Futbolā novērojama “ģedovščina” 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīļa izskaņā handbola tiesnesis, Valsts policijas virsnieks Eduards Žabko pavēstīja, ka pamet Latvijas Futbola federācijas (LFF) Apelāciju komiteju. Viņš ir vienīgais, kurš tādējādi paudis protestu pret LFF atbalstu kara laikā piešķirt krievu valodai FIFA oficiālās valodas statusu.
Žabko ir interesanta personība – tēvs ukrainis, sieva dzimusi Krievijā, atklāti pauž domas gan par to, ka krieviskā vide Latvijas, Rīgas futbolā mēdz nospiest latviešu bērnus, gan arī par to, ka policijas struktūrās netrūkst valstij nelojāli noskaņotu cilvēku.
Maskavas gars
“Man ir spēcīga intuīcija, visu laiku iekšā kaut kas šķebināja. Nav runa par valodu, es ikdienā daudz lietoju krievu valodu, esam bilingvāla ģimene. Bet šis laiks tam bija pilnīgi ačgārns. Izvediet karaspēku (no Ukrainas), un tad runāsim tālāk. Man tas šķiet nožēlojami, divās sekundēs nolēmu, ka vairs negribu atrasties LFF,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” skaidro Eduards Žabko. Viņš kopš septiņu gadu vecuma bijis iesaistīts handbolā, ilgstoši strādā par tiesnesi, bet pirms diviem gadiem tika uzrunāts iesaistīties futbola darbā kā Apelāciju komitejas loceklim.
Latvijā futbols allaž uzskatīts par krievu sporta veidu. Nu krievu valodas īpatsvars mazinājies, taču problēmas tāpat lien ārā kā īlens no maisa. “Tik, cik darbojos LFF, ar latviešu valodu nav bijušas problēmas ne ar vienu cilvēku, arī (prezidents) Vadims Ļašenko visu laiku cenšas runāt latviski,” norāda Žabko.
Par futbola vidi kopumā gan tā nevarot teikt. Viņa dēls trenējas klubā “Dinamo Rīga”, galvaspilsētas mikrorajonos lielākoties futbolā iet krievvalodīgie bērni un treneri ar viņiem komunicē dzimtajā valodā, latviešiem pievēršot mazāk uzmanības. “Neteikšu – latviešu, bet eiropeiskā un krievvalodīgo mentalitāte atšķiras, pat valodas – latviešu ir mīksta, maiga, krieviski ir cita intonācija, spēks. Tas jūtams uzvedībā. Mans dēls pēdējo pusotru gadu nevēlas iet uz treniņiem, viņam nepatīk asums, savstarpējā necieņa starp bērniem, spiediens gan no trenera, gan bērniem,” atzīst Eduards Žabko.
“No vienas puses, saku – tā ir dzīve, norūdies, bet, no otras, negribu, lai dēls kaujas, bet iet ar prieku kā agrāk. Ja mikroklimats nav patīkams, negribu spiest. Tehnikas treniņus, kas notiek mazā grupā, viņš gaida, bet parastos negrib. Pieļauju, ka arī citos Rīgas reģiona klubos tā ir problēma. Dēls paralēli trenējās vieglatlētikā pie Alvja Čākura, patika vide, nedod Dievs, kāds kādu bērnu aizskāra, kā ģimenē. Futbolā ir bosings, “ģedovščina”, pārākuma sajūta pār citiem.”
Kā viens no apliecinājumiem futbolā klātesošajam Maskavas garam ir gan apsargu vēršanās pret Ukrainas karoga ienešanu virslīgas spēlē stadionā Daugavpilī, tāpat aizliegums ienest stadionā Mežaparkā plakātu, kas vērsts pret Krievijas kara simboliem un LFF Disciplinārlietu komitejas lēmums brīdināt “Mettas” fanus par “putin huilo” dziedāšanu. “Nožēlojami,” otro reizi sarunā šādu terminu izvēlas Žabko, raksturojot valdošo noskaņu. Viņš nupat ar auto mēroja ceļu uz Horvātiju un atzinīgi izsakās par ainām Polijā, kur, jau sākot ar robežu, uz kokiem ceļu malās un citur ir uzraksti: “Putin fuck off, putin huilo”. Karš pieprasa skaidru un cietu attieksmi.
Nelojāli policisti
Eduarda Žabko darbavietā Valsts policijā šajā jautājumā situācija nav rožaina. “Vide mazliet ierobežo manu brīvību, taču varu pateikt – te ir daudz darba valsts drošības dienestam. Gan vadības, gan zemākajā līmenī,” viņš norāda. Žabko ir pieredze arī uzņēmējdarbībā, un viņš uzskata, ka biznesā ir jāstrādā, lai nopelnītu, bet valsts struktūras stagnē, jo budžets ir stabils, un, esot paēdušam, bieži zūd motivācija izrādīt iniciatīvu.
Domājoši cilvēki ar plašāku redzesloku Valsts policijā ne vienmēr ir vēlami, vajadzīgi zirgi ar iemauktiem, vadāmi – ja saka lēkt, tad lec. Izglītība, valodu zināšanas, viedoklis – dažkārt tas var izrādīties nevis tavs draugs, bet sprosts. “Zinu, ka, atgriežoties no atvaļinājuma, par šo būs jautājumi, bet, kā teica Remarks, sasniegts mērķis nav apstāšanās, bet pamats jaunām trauksmēm. Karš ir mana dzīve, miers ir mana nāve. Šajā gadījumā karš ir vēlme kaut ko mainīt uz labāku,” Eduards Žabko nebaidās izteikties kritiski par policijas vidi.
