Māris Peilāns – futbolā ar mežinieka rūdījumu 0
Futbola klubam “Jelgava” šis ir 15. jubilejas gads, bet Māra Peilāna vadītais ceļu būves uzņēmums “Igate” tā atbalstīšanā iesaistījās pirms desmit gadiem. Sākumā – simboliski, bet pienesums arvien pieauga un šobrīd viņš ir viens no lielākajiem futbola mecenātiem valstī.
Intervijā “LA” uzņēmējs atklāti stāsta par samilzušajām problēmām ar Jelgavas politisko vadību un tāpat arī nomēra Latvijas Futbola federācijas prezidenta Kaspara Gorkša iespēto.
“2012. gadā Dainis Kazakevičs aizgāja strādāt uz Latvijas Futbola federāciju, uzaicināju savu studiju biedru Jāni Vugulu, un, kā izpratām, tā arī vadījām. Es pēc izglītības esmu mežizstrādes inženieris, viņš – mežsaimniecības inženieris.
Principā divi mežinieki, “tirliņi”, mēģinājām nomenedžēt un nokļuvām līdz medaļām. Tajā laikā kluba budžets bija ap pusmiljona eiro, ar tādu naudu virslīgā mierīgi varēja tikt trijniekā, 2016. gadā otrie bijām ar 600–700 tūkstošiem,” stāsta Māris Peilāns.
Pēdējās sezonas gan vairs nav tik labas.
M. Peilāns: “Riga” un “RFS” ienāca ar lielu naudu. Man ir arī citi biznesi, un es redzu, kādas ir algas kokapstrādē, ceļu būvniecībā, un šķiet, ka ir jābūt arī kaut kādam saprātam futbolā. Agrāk visi klubi maksāja adekvātas algas, bet ar šo divu klubu ienākšanu tiem pašiem spēlētājiem trīs, piecas reizes vairāk, dažiem – pat septiņas līdz desmit reizes.
Bet ar to visu mēs varējām “Rigu” uzvarēt, un mans lēmums bija racionāls – nevaram skrieties un pārmaksāt, tāpēc to naudu, ko viņi iztriec, ieguldām sporta bāzē, jo mums tādas Jelgavā nebija. Zemgales Olimpiskajā centrā mākslīgais laukums neatbilst izmēriem, un tam arī ir katastrofāla kvalitāte, bet uz centrālā laukuma gan trenējāmies, gan spēlējām.
Latvijas Futbola federācija toreiz piedāvāja uzdāvināt segumu, pašiem tikai pamats bija jāsataisa. Trīs gadus federācija no Jelgavas vadības nedabūja atbildi, tāpēc rīkojāmies paši un pamestā nomalē lūdzām pašvaldībai, lai mums zemi pārdod vai izīrē.
Viņi piekrita izīrēt, bet gala lēmumu nevarēja pieņemt veselu gadu. Lai gan mēs esam sabiedriska organizācija, kurā trenējas ap 400 pilsētas bērnu. Mēs uzbūvējām, projekta kopējās izmaksas bija vairāk nekā miljons, no kā valsts nosedza apmēram pusi.
Jums plānos ir būvēt vēl.
Mākslīgo laukumu izmantojam no vēla rudens līdz pavasarim. Maksimālā noslodze ir 300 cilvēku, mums šobrīd jau ir tuvu 400 bērniem, plus dublieri un galvenā komanda. Pie mums brauc arī Latvijas jauniešu izlases, sieviešu izlase. Tātad vajag vēl, turpat blakus ir brīva pašvaldības zeme.
Perspektīvā ir vēl divi laukumi un slēgtā halle, kādas mums ļoti trūkst. Jelgavas mēra Andra Rāviņa vadītajai pilsētai atkal pagāja gads lēmuma pieņemšanai, nemitīgi muļķīgi atrakstījās. Viņš kā suns uz siena kaudzes – pats nevar, bet citiem neļauj, lai tikai neizskatās tā, ka kāds ir labāks. Futbola jomā Rāviņš nodarbojies tikai ar kaitniecību.
Tagad beidzot līgums ir saskaņošanas stadijā, tikai par to, lai drīkstētu slēgt līgumu, mums bija jāsamaksā 7700 eiro. Jelgava mūs līdz šim atbalstīja ar 90 tūkstošiem gadā, bet šogad atbalsts samazināts līdz 60 tūkstošiem. Attieksme un domāšana ir tāda, it kā mēs dzīvotu Minskā vai kādā “Jelgavstānā”. Laikam Rāviņš uz turieni, nevis Eiropā, būs braucis pieredzi smelties.
Esmu dzirdējis, ka kluba un Rāviņa nesaskaņas ir politisku iemeslu dēļ. Vai tiesa?
Tādas tiešas skaidrības par viņa attieksmes iemesliem man nemaz nav, atskaitot autoritāras vēlmītes pēc bezierunu pakļaušanās, kuras mēs reizēm neapmierinām. Varbūt viņam patīk no baumām kaut ko saklausīties un uzpūst. Es neesmu nevienā partijā. Jā, FK “Jelgava” valdes loceklis Aigars Rublis ir “Vienotībā”.
