Funkcionālā agrobioloģiskā daudzveidība ābeļu stādījumos 0
Laura Ozoliņa-Pole, Edīte Jākobsone, LAAPC
Latvijā nozīmīgu ābeļu kaitēkļu sugu ir vairāk nekā desmit, mazāk nozīmīgu – vēl vairāki desmiti, tomēr parasti katrā stādījumā lielu kaitējumu nodara tikai atsevišķu sugu kaitēkļi. Kāpēc līdz kaitīgam līmenim savairojas tikai neliela daļa no visiem iespējamajiem kaitēkļiem?
Ābeļu stādījums kā jebkura lauksaimniecībā izmantota teritorija no ekoloģiskā viedokļa ir degradēts biotops. Dabā visi dzīvie organismi ir saistīti barošanās tīklos, un dabiskajos biotopos tie cits citu limitē. Iestādot lielā platībā ābeles, cilvēks mākslīgi sasver biotopa līdzsvaru par labu tiem organismiem, kam ābeles ir barības avots, ļaujot tiem savairoties. Taču eksistē organismi, kam savukārt lieliska barības bāze ir šie ābeļu kaitēkļi. Tādējādi ābeļu stādījumos ieviešas arī kaitēkļu dabiskie ienaidnieki – plēsēji un parazitoīdi. Tie, bieži vien pat nemanīti un nenovērtēti, regulē kaitēkļu populācijas, un daudzas no tām nekad nesasniedz kritisku līmeni. Kaitēkļu dabisko ienaidnieku darbība ir svarīgs, bet šobrīd vēl nepietiekami novērtēts ekosistēmas pakalpojums.
Augļkopja uzdevums – uzturēt optimālu bioloģisko daudzveidību
Rūpējoties par stādījumu, ir svarīgi saglabāt un veicināt daudzveidīgu kaitēkļu dabisko ienaidnieku, kā arī apputeksnētāju populāciju attīstību. Tas paveicams, ja, iekārtojot stādījumu, tiek ņemtas vērā šo organismu vajadzības. Viens no šādiem elementiem ir ziedaugu joslas, kuras var ierīkot starp ābeļu rindām. Augļkopja uzdevums ir uzturēt tādu bioloģisko daudzveidību, kas ir optimāla audzētajiem kultūraugiem un draudzīga apkārtējai videi. Šādu mērķtiecīgi cilvēka vajadzībām pielāgotu bioloģisko daudzveidību dēvē par funkcionālo agrobioloģisko daudzveidību (FAD).
Ābeļu stādījumu var apdzīvot ļoti daudz dažādu derīgo organismu, taču no praktiskās augļkopības viedokļa parasti nav nepieciešams pievērst uzmanību konkrētām sugām, pilnīgi pietiek, ja prātā patur galvenās derīgo organismu grupas un to raksturīgākās īpašības un vajadzības.
Derīgo organismu avots ir apkārtējā ainava
Apkārtējā ainava ir sākotnējais derīgo organismu avots. Stādījumā, ko apņem daudzveidīgas un ekstensīvi apsaimniekotas teritorijas, kurās atrodamas dabiskās pļavas, dzīvžogi, koku puduri, derīgie organismi ieviešas ātrāk nekā stādījumā, ko apņem monokultūru sējumi.
Stādījuma malas ir ļoti svarīgas veselīgu derīgo organismu populāciju uzturēšanai, īpaši situācijās, kad stādījumā tiek lietoti insekticīdi. Daļa no stādījumā esošajiem derīgajiem organismiem neizbēgami insekticīdu lietošanas laikā iet bojā, taču, ja stādījuma malās ir liels derīgo bezmugurkaulnieku blīvums, tie var strauji atkal kolonizēt stādījumu. Lauka malās ir vērtīgi iekārtot dzīvžogus un vējlauzes stādījumus, veidot akmeņu krāvumus, kas kalpo kā derīgo bezmugurkaulnieku slēptuves, vai atstāt joslas ar dabisku pļavas veģetāciju.
Ziedošu augu joslas rindstarpās
Mērķtiecīgs, lai arī pagaidām ne pārāk plaši pazīstams veids, kā uzlabot apstākļus derīgajiem bezmugurkaulniekiem ābeļu stādījumos, ir daudzgadīgo ziedošo augu joslu ierīkošana rindstarpās. Ziedošie augi nodrošina ar barību tos plēsējus un parazitoīdus, kas barojas ar kaitēkļiem kāpura stadijā, bet ar nektāru – imago stadijā, piemēram, ziedmušas, jātnieciņus, zeltactiņas. Ziedošo augu joslas labprāt apdzīvo arī dažādi augēdāji kukaiņi, kas laikā, kad ābelēs kaitēkļu ir maz, nodrošina alternatīvu barību plēsīgajiem posmkājiem. Pavasarī ziedošie augi pievilina stādījumam papildu apputeksnētājus.
Parasti ziedošos augus sēj rindstarpas centrālajā daļā, kas ir labāk izgaismota, ne pārāk platā joslā, visbiežāk traktora riteņu attāluma platumā. Lai stabilizētu augu sabiedrību, maisījumā iekļauj arī dažādas vietējās graudzāles, parasti pārsvarā ņemot sarkano auzeni, kas veido saturīgu velēnu. Ziedošo augu sēklas izvēlas pēc iespējas daudzveidīgas, lai augi ziedētu dažādos laikos un būtu pievilcīgi dažādiem kukaiņiem. Cik vien iespējams, izvēlas vietējos augus un lokāli audzētas sēklas. Tas garantē ziemcietību un pievilcību vietējiem kukaiņiem. Ir vērts apstaigāt stādījuma tuvākajā apkārtnē atrodamās dabiskās pļavas, ceļmalas, mežmalas un pavērot, kas tur aug un kurus augus apmeklē visvairāk derīgo kukaiņu.
Ziedošo augu joslas pļauj divas trīs reizes gadā parasti dažas nedēļas pēc ābeļu noziedēšanas un uzreiz pirms ražas novākšanas; ja rudens ir garš, silts un augi turpina strauji augt, tad trešo reizi pļauj vēlāk rudenī, bet Latvijas apstākļos tas varētu būt reti.
Ar daudzgadīgo ziedošo augu joslu iekārtošanas praktiskajiem padomiem latviešu valodā var iepazīties vietnē https://shop.fibl.org/chen/1116-ziedoso-augu-joslas.html pieejamajā materiālā, kas izstrādāts projekta Inovatīvs dizains un pasākumi funkcionālās bioloģiskās daudzveidības paaugstināšanai bioloģiskajos augļu dārzos (Ecoorchard) ietvaros.
Materiāla primārā mērķauditorija ir bioloģiskie ābeļu audzētāji, taču aprakstītās FAB veicināšanas metodes var adaptēt arī citiem augļu koku un ogulāju stādījumiem, kā arī iekļaut tās integrētajā augu aizsardzībā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā
