Ilmārs Stūriška: Futbola banāni 0
Skaļas kampaņas, kurās norit aktīvas aizkulišu cīņas un vērojami savādi publiski gājieni – Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta vēlēšanas, kas notiks piektdien, tiek gaidītas stipri nokaitētā gaisotnē.
Uz Latvijas bagātākās sporta federācijas galveno amatu cierē trīs kandidāti – Kaspars Gorkšs, Vadims Ļašenko un Krišjānis Kļaviņš. Apmēram pirms gada uz futbola troni bija sarosījies arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, bet laikus pacēla balto karogu. Varbūt viņa politiskā pieredze visā šajā putrā ļautu izcelties konstruktīvā gaismā, kaut futbola vidē ienākt cilvēkam no malas nebūtu viegli. Vajadzētu gan lielāku harismu, gan labākas oratora spējas.
Aktuālais trio jau no gadu mijas mērījušies ar savām prasmēm, kā nu prazdami. Šī bijusi aizraujošākā priekšvēlēšanu kampaņa Latvijas sporta vēsturē, pat Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta krēsla tīkotāji bijuši klusāki un piezemētāki. Futbolā piedurknes atrotījuši Gorkša un Ļašenko juristi, pa vidu savu vietu zem saules mēģina izcīnīt Kļaviņš, kura vārds savulaik bija saistīts ar darbībām (spēļu sarunāšana), par ko tagad draud kriminālatbildība.
Kaspars Gorkšs, sākoties kampaņas aktivitātēm, bija pārliecinošs favorīts, bet, distancei tuvojoties izskaņai, līdzās ir pat futbola vidē līdz tam maz pazīstamais Ļašenko, kurš gan staigā pa šauru laipu, organizējot diskusiju par futbolam aktuāliem tematiem dienu pirms kongresa, uzsaucot biedriem transportu un viesnīcu. Tas atsauc atmiņā Joahima Zīgerista mēģinājumus makšķerēt balsis ar banāniem. Tā gan ir tikai aisberga redzamā daļa, tālāk ir stipri spilgtākas sarunas tēmas. Par to šodienas “LA” numurā runā Valkas mērs Vents Armands Krauklis.
Pozitīvā ziņa, ka biedri iepazinuši kandidātus no visām pusēm, katram ir savi plusi un savi mīnusi. Te nevarēs kā Latvijas Hokeja federācijā, kad aizpērn Aigars Kalvītis tika izvilkts uz skatuves kongresa dienā un nokaitētā gaisotnē biedri parādīja sarkano kartīti ilggadējam vadonim Kirovam Lipmanam, izrādot uzticību ekspremjeram. Futbola saime var pieņemt atbildīgu un nosvērtu lēmumu.
Jautājums – cik ļoti šajos procesos iedziļinās vairāk kā simts federācijā esošo biedru? Parunājot ar virkni futbola sabiedrības cilvēkiem, izkristalizējās pārliecinošs viedoklis, ka liela daļa biedru uz futbolu neraugās ilgtermiņā, un, jo tālāk provincē, jo mazsvarīgāks ir tas, kas notiek Rīgā. Primārais – ko es varu šajā brīdī dabūt apmaiņā pret savu balsi. Prezidenta vēlēšanas notiek reizi četros gados (šis ir izņēmums, jo organizācijas ilggadējais vadītājs Guntis Indriksons nolēma atbrīvot vietu termiņa vidū), un tieši tik bieži viņi kļūst svarīgi kungiem galvaspilsētā. Jā, dažādi projekti laukos tiek īstenoti, tomēr šis ir brīdis, kad var saņemt kādu papildu labumu graudā.
Vēlme iekosties varas un naudas pīrāgā ir liela. Ap LFF spieto daudzi aizdomīga rakstura cilvēki, kuriem svarīgākais ir gūt personisku labumu, sporta veida intereses atstājot trešajā plānā. Šķiet, ja viņiem būtu lielāks pretspars no pašreizējās varas, ko jau vairāk kā divus gadu desmitus savās rokās tur Indriksons un Jānis Mežeckis, mēs nebūtu nonākuši tik dziļā krīzē, kādā esam pašlaik. Uz rezultātu tablo pozitīvas izmaiņas ātri nevarēs panākt neviens no kandidātiem, bet uzlabot tēlu – to gan. Vai atgūt zaudēto reputāciju spēs cilvēki, kuriem pašiem tā nav kristāltīra, biedriem jārod atbildes pašiem. Jā, ne par vienu kandidātu nav skaidru pierādījumu, ka būtu negodprātīgi nolūki. Taču jāpadomā, kāpēc par vieniem ir daudz netīkamu tenku, bet par citiem – nav vai vismaz krietni mazāk.
