Futbola stadionā kā baznīcā – tiesnesis Treimanis par virzīšanos pa karjeras kāpnēm 0
Viņu ir lamājuši un apspļaudījuši, viņam pirms spēles trīcējuši ceļi, bet nu viņš saņem norīkojumus uz arvien augstāka līmeņa un sarežģītākām spēlēm uz lielās futbola skatuves – 34 gadus vecais tiesnesis Andris Treimanis sper pārliecinošus soļus pa karjeras kāpnēm. Novembrī kuldīdznieks tiesāja U-17 Pasaules kausa izcīņas turnīrā Brazīlijā, un latviešu brigādei uzticēja arī finālu, kurā laukuma saimnieki sacentās ar Meksikas futbolistiem.
Tava profesija ir jurists. Kas ir grūtāk – strādāt ar dokumentiem vai tiesāt futbolu?
A. Treimanis: Katrā sfērā citāda atbildība. Fiziski grūtāk ir tiesnesim, režīms gandrīz kā profesionāliem sportistiem – treniņi, uzturs. Spēlē noskrienam apmēram 11 kilometrus, vairāk nekā dažu pozīciju spēlētāji. Mums divreiz gadā mēra ķermeņa tauku procentus, man ir 12 – uz robežas ar ekselenci, tiesa, vielmaiņa katram ir ļoti individuāla. Futbolā mēdz būt stadioni ar dižu vēsturi, piemēram, Lielbritānijā aura ir kā baznīcā. Jurista darbam ir cita specifika, esmu priecīgs, ka varu pārslēgties no viena uz otru.
Tiesnesis vienmēr kādam būs slikts.
Samērā reti abu komandu spēlētāji un treneri pēc mača pienāk un paspiež roku. Parasti vieni paspiež, otri arī, bet nav apmierināti un norāda uz kādām negācijām. Atmiņā palikusi Polijas izlases spēle Varšavā pret kazahiem pirms diviem gadiem. Poļi uzvarēja ar 3:0, bet vienus vārtus no tiešā brīvsitiena neieskaitījām, jo vārtu gūšanas tehnoloģija netika izmantota un fiziski nebija iespējams redzēt, ka bumba ir pāri līnijai.
Pēc spēles divi poļu spēlētāji, tostarp vārtu autors Roberts Levandovskis ienāca tiesnešu ģērbtuvē un atvainojās par pretenzijām. Tas bija ļoti cilvēcīgi, un tādu attieksmi saņemt vienmēr ir patīkami.
Ļoti maza sabiedrības daļa novērtē mūsu darba sarežģītību. Tajā ciklā tiesājām arī Vācijas un Francijas izlašu spēles, šogad bija mači ar spāņu un itāliešu piedalīšanos.
Kā tiec pāri kļūdainiem lēmumiem – cik stipri tie pēc tam maļas pa galvu?
Kā dzīvē – ja darbā vai privātajos jautājumos ir nepatikšanas, tad pārdzīvojam. Kļūdas savā veidā ietekmē arī mūsu karjeru. Jāspēj to sagremot, un svarīgākais – saprast, kāpēc tā notika, izdarīt secinājumus, lai līdzīgas situācijas nepieļautu. Adrenalīns citreiz ir tik augsts, ka nevar aizmigt.
Ir teiciens, ka politiķi var nosist ar avīzi. Vai arī tiesneša karjera ir trausla?
Spilgts piemērs ir norvēģis Ovrebo, kurš “Barcelona” un “Chelsea” spēlē nepiešķīra tīru 11 metru soda sitienu, un spiediens bija tik liels, ka viņš beidza karjeru.
Fani izteica nāves draudus, pie mājām dežurēja policija. Latvijā mentalitāte nav tik fanātiska, tādēļ draudi īsti nepastāv, bet valstīs, kur futbols līdzinās reliģijai, ir traki cilvēki, kas meklē un draud tikai tāpēc, ka neesi lēmis par labu viņa komandai.
