebūtu mums tāda līmeņa klubu kā “Riga”, “RFS”, “Liepāja”.
Investīcijas ceļ futbola un futbolistu līmeni, mums ir vairāk konkurētspējīgu spēlētāju, leģionāri ir daudz augstāka līmeņa nekā kādreiz – par skaitu, vai vajag tik daudz, var strīdēties. Ir pamats teikt, ka mazāk uzmanības pievēršam vietējiem spēlētājiem, tajā pašā laikā pašiem jāsakārto jaunatnes sistēma ar darba procesu, treneru piesaisti.”
Viņš gan neslēpj – ir bijušas aizdomas, ka klubi Latvijā izmantoti citiem, ne sportiskiem mērķiem.
Kā turku tirgus
Dainis Kazakevičs domā, ka lielākas naudas ieplūšana Latvijas futbolā ir pluss, taču būtiski analizēt, kādā veidā un kurās sadaļās, jo jāatrod saprātīgs līdzsvars – ienākšanai nevajadzētu būt beznosacījumu, ir jāparedz, kas ir reālās paliekošās investīcijas Latvijas futbolā. “Jebkura legāla investīcija ir apsveicama.
Ja vēl tas tiek sabalansēts ar dažādiem regulējumiem no federācijas puses, kādā veidā tiek atbalstīti Latvijas spēlētāji un futbola izaugsme kopumā – no infrastruktūras, jauno spēlētāju attīstības viedokļa, no izlases spēlētāju iespējām spēlēt konkurētspējīgākā čempionātā un komandās, tad tas ir pozitīvi,” saka Kazakevičs.
Latvijas izlase gan ilgtermiņā no šiem treknajiem laikiem varētu ciest, jo Latvijas jaunajiem spēlētājiem iekļūt virslīgas spēcīgākajās komandās un tikt laukumā, lai attīstība neapstātos, ir ļoti sarežģīti.
“Ar esošo leģionāru limitu Latvijas spēlētāju skaits, kas iegūst darba vietas, kļuvis mazāks. Skatoties, cik labākajos klubos ir vietējie spēlētāji līdz 21–22 gadu vecumam, aina nav iepriecinoša, un, ja tendence vēl augs, būs jādomā, kādi ir mehānismi, lai jaunais spēlētājs, iekļūstot profesionālajā vidē, iegūst iespēju tālāk attīstīties. Lai nebūtu tā, ka investējam lielus līdzekļus jaunatnes akadēmijās, jauno talantu attīstībā, bet viņiem pēc tam nav pieejas profesionālam futbolam pat Latvijas līmenī,” bažīgs ir Dainis Kazakevičs.
“Tā ir cūkošanās pret mūsu jaunatni, daži virslīgas klubi caur prezidentu grib privatizēt federāciju, lai tiktu pie tās budžeta. Neviens nedomā par Latvijas jauniešiem. Mēs atļaujam zāģēt sev kāju!” tiešs ir Māris Peilāns.
Arī Juris Gorkšs met akmeni futbola virsorganizācijas dārziņā, sakot, ka LFF pārvērtusies par turku tirgu.
“Ārzemnieki Latvijas futbolā ienāk ne tikai tāpēc, ka te viegli iekļūt, lielā mērā to ietekmējusi leģionāru limita maiņa. Latvija ir, šķiet, visdraudzīgākā valsts Eiropā afrikāņiem, jo citur ir ierobežojumi spēlētājiem, kas nav no Eiropas Savienības, mums tāda nav – 15 leģionāri var būt pieteikumā, un ārzemju investoriem tas ir ļoti draudzīgs nosacījums, jo ir ieinteresēti attīstīt projektus ar Āfrikas futbolistiem.
Nigērijā ir 200 miljoni iedzīvotāju, milzīgs skaits spēlētāju, kam nav variantu iekļūt dzimtenes klubos, bet līmeņa ziņā mierīgi var konkurēt vismaz pusē Eiropas valstu. Ir daudzi aģenti, starpnieki, kuri gatavi attīstīt šādu biznesa projekta ideju.