No tās partijas politiķiem ir bijis atbalsts, bet, kad agrāk Rāviņam kā varas partijas (ZZS) pārstāvim lūdzu palīdzēt, pretī bija tukšs cinisms. Man bija jāpriecājas par tiem 90 tūkstošiem, no kuriem lielāko daļu pašvaldība saņēma atpakaļ par viņu infrastruktūras izmantošanu. Dzīvojam tādā kā totalitārismā. Varbūt attieksme tāda ir tāpēc, ka neesmu maksājis? Pēdējos gadus “Igate” Jelgavā strādā minimāli.
Agrāk mums no visa apgrozījuma bija liela daļa, tad – vienā konkursā neuzvaram, otrā, parādās kaut kādi Rāviņa draugi. Nu labi, mēs braucam strādāt citur – esam visā Latvijā. Tajā pašā laikā pilsētas bērnus atbalstām. Toties domes dāsni atbalstītais hokejs amatieru līmenī, kam bērnu nav tik daudz kā mums, ir draudzīgais sporta veids – tam katru gadu tiek 800 tūkstoši.
Rāviņam arī ir pašvaldības futbola pulciņš, mūsējie viņiem pārbrauc pāri kā ceļarullis – 7:0, 10:0. Kāpēc viņš tam tērē naudu? Pašvaldībai nav viss jādara pašai un jādublē, ja kāds jau to pašu dara sekmīgāk. Totalitārisma laiki, kuros drīkstēja būt tikai varas iniciatīvas, pagājuši. Un arī tie 90 tūkstoši nebija nopietns atbalsts.
Salīdzinoši FK “Liepāja” tie ir 140 tūkstoši, turklāt pašvaldības infrastruktūru var izmantot bez maksas, viņi no mums spēja pārvilināt pat fizioterapeitu… Nupat Jelgavā bija jaunatnes olimpiāde, un tās organizēšanā iesaistītie cilvēki mums lūdzās, lai iedodam savus audzēkņus.
Un izrādās, ka arī laukumu viņiem nav, nācām pretī un ļāvām savā bāzē spēlēt, lai gan Rāviņš un arī Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis pērn klaigāja, ka nedrīkst “privātam klubam” (faktiski – sabiedriskajai organizācijai) dot valsts naudu laukumu celtniecībai.
Vai Latvijas futbolā kopumā mēs neredzam līdzīgu stāstu kā Jelgavā?
Kaspars Gorkšs pirms vēlēšanām nāca ar solījumu dot 500 tūkstošus katram klubam, kurš īstenos savus infrastruktūras projektus. Mēs tagad rakstām iesniegumu, lai samaksā, redzēsim, kā turēs solījumu. Es nezinu, varbūt ir iepriekšējās vadības atstātās problēmas, kuru dēļ to nav iespējams realizēt, bet nu tad nesoli fantāzijas. Ko tad stāsti, ka to izdarīsi? Mēs neejam uz priekšu, cīnāmies iekšēji. Mums vajag stiprināt treneru korpusu, mēs te politiku bīdām.
Bet kā tu vērtē Gorkša darbību? Jau bija viens kongress par viņa noņemšanu, un šķiet, ka briest vēl viens.
Viņš cīnās, atsitas, tomēr cenšas… Jāķeras pie labajiem darbiem un nebūs tā haosa. Viens kvalitatīvs darbinieks, ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks uzrakstīja atlūgumu, vēl citi aiziet. Nevajag stāstīt, ka tā ir abpusēja vienošanās, tur kaut kā iekšienē nav.
Ja es neturēšu roku uz pulsa, manām kompānijām būs slikti… Tas pats ir pilsētā. Piemēram, konkursā par ģimnāzijas būvēšanu uzvarēja pretendents par septiņiem miljoniem, realitātē pasākums izmaksāja ap 14 miljoniem. Tā Jelgavā saimnieko pie varas esošie.
Bet Gorkšs netiek galā ar saviem pienākumiem vai opozīcija neļauj viņam jēdzīgi strādāt?
Manuprāt, ir jāmāk sabalansēt. Kas attiecas uz kritiku, tad, runājot par Jelgavu, ja es būtu kāds liekēdis, tad par Rāviņu neko neteiktu, bet es neesmu prasītājs, es pārstāvu vienus no lielākajiem nodokļu maksātājiem Jelgavā – mūsu kompānijas 2018. gadā divos galvenajos nodokļos (iedzīvotāju ienākuma un sociālajā), nerēķinot futbola klubu, samaksāja 2,5 miljonus eiro, no kā lielākā daļa aiziet Jelgavai.
Domāju, ka man ir tiesības paprasīt, kāda velna pēc gadu gadiem sponsorē tur, kur nekā nav, ielej naudu podā, bet par mums paņirgājas? Gorkša gadījumā arī – es neesmu federācijā, bet uzskatu – ja tu dari labus darbus, jābūt klajai nekaunībai, lai pret tevi vērstos. Ja nedari, tad ir opozīcija. Gorkšam iesaku kaut ko reāli darīt, lai opozīcijai trūktu argumentu.