Vēsturē ir vairāki gadījumi, kad augstas klases tiesneši beiguši karjeru. Ļoti svarīgi, kā vadība – UEFA vai FIFA – tevi virza, proti, ļauj gūt pieredzi soli pa solim. Ja ātri iemet ļoti svarīgā spēlē, kur izšķiras lielas lietas un kaut kas aiziet ne tā, psiholoģiski var salūzt. Atrasties pilnā stadionā, pieņemt lēmumus brīžos, kad viss stadions kliedz tev virsū un jūti reakciju – grūti. Ir bijis, ka pirms spēles nostājies ar komandām, un ceļgali trīc no adrenalīna. Pamazām aprodi, sāc sevi kontrolēt, ar vēsāku galvu analizē, uztver, un tagad tā vairs nav – izejam un nosacīti mierīgi darām savu darbu.
Vai ārzemēs nācies dzirdēt draudus?
Tādus izteiktus – ne. Uz un no spēlēm mūs ved, reizēm pavada ar policijas eskortu. Agrāk, kad man bija “Facebook” profils ar savu vārdu un uzvārdu, daudz ko nācās lasīt gan man, gan sievai. Pēc U-17 fināla meksikāņi bija atraduši manu profilu, kur nav īstais vārds, un bija sarakstījuši ne visai glaimojošas frāzes.
Tava māsa Laura arī ir futbola tiesnese.
Jā, viņa pēc bērna piedzimšanas atgriezusies apritē. Mans tēvs ir jauniešu futbola treneris Kuldīgā, es pats trenējos, un kādam vajadzēja tiesāt jauniešu sacensības. Tētis iedeva noteikumu grāmatu, un es 12 gados sāku. Jau drīz vien rajona līmenī tiesāju arī pieaugušo spēles, uz mani ir spļāvuši, lamājušies, iesitis gan neviens nav, bet tie cilvēki un notikumi iespiedušies atmiņā. Pēc vidusskolas pārvācos uz Rīgu, un Kuldīgā atkal bija vajadzīgs tiesnesis, bumbu dzenāja arī māsa, un tētis piedāvāja viņai. Kad man bija jāizvēlas – spēlēt pirmajā līgā vai tiesāt, es sapratu, ka nopietns futbolists no manis neiznāks, un nopietnāk pievērsos tiesāšanai.
Ļoti grūti allaž bija tiesāt Tukumā, jo vietējie līdzjutēji vienmēr izrādīja neapmierinātību. Reiz, kad nemitīgi izteica draudus, pārtraucu Latvijas kausa izcīņas spēli pret “Ditton”, un mani no pilsētas izveda ar pašvaldības policijas auto. Tas ir draudīgākais notikums manā karjerā (smejas).
Tagad ir tā, ka mani asistenti vairāk izjūt fanu emocijas, īpaši Aleksejs Spasjoņņikovs, kuru regulāri apmētā ar monētām, baterijām un dzērienu traukiem, mēģina apliet, spļaut, ar kapučīno pa muguru dabūjis. Haralds Gudermanis vienmēr strādā tajā pusē, kur centrālā tribīne ar dārgākām biļetēm un inteliģentāku publiku.
Vai tad, ja asistentam iemet ar kapučīno, spēli nevajag uz brīdi pārtraukt?
Teorētiski – jā, bet mēs apzināmies, ka tas stadionā var radīt vēl lielākas liesmas.
Kā ar tiesnešu sagaidīšanu un izmitināšanu – vai allaž tiešām pieturas pie standarta vai ir valstis un klubi, kur īpaši gādā par jūsu labsajūtu?
Faktiski ir standarts, taču ir atšķirības gan mentalitātē, gan apstākļos – cik laba viesnīca, uz kādu restorānu aizved. Noteikumos ierakstīts, ka viesnīcai nedrīkst būt mazāk par četrām zvaigznēm, bet reizēm ir trīs, reizēm – piecas zvaigznes. Spānijā vai Itālijā parasti uzaicina uz labu restorānu, Porto bijām foršā zivju restorānā, bet pa “Michelin” restorāniem nevadā.
Bet vai bijušas situācijas, kad pārcenšas un tev jāsaka – stop, šis nav pieņemami?
Īsti ne. Saskaņā ar noteikumiem nedrīkst būt dāvanas, kas dārgākas par 300 eiro. Komandas vienmēr uzdāvina atribūtiku – treniņtērpu, spēļu kreklu, šalli. Spānijas federācija dāvina pulksteni, bet tas nav ekskluzīvs. Citi vispār neko nedāvina, tas atkarīgs no komandas, no tradīcijām. Mums ir strikti noteikts, ka biļetes un suvenīrus nedrīkstam prasīt, nelūdzam zvaigznēm selfijus, autogrāfus.