Runājot par okupekļa nojaukšanu Uzvaras parkā, Eduards Žabko norāda – kā Valsts policijas pārstāvis nedrīkst šo jautājumu komentēt, bet kā Latvijas Republikas pilsonis atzīst – otras tādas brīnišķīgas iespējas nebūs. Lai gan nāk no jauktas ģimenes, 9. maiju nekad nav uztvēris kā svinību dienu, un šogad it īpaši.
“Mans bijušais kaimiņš, krievs no Sanktpēterburgas, 17 gadus nodzīvoja Anglijā, man patika viņa vārdi: krieviem nav nekā sava – viss meli, nozagts, tā ir bandītu un žuļiku valsts. Tad vēl īsti nesapratu, par ko viņš runā, bet tagad – lieliski,” atzīst Žabko.
Atvērs slūžas
Krievijas sports šobrīd lielā mērā izolēts no starptautiskās arēnas, taču Sporta arbitrāžas tiesā iesniegtās apelācijas varētu situāciju mainīt, spriež Eduards Žabko. “Juridiskās normas veidotas, lai sakārtotu cilvēku attiecības, bet ir tādi, kas tās izmanto savu vēlmju nostiprināšanai vai aizsargāšanai. Eiropeiski domājoši cilvēki pieturas pie starptautiskām normām un krievu režīms to izmanto. Na voiņe kak na voiņe (karā kā jau karā – krievu val.) – visi paņēmieni labi. Tas nāk no viņu mentalitātes. Karš, terorisms ir gadījums, kad jebkura juridiskā norma ir apgāžama un nogriežama kā ar nazi. Ļoti ceru, ka veselais saprāts gūs virsroku. Kā čečenu līderis Džohars Dudajevs savulaik teica, ka Krievijas vadība uzvedas kā reketieri – draudi, šantāža, baiļu iedvešana. Krieviem jāsaprot, ka tas neies cauri,” uzsver Žabko.
Viņš gan nelolo lielas ilūzijas, ka Krievijas sportam būs ilgstoša diskvalifikācija starptautiskajā arēnā: “Diemžēl starptautiskā sabiedrība ir vāja, savā labticībā Eiropā pēdējos simt gados smadzenes atrofējušās. Ne sliktā nozīmē, bet šķiet, ka viss ir mierīgi, labi. Krievijas gadījumā viņi neticēja (karam). Domāju, ka pēc kara maksimums divi trīs gadi un sāksies slūžu atvēršana, jo spiediens ir liels, krievu resursi.”
Mēģina piekukuļot
Eduards Žabko jau 20 gadus tiesā handbolu starptautiskā līmenī. Viņš stāsta, ka vairākas reizes bijuši mēģinājumi nopirkt labvēlību. “2008. gads, Baku, Eiropas kauss, Azerbaidžānas komandu sponsorē valsts galvenā banka, mūs ar pārinieku uz to aizved ciemos. Kabinets kā pils zāle. Nosēdina pa gabalu, lai zini savu vietu, kalps. Pieceļas liels tēvainis, kuram varētu būt 160 kilogramu svars, uz tāfeles uzzīmē 3000 (ASV dolāru), katram. Saku – neturpinām šo sarunu. Tad uzzīmē 10 000 katram. Atmosfēra spiedoša. Saku – lai šis neizietu ārpus šīm telpām, liekam punktu. Sekoja neapmierināts skatiens un filozofija par dzīvi.
Mājiniecēm pretī bija Vācijas klubs, iepriekšējās sezonas Eiropas kausa čempiones. Nezinu, kā jātiesā, lai uzvarētu. Pēc tam bija vēl viens mēģinājums, zālē pie manis apsēdās pazīstams cilvēks un teica, ka ir uzdevums, divas aploksnes, katrā no tām tomēr bija minimālā summa,” smejas Žabko. “Teicu – beidzam! Pēc puslaika ģērbtuvē ienesās vairāki funkcionāri, dzinu ārā, bet viņi negāja. Vietējā komanda zaudēja bez variantiem, attieksme pret mums mainījās, turpinājumā izmitināja viesnīcā tādā kā pažobelē. Tā kā vēl bija otrā spēle, kopā Baku pavadījām piecas dienas.”
Vizītkarte. Eduards Žabko
* Dzimis 1979. gada 16. maijā.
* Bijis handbola vārtsargs, Latvijas vicečempions un Baltijas līgā trešā vieta “ASK” sastāvā (1999.); tiesnesis kopš 1994. gada, pēdējos 20 gadus strādā arī starptautiskajā līmenī; Latvijas Handbola federācijas sacensību direktors (2019.–2022.).
* Latvijas Futbola federācijas Apelāciju komitejas loceklis (2020.–2022.)
* Strādā Valsts policijas speciālo objektu apsardzes pārvaldē.
* Absolvējis Latvijas Policijas akadēmiju, maģistra grāds.