Gandrīz visi mūsu klubi strādā ar Āfrikas tirgu. Jā, juridiskajā ziņā mums nav ierobežojumu (kluba pirkšanai), bet, ja atkal mazinātos leģionāru kvota, arī investoru interese ievērojami kristos.”
“Valmieras” valdes priekšsēdētājs Uldis Pūcītis uzskata, ka ir iespējams ilgtermiņā nošaut divus zaķus – gan orientēties uz jaunajiem spēlētājiem, lai viņus attīstītu un pārdotu, gan sasniegt rezultātu un spēlēt Eirokausos.
Divu gadu laikā kopš klubā ieplūda ārvalstu nauda, darbs gan ritējis ar būtiskiem zaudējumiem. “Satraukumu tas nerada, jo šis ir ilgtermiņa projekts – runa ir par vismaz pieciem gadiem. Jābūt reālistiem, ka ātri nevar sākt pelnīt. Ja būtu tik vienkārši, visi to darītu,” Pūcītis apbruņojies ar pacietību.
Lietuvieši apskauž, igauņi principiāli
Pauļus Jaķelis, Latvijas futbola virslīgas komunikācijas speciālists: “Lietuvā diemžēl tā ir liela problēma, ka nopietni investori neienāk klubos. Lielākā daļa klubu ir ļoti atkarīgi no pašvaldību piešķirtā finansējuma un bez tā nebūtu spējīgi spēlēt augstākajā līgā vai pat vispār pastāvēt. Piemēram, Viļņas “Žalgiris” no pašvaldības vien pērn saņēma 850 tūkstošus eiro, iepriekš vēl vairāk.
Latvija tādā ziņā ir stipri priekšā un Lietuvā uz virslīgu visi skatās ar lielu skaudību. Lietuvā iekļūt Eirokausos ir iespējams ar stipri mazāku budžetu, tur transfēri praktiski vispār nenotiek ne iekšējie, nedz arī klubi ir spējīgi pirkt spēlētājus pat par mazu naudu.
Šobrīd neviens Lietuvas klubs, šķiet, nepieder ārzemju investoram. Lietuvas A līga nespēj piesaistīt šādu cilvēku investīcijas. Iespējams, tā ir problēma, kādēļ Lietuvas futbols jau vairākus gadus strauji iet uz leju un iepriekšējā sezonā knapi spēja savākt vien sešas komandas augstākajā līgā.
Nekādu ierobežojumi ārzemju investoriem nav, arī leģionāru sistēma Lietuvā ir ļoti pievilcīga (neierobežots Eiropas Savienības spēlētāju skaits, bet leģionāra maksa vien tūkstoš eiro). Vienīgi investoriem jāiziet filtrs – ka cilvēks nav bijis saistīts ar sarunātajām spēlēm.”
Mihkels Uibolehts, Igaunijas Futbola asociācijas pārstāvis: “Visi Igaunijas klubi pieder vietējiem. Licencējam trīs spēcīgākās līgas, katrā ir pa desmit komandām, un, lai izietu šo procesu, jābūt noteiktai jaunatnes sistēmai, līdz ar to klubu piramīda ir skaidra un loģiska, spēlēšana sistemātiska un nav projekta tipa komandu.
Investori lielākoties ieinteresēti augstākās divīzijas komandās, bet ne par visu kluba sistēmu kopumā, tāpat viņus parasti interesē ieguldītās naudas atgūšana, taču futbola klubs – tas nav bizness, bet gan misija. Rezumējot – Igaunijā kluba īpašnieks var būt ārzemnieks, bet neviens neienāk, jo mūsu sistēma ir būvēta uz ilgtermiņa projektiem ar stingru jaunatnes piramīdu.”
Ārzemnieku kontrolē esošie virslīgas klubi
* “Riga” – Sergejs Lomakins, Krievija
* “Liepāja” – Oļegs Hramovs, Lietuva
* “Ventspils” – Adlans Šišhanovs, Krievija
* “Spartaks” – Marko Trabuki, Itālija
* “Valmiera” – Ralfs Izenegers, Šveice
