Latvijas futbola bedre 1
Nedēļas nogalē televizora ekrānos vēroju Latvijas futbola čempionāta spēles. Translācijas kvalitāte tik bēdīga, ka šķiet, dzīvojam ne 2017., bet 1987. gadā. RTU stadionā ēnas pusē faktiski nevarēja redzēt, kas īsti notiek un kur ir bumba.
Bet ko daudz gausties – esam Eiropas futbola pundurvalsts. Kolēģis Edmunds Novickis pirms laika veiktajā pētījumā to bezkaislīgi pierādīja ar skaitļiem – no 55 UEFA ietilpstošajām izlasēm Latvija ir ap 50. Gribētos jau domāt, ka esam tuvāk vidusslānim, bet diemžēl statistika apliecina pretējo. Ja valsts čempioni Jūrmalas “Spartaks” uz formām pat nejaudā uzrakstīt spēlētāju uzvārdus… Ģenerāldirektor un kapteini Edgar Gaurač – ir uzdevums!
Uz lielā fona arī kāds personisks piemērs – ar bērniem Iļģuciemā regulāri staigāju garām Rīgas 71. vidusskolai, kur uzklātais sintētiskais futbola laukums ir vienkārši briesmīgs. Traģisks. Ar tādām bedrēm kā galvaspilsētas ielas, katru seguma plāksni (apmēram ik pēc diviem metriem) šķir piecu – desmit centimetru liela sprauga (skatīt pievienotajā galerijā). Kritiens uz tādas zāles esot kā uz asfalta… Un te bērnus ikdienu trenē arī Latvijas izlases kādreizējais aizsargs Oļegs Blagonadeždins.
Kā pastāstīja skolas sporta skolotājs, šis sintētiskais laukums uzklāts 2004. gadā – pēc Latvijas izlases piedalīšanās Eiropas čempionāta finālturnīrā. Lai segums labi kalpotu, ik pāris gadus nepieciešama tā apkopšana, kas sākumā arī notikusi, bet nu jau ilgus gadus no Rīgas Domes un Latvijas Futbola federācijas (LFF) esot tikai solījumi vien… Arī priekšvēlēšanu laiks šoreiz nepalīdzēja… Varbūt tieši šis laukums ir Latvijas futbola katalizators. Nevis LFF lepošanās ar lielajiem ieguldījumiem infrastruktūrā.
Bet ir jau arī labais. Varam būt pateicīgi, ka Latvijas čempionātā šosezon ir sešas, pat septiņas spēkos līdzvērtīgas komandas. Varam priecāties, ka lielo turnīru kvalifikācijas kārtība liek futbola bagātniekiem atbraukt arī pie nabagiem. Jau nākamnedēļ “Skonto” stadionā (cerams) skraidīs portugāļi un Krištianu Ronaldu. Fantastika. Novembrī viesos zaudējām 1:4, bet vēl otrā puslaika vidū bija 1:1. Martā Šveicē piekāpāmies tikai 0:1. Priecāties par maziem zaudējumiem vai līdzvērtīgu spēli ir, runājot Ronaldu vārdiem, mazas mentalitātes pazīme. Bet vai objektīvi varam cerēt, ka izdosies lielajiem iekost?
