Nedēļas nogalē Indonēzijas futbola čempionātā notika viena no lielākajām traģēdijām sporta vēsturē 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nedēļas nogalē Indonēzijas futbola čempionātā notika viena no lielākajām traģēdijām sporta vēsturē, pēc līdzjutēju sadursmēm stadionā ar policiju bojā ejot 125 cilvēkiem un vēl vairākiem simtiem gūstot ievainojumus.
Stulba traģēdija
Malangā uzreiz pēc mājinieku “Arema” zaudējuma “Persebaya” (2:3) laukumā vispirms izlauzās daži fani, tad pamazām vēl un vēl, līdz pūli jau bija grūti savaldīt, un policisti lietā lika gan stekus, gan asaru gāzi, ko stadionos saskaņā ar Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas noteikumiem lietot aizliegts.
Tas radīja milzīgu haosu, cilvēki metās uz izeju, kur panikā drūzmā vairs nekas nebija kontrolējams. 34 cilvēki gāja bojā uzreiz, bet vēl daudzi – ceļā uz slimnīcu. Svētdien tika ziņots par 174 bojāgājušajiem, vēlāk skaitlis precizēts – 125, bet ievainoti vairāk nekā 300. Trakākais, ka stadionā, kurā ietilpst 42 tūkstoši skatītāju (viss bija izpārdots), atradās tikai mājinieku atbalstītāji, jo viesu faniem ieeja bija liegta iepriekš notikušu konfliktu dēļ.
Futbola vēsturē fiksētas daudzas milzīgas traģēdijas. Kā viena no pirmajām jāmin 1902. gadā, kad Glāzgovā uz spēli starp Skotiju un Angliju sapulcējās 70 tūkstoši skatītāju. Stadiona tribīnes bija veidotas no koka konstrukcijām, un pēc lielajām lietavām viens sektors sabruka, paņemot 25 dzīvības, vairāk nekā 500 cilvēku tika ievainoti. Spēle netika apturēta, jo organizatori nobijās, ka radīsies panika un tās rezultātā bojāgājušo būs vēl vairāk.
Pati melnākā diena bija 1964. gada 24. maijs Limā – mačs starp Peru un Argentīnu radīja milzīgu ažiotāžu, tribīnēs maksimāli ietilpstošie 53 tūkstoši, bet vēl daudzi tīkoja tikt stadionā. Organizatori nolemj aizslēgt vārtus. Kad mača beigās, rezultātam esot 0:1, galvenais tiesnesis neieskaita mājinieku gūtos vārtus, fani izlaužas laukumā, policisti raida asaru gāzi tribīnēs. Fani metas uz izeju, bet ārā netiek. Izgaist 328 cilvēku dzīvības.
Maskava klusēja
Šomēnes apritēs 40 gadi kopš lielākās traģēdijas PSRS sportā – 1982. gada 20. oktobrī Maskavā UEFA kausa mačā “Spartak” uzņēma “Haarlem” no Nīderlandes, uzvarot ar 2:0. Stadions varēja uzņemt 82 tūkstošus skatītāju, taču ne pārāk slavenā pretinieka un oktobrim neierasti aukstā laika dēļ (-10 grādi un sniegs) sapulcējās vien virs desmit tūkstošiem, kurus laida tikai pa vienu eju.
Krievu medijos bijušas publikācijas ar spēlē pabijušo līdzjutēju atmiņām, tajās vēstīts, ka milicijas darbinieki stingri uzraudzījuši fanus, neļāvuši ne celties kājās, ne kliegt. Daži to darīja, tika aizvesti prom, citi metuši ar pikām miličiem. Atmosfēra saspringta. Pēdējās spēles minūtēs daļa steidzās ātrāk prom, uz slidenajām kāpnēm pakritis viens, tad nākamais cilvēks, un izveidojusies ķēdes reakcija, haoss, turklāt izeja bija šaura, bet no aizmugures – miliču spiediens.
Daļa cilvēku pūlī gājusi bojā no nosmakšanas, daļa no citām traumām. Joprojām nav skaidras atbildes uz jautājumu, cik liels bija upuru skaits. Oficiālā vara par to nerunāja vispār, tik vien kā īsziņa avīzē, ka futbolā bijis negadījums un ir ievainotie. Ārzemju presē divu nedēļu laikā parādījās dažādas versijas – no trim līdz 72 upuriem, bet Kremlis šo informāciju ne apstiprināja, ne noliedza.
PSRS par notikušo traģēdiju sāka runāt vien 1989. gadā, laikraksts “Sovetskij Sport” aprīlī vēstīja, ka toreiz stadionā izdzisa ap simt cilvēku dzīvības, citā publikācijā jūlijā jau tika minēts krietni vairāk – 340. Tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji pēc tam uzstāja, ka bojā gājuši 66 cilvēki un ievainots 61, šie skaitļi tiek uzskatīti par oficiālajiem, taču, visticamākais, ka patiesais traģēdijas apmērs bija lielāks. Zināms, ka vairāki desmiti mirušo bija jaunieši līdz 20 gadu vecumam.