Tu jūnijā gribēji kļūt par federācijas valdes locekli, pretendējot uz infrastruktūras un reģionālās attīstības segmenta vadīšanu. Tā ir viena no galvenajām, tomēr neguva neviena kandidāta atbalstu. Kāpēc tā?
Kā sportists Gorkšs bija labs kapteinis, īsts Lāčplēsis, bet organizatoriski vēl nebija neko izdarījis, un tās ir dažādas lietas. Tagad mēs uz valdi pieteicāmies pēdējā brīdī, mūsu kolēģi, ar ko iepriekš bijām kopā (“RFS”), startēja ar savējo (Maksimu Krivuņecu) un līdz pēdējam brīdim neatkāpās.
Gorkšam bija savs kandidāts (Zane Graudiņa-Arāja), un viņa atbalstītāji tālākajās kārtās, visticamākais, pārnāca pie mums. Mēs jau esam bāzi uzbūvējuši, “RFS” to nav izdarījuši, arī “Riga”. Abi turīgie klubi pavasarī virslīgas spēles aizvada uz mākslīgajiem laukumiem RTU stadionā un rezultātu uz tablo maina ar rokām. Par ko tas liecina? Bet par federāciju man grūti teikt, tagad nav ģenerālsekretāra. Latvijas futbolam tas neko labu nedos.
Vai tavu filozofiju attiecībā uz naudas ieguldīšanu sportā nav mainījušas izmaiņas nodokļu un ziedojumu likumdošanā?
Tā ir PSRS domāšana – ja kaut kas aizliegts, man tas jānozog vai, kamēr nav rīkojums no Maskavas, es neko nedarīšu. Es esmu uzņēmējs. Agrāk valsts bija uzlikusi nodokli, no kura daļu varēja nemaksāt valsts kasē, bet ziedot. Tagad valsts no peļņas neprasa neko, kur problēma ziedot? Gribam savā valstī kaut ko sakārtot?
Nu neziedo, noliec banerus un uztaisi sev reklāmu. Tāpēc beidzam bļaustīties. Esam patrioti vai neesam? Viss ir galvā. Ar ko tad mēs leposimies? Vakar valsts no tās peļņas būtu noņēmusi 20 procentus, un tev nebūtu vispār. Šodien valsts nenoņem, kur problēma ziedot? Vai uzņēmējs nemāk sarēķināt vai arī vienkārši interesē iebāzt kabatā?
Liela daļa biznesa pieder ārzemniekiem, kuri acīmredzot izvēlas peļņu paturēt vai ieguldīt attīstībā, nevis ziedot.
Tā ir cita opera, jā. Skatījāmies, kā igauņi Tartu bija izdarījuši – privātais apsildāmais laukums sadalīts pa kvadrātmetriem un vietējie bija nopirkuši – kurš soda laukumu, kurš centru. Latvijā tas neiet cauri, mēģinājām, bet dabūjām ļoti maz ziedotāju.
Bet arī vairāki ārvalstu uzņēmēji atbalstījuši mūsu sporta bāzi un šo to iedeva par velti, vajag kustēties, meklēt, tad var atrast. Kurš no Latvijas Olimpiskās komitejas gatavs izkustināt savu pakaļu, lai to darītu? Domāju, ka neviens, tikai kliegt – valdība un visi citi vainīgi.
FK “Jelgava” pēc pāris gadiem atkal varbūt sāks rādīt muskuļus?
Meklējam papildu sponsorus. Šobrīd nauda ieguldīta infrastruktūrā, jāsāk no apakšas, jāaudzina puikas. Ar algu pārmaksāšanu nenodarbosimies. Mums šogad budžets ir zem miljona, ar vietu tabulā (8.) es neesmu apmierināts un tāpēc kaut kādas izmaiņas ir veiktas.
Tostarp nomainīts galvenais treneris. Oļegs Kubarevs ir jau desmitais sešu gadu laikā, bet katrā situācijā droši vien ir savs stāsts?
Pārējos biznesos man iet normāli, bet futbolā, ja to var saukt par biznesu, es vēl tikai mācos. Uzvar komanda, zaudē – treneris. Spēlētāji ļoti viegli var noņemt treneri. Piemēram, Sauļus Širmelis pēc otrās vietas 2016. gadā nepalika, kaut ko sajuta.
Mums pamatsastāvs lielos vilcienos palika, bet atnāca cits treneris un rezultāta nebija, palikām sestie. Pirms tam Vitālijs Astafjevs, kurš bijis visilgāko posmu, arī atzina, ka kaut kas vairs neiet, un pats aizgāja. Cepuri nost. Ar tiem pašiem spēlētājiem Širmelis Eirokausos iekļuva trešajā kārtā. Labprāt ar vienu treneri divus trīs gadus strādātu, bet mums jau viņu nav. Lai virslīgā trenētu, jābūt baigām smadzenēm. Futbols Eiropā tā attīstās, mums treneros jāinvestē vēl vairāk.