Vai esi saskāries ar to, ka ārzemēs tevi atpazīst uz ielas?
Jā, piemēram, Spānijā. Mums saka – rīt spēli tiesāsiet? Parasti atbildam, ka ne, tie neesam mēs (smejas). Tu jau nezini, ko esi saticis, vai viņš tev vēl labu vai ļaunu. Pēc spēles ir lielāka atpazīstamība, prasījuši kopā fotografēties. Bijis tā, ka lidostā drošībnieki saka: “Jūs tiesājāt, paldies, mūsu komanda uzvarēja,” vai arī šķībi noskatās, stingrāk pārbauda, ja bijis zaudējums.
Šogad tev bija 38 oficiālās spēles. Tas ir daudz?
Jā, bijis ražīgs gads un vēl nav beidzies. Eiropā bija vairāk spēļu nekā jebkad, U-17 Pasaules kauss un Eiropas U-21 finālturnīrs. Pavasarī pirmo reizi tiesājām UEFA Eiropas līgas divas izslēgšanas spēļu kārtas. Pērn bija divas Čempionu līgas spēles, šogad – ne. Protams, gribējās, lai ir, bet mēs četrās no sešām spēļu dienām bijām Brazīlijā. Eiropas līgā tiesājām “Porto” pret ”Young Boys”, kvalifikācijā bija “Eindhoven” pret “Basel” – visas šīs komandas iepriekšējā sezonā spēlēja Čempionu līgā. Agrāk tik sarežģītus mačus mums neuzticēja. Latvijā čempionāts nav tik spēcīgs, tāpēc mūs gatavo ārzemēs, lai varētu tiesāt svarīgas spēles.
Vai U-17 Pasaules kausa izcīņas fināls ir tavas līdzšinējās karjeras virsotne?
Jā, nokļūt tajā no savas konfederācijas jau ir sasniegums. Uz jauniešu turnīriem netiek norīkoti elites tiesneši vidējā vecumā ap 40, kas sevi pierādījuši augstā līmenī. Tajos tiesā jauni, perspektīvi tiesneši, kuri nākotnē var nokļūt elitē. No Eiropas bija piecas brigādes, kopumā – 20. Daudzi nesaprata, no kurienes esam, kolēģi no Dienvidamerikas domāja, ka no kāda Vācijas reģiona, un prasīja, kāpēc nespēlējam finālturnīrā.
Kas ir tavs sapnis – cik augstu šajā Everestā gribi uzkāpt?
Ejam soli pa solim. Nākamajā gadā gribas nostiprināties Eiropas līgas un Čempionu līgas apritē, būtu lieliski, ja varētu nonākt olimpiskajās spēlēs Tokijā, tāpat Eiropas čempionāta finālturnīrā es gribētu darboties kā ceturtais tiesnesis. Uz Latvijas brigādes uzaicināšanu nevaram cerēt, jo tiek izsaukti tikai elites tiesneši – tās ir 25 brigādes Eiropā. Mēs esam nākamajā grupā, kur ir 50 tiesneši, un neoficiāli esam tās pirmajā daļā kā jaunie un perspektīvie. Pēc norīkojumiem uz spēlēm var noprast, kuriem tiesnešiem mūsu vadība redz potenciālu.
Tu esot aizgājis no jurista darba Latvijas Futbola federācijā.
Jā, pēdējā laikā saistībā ar tiesāšanu ļoti daudz sanāk būt ārpus Latvijas, līdz ar to īsti nevaru abas lietas apvienot. Federācijā nostrādāju piecus gadus, bet šobrīd meklēju ko citu.
Vizītkarte. Andris Treimanis
* Dzimis: 1985. gada 16. martā Kuldīgā.
* Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte.
* Profesija: jurists, futbola tiesnesis.
* FIFA kategorijas tiesnesis: kopš 2011. gada, 2018. gadā debitēja UEFA Čempionu līgas grupas turnīrā.
* Ģimene: precējies, divas meitas.
* Vaļasprieks: mūzika, makšķerēšana.
* Dzīves moto: “Veiksme nav dāvana, tā jānopelna.”
